Bībeles viedoklis

Vai kristiešu vienotība nozīmē vienveidību?

MŪSDIENĀS reliģijas galvenā iezīme, šķiet, ir vienotības trūkums. Pat cilvēkiem, kas apmeklē vienu un to pašu baznīcu, var būt dažādi, bieži vien savstarpēji pretrunīgi uzskati jautājumos par baznīcas mācībām un uzvedības normām. Kāda publiciste šo problēmu raksturoja šādi: ”Ir gandrīz neiespējami atrast divus cilvēkus, kam būtu vienāds priekšstats par Dievu. Liekas, ka mūsdienās katrs izgudro pats savu teoloģiju.”

Krasā pretstatā šādai uzskatu dažādībai ir apustuļa Pāvila vārdi, ar kuriem viņš mudināja pirmā gadsimta kristiešus Korintā ”būt vienprātīgiem” un ”pilnīgi vienoti stāvēt vienā prātā un vienā domā”. (1. Korintiešiem 1:10.) Daži mūsdienās kritizē šo Pāvila padomu. Kritiķi iebilst, ka cilvēki ir dažādi un tāpēc nebūtu saprātīgi prasīt, lai visi kristieši domātu un rīkotos vienādi. Bet vai šis Pāvila padoms tiešām ir jāsaprot kā mudinājums uz aklu paklausību? Vai Bībele pieļauj izvēles brīvību?

Vienoti, nevis vienādi

Kādā citā vēstulē Pāvils norādīja, ka kristiešiem jākalpo Dievam ”prātīgi” jeb ar saprātu. (Romiešiem 12:1, LB-26.) Tātad viņš nevēlējās, lai Korintas draudzes locekļi paklausītu visam nedomājot, kā roboti. Kāpēc tad viņš tos mudināja ”pilnīgi vienoti stāvēt vienā prātā un vienā domā”? Pāvils deva šo padomu tāpēc, ka draudzē bija nopietnas problēmas. Tajā bija sākusies šķelšanās, jo daži uzskatīja par savu vadītāju Apollu, citi Pāvilu vai Pēteri, bet citi atzina vienīgi Kristu. Tā kā šīs nesaskaņas apdraudēja mieru draudzē, tās nebija nenozīmīgas.

Pāvils vēlējās, lai korintieši ”censtos uzturēt gara vienību ar miera saiti”, un līdzīgu padomu viņš vēlāk deva arī kristiešiem Efesā. (Efeziešiem 4:3.) Viņš aicināja brāļus vienoti sekot Jēzum Kristum un nešķelties grupās jeb sektās, citādi viņu vidū nevaldītu saskaņa un miers. (Jāņa 17:22.) Tātad Pāvila padoms mudināja korintiešus labot  savu domāšanu un saglabāt vienotību, un tas nebūt nenozīmēja, ka visiem bija jākļūst vienādiem. (2. Korintiešiem 13:9, 11.)

Ir svarīgi saglabāt vienotību arī kādā citā jomā. Tie, kas vēlas sekot Jēzus priekšzīmei, apzinās, ka ir tikai ”viena ticība” un ”viens visu Dievs un Tēvs”. (Efeziešiem 4:1—6.) Tādēļ kristieši cenšas pārliecināties, vai tas, kam viņi tic, ir saskaņā ar patiesību par Dievu un viņa nodomiem, ko Dievs ir atklājis Bībelē. Viņi ir vienoti savos uzskatos par to, kas ir Dievs un kādas ir viņa prasības, un viņi atzīst Svētajos rakstos noteiktās augstās tikumības normas. (1. Korintiešiem 6:9—11.) Kristiešiem ir vienots mācību kopums, ko viņi ievēro, un viņi visi dzīvo tikumīgu dzīvi.

Kā atrisināt domstarpības

Vienotība nebūt nenozīmē, ka katram kristietim tiek doti konkrēti norādījumi, kā viņam būtu jādomā un kas viņam būtu jādara ikvienā dzīves situācijā. Lielākā daļa Bībeles principu pieļauj izvēles brīvību. Piemēram, daudzi pirmā gadsimta kristieši Korintā šaubījās par to, vai ir pareizi ēst gaļu, kas, iespējams, bija nākusi no pagānu tempļiem. Daži bija pilnīgi pārliecināti, ka ēst šādu gaļu ir tas pats, kas piedalīties viltus dievu pielūgsmē, turpretī citi uzskatīja, ka tam, no kurienes ir nākusi gaļa, nav nekādas nozīmes. Cenšoties atrisināt šīs domstarpības, Pāvils neieviesa jaunu likumu, kas skaidri noteiktu, kā kristiešiem būtu jārīkojas. Gluži pretēji, viņš atzina, ka šajā jautājumā iespējams pieņemt atšķirīgus lēmumus. * (1. Korintiešiem 8:4—13.)

Mūsdienās kristieši paši pieņem lēmumus, kas ir saistīti, piemēram, ar darba izvēli, veselības aprūpi vai izklaidi. Iespējams, viņu ticības biedri līdzīgā situācijā rīkotos citādi. Dažus šāda izvēles brīvība varētu mulsināt. Viņiem varētu šķist, ka viedokļu atšķirības var izraisīt strīdus vai pat šķelšanos draudzē. Tomēr tam nevajadzētu tā notikt. Arī komponista rīcībā ir ierobežots skaits nošu, taču viņa iespējas komponēt brīnišķīgu mūziku ir gandrīz bezgalīgas. Līdzīgi arī kristieši ievēro Dieva noteikto likumu nospraustās robežas, bet to ietvaros viņiem ir piešķirta zināma izvēles brīvība, kas ļauj viņiem pieņemt lēmumus personiskas dabas jautājumos.

Kā ir iespējams pasargāt kristiešu vienotību, vienlaikus saglabājot cieņu pret cilvēka izvēles brīvību? Liela nozīme ir mīlestībai. Mīlestība pret Dievu mūs mudina paklausīt viņa norādījumiem. (1. Jāņa 5:3.) Mīlestība pret ticības biedriem mums liek respektēt viņu tiesības pieņemt lēmumus personiskos jautājumos. (Romiešiem 14:3, 4; Galatiešiem 5:13.) Labu priekšzīmi šajā ziņā rādīja Pāvils — kad radās domstarpības dažos mācību jautājumos, viņš vērsās pēc norādījumiem pie pirmā gadsimta vadošās padomes. (Mateja 24:45—47; Apustuļu darbi 15:1, 2.) Tomēr viņš mudināja kristiešus respektēt ticības biedru sirdsapziņu gadījumos, kad bija iespējams pieņemt personiskus lēmumus. (1. Korintiešiem 10:25—33.)

Nevienu nedrīkst nosodīt par lēmumiem, ko kristietis pieņem saskaņā ar savu sirdsapziņu, ja vien tie nav pretrunā ar Bībeles principiem. (Jēkaba 4:12.) Tiesa, uzticīgi kristieši neizmanto šīs savas tiesības tad, kad viņu rīcība varētu nelabvēlīgi ietekmēt citu sirdsapziņu vai apdraudēt draudzes vienotību. Viņi arī neaizbildinās ar izvēles brīvību, lai darītu kaut ko tādu, kas ir nepārprotami aizliegts Dieva Rakstos. (Romiešiem 15:1; 2. Pētera 2:1, 19.) Mīlestība pret Dievu mudina kristiešus izzināt Dieva viedokli un saskaņot ar to savu sirdsapziņu. Tas savukārt palīdz saglabāt vienotību ar saviem ticības biedriem. (Ebrejiem 5:14.)

[Zemsvītras piezīme]