Vai ”Limā nekad nelīst”?

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA PERU

Ja jūs kādreiz dosieties uz Peru, jums, iespējams, gadīsies dzirdēt par šīs valsts galvaspilsētu sakām: ”Limā nekad nelīst.” Bet, kad Limas vēsā un mitrā gaisa dēļ jūs sāks kratīt drebuļi, jums droši vien gribēsies noskaidrot, vai tiešām tas tā ir.

LIMA atrodas plašā tuksnesī, kas stiepjas gar Dienvidamerikas Klusā okeāna piekrasti. Ir pavisam maz vietu pasaulē, kur klimats būtu tik neparasts kā šajā reģionā. Šī tuksnešainā zemes strēle savieno Sečuras tuksnesi, kas plešas pašos Peru ziemeļos, ar Atakamas tuksnesi Čīles ziemeļu daļā.

No vienas puses šo piekrastes tuksnesi ieskauj klinšainie Andi, bet no otras — dzidrie Klusā okeāna ūdeņi. Iztālēm raugoties, liekas, ka visa Peru piekraste sastāv no vieniem vienīgiem klinšu krāvumiem un smiltīm visos dzeltenās un brūnās krāsas toņos. Erozija daudzās kalnu nogāzēs ir izveidojusi brūnu klinšu kaskādes, kas zemestrīču ietekmē, kuras šajā reģionā notiek visai bieži, pakāpeniski nogrūst, it kā soli pa solim kāpdamas pretī okeānam.

Kad klintis sasniedz krastu, Klusā okeāna viļņu bangas tās pamazām saberž smiltīs, no kurām vējš pēc tam veido sirpjveida kāpas. Vietām šajā iespaidīgajā tuksnesī lietus nav lijis pat 20 gadus, tāpēc tas tiek uzskatīts par vienu no sausākajiem Zemes apvidiem. Bet ar ko ir izskaidrojams šis sausums?

Aiz Andu platās muguras

Galvenā nozīme šī reģiona savdabīgā klimata veidošanā ir pasātiem, kas pūš virzienā no austrumiem uz rietumiem, bet, atdūrušies pret augstajiem un robotajiem Andu kalniem, tiek novirzīti uz augšu. Tā kā, ceļoties augšup, pasātu nestās gaisa masas atdziest, mitrums, ko tās satur, kondensējas un pēc tam izkrīt lietus un sniega veidā, galvenokārt kalnu grēdas austrumu pusē. Līdz ar to var teikt, ka Andi veido tādu kā aizsegu, kas neļauj lietum sasniegt rietumu nogāzi.

Turklāt ne aukstā Peru jeb Humbolta straume, kas plūst uz ziemeļiem no Antarktikas, ne arī vējš, kas pūš no Klusā okeāna dienvidiem, neatnes daudz mitruma. Visi šie faktori kopā rada ārkārtīgi sausu, bet ne karstu tuksnesi. Kaut arī lietus Peru līst reti, pārsteidzošā kārtā  gaisa mitrums šeit ir ļoti augsts, īpaši ziemā, kas ilgst no maija līdz novembrim. Kāpēc tā notiek?

Garua

Ziemā pār Peru piekrasti savelkas zemi mākoņu vāli un no Klusā okeāna plūst bieza migla, ko peruāņi dēvē par garua. Šajā gadalaikā saule var neizlīst no mākoņiem mēnešiem ilgi, padarot laiku drēgnu un, pēc dažu domām, drūmu. Kaut gan šis reģions atrodas tropu joslā, ziemas mēnešos vidējā temperatūra Limā svārstās no 16 līdz 18 grādiem pēc Celsija. Relatīvais gaisa mitrums šajā gadalaikā bez lietus var sasniegt 95 procentus, un Limas iedzīvotāji, kas pie tā jau ir pieraduši, glābjas no nemīlīgā mitruma un aukstuma, ģērbdamies siltās drēbēs. *

Ar valgmi, ko nodrošina ziemas smidzenis, ir diezgan, lai Limas ielas kļūtu mitras, piekrastes augstajos kalnos atkal sazeltu tuksneša augi un izkaltušie klajumi pārvērstos par sulīgām ganībām, kur ganīties plašiem kazu, aitu un liellopu ganāmpulkiem. Lai no zemajiem, mitruma pilnajiem mākoņiem iegūtu ūdeni dzeršanai un dārzu laistīšanai, kopš pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākuma dažās tuksneša pilsētās ir uzstādītas iekārtas miglas uztveršanai — lieli polipropilēna tīkli, uz kuriem kondensējas migla.

Taču, lai savvaļas augi varētu zaļot cauru gadu, ar mitrumu, ko zeme saņem no miglas un mākoņiem, ir par maz. Kopējais nokrišņu daudzums Limā reti pārsniedz 50 milimetrus gadā, un lielāko daļu šo nokrišņu veido mitrums, kas rodas, kondensējoties garua. Tāpēc piekrastes tuksnesī pastāvīgi zaļo vienīgie tie augi, ko dzirdina mazās upītes, kuru iztekas  atrodas sniegotajās Andu virsotnēs. Lūkojoties no augšas, mazo upju ielejas izskatās kā zaļas lentes, kas stiepjas cauri tuksnesim.

Dzīve bez lietus

Lai izdzīvotu tik sausā klimatā, senie Peru piekrastes iedzīvotāji — piemēram, Čimas un Močikas kultūras pārstāvji — veidoja sarežģītas apūdeņošanas sistēmas. Tāpat kā līdzīgas irigācijas sistēmas Ēģiptē, arī šīs apjomīgās lauksaimnieciskās būves nodrošināja augsti attīstītu civilizāciju pastāvēšanu. Senie peruāņi būvēja plaukstošas pilsētas ar tempļa piramīdām, iespaidīgiem mūriem un ūdenskrātuvēm, celtniecībā izmantojot nededzinātus ķieģeļus. Tā kā lietus šeit tikpat kā nelīst, senās būves ir labi saglabājušās, un, tās izpētot, arheologi var iegūt samērā precīzu priekšstatu  par peruāņu dzīvi pirmskolumba laikmetā. Mūsdienās daudzu piekrastes iedzīvotāju izdzīvošana joprojām ir atkarīga no atjaunotajiem akveduktiem un kanāliem, kuriem nu jau ir tūkstošiem gadu.

Kā konstatēja jau senie tuksneša iedzīvotāji, tuksneša augsne ir ļoti auglīga, ja tā saņem pietiekami daudz mitruma. Modernie Peru piekrastes apūdeņošanas projekti ļauj šajā vietā audzēt dažādas lauksaimniecības kultūras — kokvilnu, rīsus, kukurūzu, cukurniedres, vīnogas, olīvas, sparģeļus un daudzus citus dārzeņus un augļus. Patlaban šaurajā piekrastes joslā dzīvo vairāk nekā puse no 27 miljoniem Peru iedzīvotāju.

Kad tomēr līst

Laiku pa laikam atsevišķos tuksneša rajonos, ieskaitot Limas teritoriju, tomēr līst. Ik pa dažiem gadiem aukstā Peru straume dod ceļu siltākām straumēm, kas plūst no Klusā okeāna rietumu puses. Parādoties šim fenomenam, ko sauc par El Ninjo, ir skaidrs, ka drīzumā ir gaidāms lietus. Īpaši spēcīgs El Ninjo bija 1925., 1983. un 1997./98. gadā. Tuksneša iedzīvotāji, kas lietu tikpat kā neredz, protams, ir slikti sagatavoti spēcīgām lietusgāzēm un plūdiem, kas tām neizbēgami seko.

1998. gadā šādi plūdi piemeklēja Peru pilsētu Iku. Ikas upe applūdināja plašas pilsētas teritorijas, pilnībā izpostot neskaitāmas kleķa ķieģeļu mājas. Citi tuksneša rajoni, uzsūkuši mitrumu, kļuva par zālainām ganībām. Pēdējais El Ninjo lielāko daļu Sečuras tuksneša pārvērta skaistiem ziediem nosētā dārzā, kas atsauca prātā Dieva solījumu, ka pienāks laiks, kad tuksnesis ”ziedēs un līksmos”. (Jesajas 35:1, 2.) Intensīvās lietusgāzes tuksneša vidū izveidoja arī 300 kilometru garu un 40 kilometru platu ezeru, ko žurnālisti nodēvēja par La Ninju.

Peru piekrastes nepārredzamais tuksnesis nenoliedzami ir viens no daudzajiem dabas brīnumiem, ar kādiem ir bagāta mūsu planēta. Kaut arī lietus šeit līst reti, ar apūdeņošanas un saprātīgas ūdens izmantošanas palīdzību šī sausā zeme ir kļuvusi par patīkamu mājvietu miljoniem cilvēku.

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls/Attēls 27. lpp.]

Mēsli — ienesīgs peļņas avots

Jau gadu tūkstošiem aukstie, barības vielām bagātie ūdeņi, kas apskalo Peru rietumu krastu, ir nodrošinājuši ar barību (lielākoties ar sardīnēm un anšoviem) miljoniem jūras putnu. Tā kā lietus šeit līst gaužām reti, gadu gaitā piekrastes salās uzkrājās putnu mēsli — reizēm tie veidoja tik lielas kaudzes, ka to augstums pārsniedza 30 metrus. Vēl pirms spāņu ienākšanas vietējie iedzīvotāji atklāja, ka šie mēsli jeb gvano, kā tos dēvē kečvu valodā, ir lielisks mēslošanas līdzeklis. 19. gadsimta otrajā pusē gvano kļuva par preci, ko Peru izdevīgi eksportēja, bet tad šo mēslošanas līdzekli pasaules tirgū nomainīja minerālmēsli. Tas sakrita ar laiku, kad vecie gvano krājumi bija jau izsīkuši, un patlaban šie mēsli ir pieejami tikai tik daudz, cik tie no jauna nāk klāt.

[Karte 24. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Lima

[Attēls 25. lpp.]

Klusā okeāna piekraste uz dienvidiem no Limas

[Norāde par autortiesībām]

© Yann Arthus-Bertrand/CORBIS

[Attēls 25. lpp.]

Sečuras tuksnesis Peru piekrastē

[Attēli 26. lpp.]

Iekārtas miglas uztveršanai Mehijā

Peru pilsētā Ollantaitambo joprojām tiek izmantoti inku izveidotie kanāli

[Norādes par autortiesībām]

© Jeremy Horner/CORBIS; inset: Courtesy of the charity FogQuest; www.fogquest.org

[Attēls 26. lpp.]

1998. gada 30. janvārī El Ninjo izraisīto lietusgāžu dēļ Ikā sākās spēcīgi plūdi

[Norāde par autortiesībām]

AP Photo/Martin Mejia