Bībeles viedoklis

Atturēsimies no ļauniem vārdiem

”No tās pašas mutes iziet svētība un lāsts. Tam, mani brāļi, nebūs tā notikt!” (JĒKABA 3:10.)

VALODA ir viena no tām iezīmēm, kas mūs atšķir no dzīvniekiem. Diemžēl daudzi šo brīnišķīgo dāvanu izmanto ļaunprātīgi. Aizskaroši un vulgāri vārdi, piedauzīgi joki un lamuvārdi, gānīšanās un zaimi citiem cilvēkiem var sagādāt sāpes, dažkārt pat skaudrākas, nekā var radīt fiziskas brūces. ”Kas paradis neapdomīgi runāt un vienkārši muti palaist, nereti ieduŗ kā ar zobenu,” teikts Bībelē. (Salamana Pamācības 12:18.)

Arvien lielākam skaitam cilvēku lamāšanās un lādēšanās kļūst par gluži parastu lietu. Pat skolas vecuma bērni aizvien biežāk runā rupji. Daži cilvēki apgalvo, ka lamāšanās ļauj atbrīvoties no emocionālas spriedzes. Kāds politisko zinātņu students rakstīja: ”Nepieklājīgi vārdi var būt ļoti efektīvs līdzeklis brīžos, kad parastais vārdu krājums nespēj izteikt jūsu izjūtu gammu.” Vai kristieši varētu piekrist šādam  viedoklim? Un kā uz rupju valodu raugās Dievs?

Sajust riebumu pret piedauzīgiem jokiem

Piedauzīga valoda nav tikai mūsdienu parādība. Jau apustuļu laikos, gandrīz pirms diviem tūkstošiem gadu, cilvēki lietoja nepiedienīgus vārdus. Piemēram, dusmās rupjus vārdus acīmredzot lietoja daži draudzes locekļi Kolosās. Varbūt viņi gribēja ar nolūku aizvainot vai sāpināt citus, lai atriebtos par pāridarījumiem. Arī mūsdienās cilvēki dusmu uzplūdā mēdz pateikt kaut ko nepieklājīgu. Tāpēc padomi, ko var lasīt Pāvila vēstulē kolosiešiem, joprojām ir aktuāli. Viņš rakstīja: ”Bet tagad visu to atmetiet: dusmas, ātrsirdību, ļaunprātību, zaimus un nekaunīgas runas, kas ir jūsu mutē.” (Kolosiešiem 3:8.) Pāvils mudināja kristiešus atturēties no dusmām un nekaunīgas jeb rupjas valodas, kas parasti iet roku rokā ar dusmām.

Tiesa, daudzi nepieklājīgi vārdi tiek teikti bez nolūka kādu aizvainot vai sāpināt. Rupjības drīzāk bieži vien tiek teiktas nedomājot, aiz ieraduma. Tas parāda, cik ļoti stipri šādi izteicieni ir iesakņojušies cilvēku valodā. Dažiem pat ir grūti sarunāties bez lamuvārdiem. Nereti rupjības tiek izmantotas klausītāju uzjautrināšanai. Bet vai tas viss padara nepieklājīgus vārdus par mazāku ļaunumu, par kaut ko pieņemamāku?

Sevišķi bieži nepiedienīgus vārdus cilvēki lieto, stāstot piedauzīgus jokus. Pat tie, kas sevi uzskata par pieklājīgiem cilvēkiem, mēdz uztvert šādus jokus kā kaut ko ļoti uzjautrinošu. (Romiešiem 1:28—32.) Tas ir viens no iemesliem, kāpēc humoristi tik bieži izdomā jokus, kuros tiek pieminētas dabiskas vai pretdabiskas seksuālās attiecības. Piedauzīgus jokus bieži var dzirdēt filmās, televīzijā un radio.

Bībeles viedoklis par šādiem jokiem ir ļoti skaidrs. Apustulis Pāvils rakstīja kristiešiem Efesā: ”Netiklība, visāda veida netīra dzīve vai mantkārība lai pat vārda pēc jums ir sveša, kā tas svētiem piederas; tāpat bezkaunība, muļķīgas runas [”vai rupji joki”, JDV], jo tādas lietas neklājas.” (Efeziešiem 5:3, 4.) Neķītri vārdi, vienalga ar kādu nolūku cilvēks tos lieto, ir nepatīkami Dievam. Tie jebkurā gadījumā ir slikti, tie ir vārdi, kas var sāpināt.

Nelaipni vārdi, kas sadusmoja Dievu

Rupji vārdi noteikti nav vienīgie, kas var citus sāpināt. Lielu pārestību var nodarīt arī sarkasms, izsmiekls, apvainojumi un asi pārmetumi. Protams, mēs visi pa laikam ”klūpam vārdā”, un sevišķi grūti nepaklupt ir mūsdienās, kad dzēlības un vārdu cīņas ir tik pierasta parādība. (Jēkaba 3:2.) Bet patiesajiem kristiešiem nekad nevajadzētu pārņemt šādu attieksmi. Bībelē ir nepārprotami norādīts, ka Jehovam ir nepatīkama jebkāda runa, kas nodara citiem pāri.

Piemēram, 2. Ķēniņu grāmatā ir stāstīts par zēniem, kas ņirgājās par pravieti Elīsu. ”Tie viņu mēdīja un uz viņu sacīja: ”Nāc augšā, plikgalvi! Nāc augšā, plikgalvi!”” Jehova redzēja ļaunprātību, kas bija šo zēnu sirdī, un uztvēra ņirgāšanos ļoti nopietni. Bībelē ir sacīts, ka Dievs sodīja ar nāvi 42 zēnus viņu ļauno vārdu dēļ. (2. Ķēniņu 2:23, 24.)

Cilvēki Izraēlā ”apsmēja Dieva sūtītos vēstnešus un nicināja Viņa vēstījumus, un zobojās par Viņa praviešiem tā, ka tā Kunga bargās dusmas sakāpa līdz nepieredzētam augstumam un nebija vairs nekādas iespējas ko labot”. (2. Laiku 36:16.) Lai gan Dieva dusmas bija izraisījusi tautas nepaklausība un elkdievība, ir noderīgi atzīmēt, ka Bībelē īpaši pieminēts apsmiekls un nicinājums, kas bija jāizjūt Dieva praviešiem. Tas nozīmē, ka Dievs kategoriski nosoda šādu rīcību.

Bībelē kristieši tiek mudināti ”vecāku vīru nerāt”. (1. Timotejam 5:1.) Šo pašu principu var izmantot arī attiecībās ar citiem cilvēkiem. Bībele mūs mudina ”nevienu  nepulgot, turēt mieru, izturēties laipni un visiem cilvēkiem parādīt lēnprātību”. (Titam 3:2.)

Būsim savaldīgi

Dažkārt ir ļoti grūti pretoties kārdinājumam pateikt kaut ko aizskarošu. Ja kāds mums ir nodarījis pāri, var likties, ka mums ir tiesības sodīt pāridarītāju, atmaksājot ar nežēlīgiem, skarbiem vārdiem vai arī pasakot kaut ko sliktu cilvēkam aiz muguras. Bet kristieši nedrīkst padoties šādam kārdinājumam. Salamana Pamācībās 10:19 ir teikts: ”Kur daudz vārdu, tur neiztiek bez grēka, bet kas savu muti savalda, ir gudrs.”

Labu piemēru šajā ziņā mums rāda eņģeļi. Viņi redz visas cilvēku kļūdas un pārkāpumus, un viņiem piemīt daudz lielāks spēks un vara nekā cilvēkiem, taču aiz cieņas pret Jehovu eņģeļi nezaimo un nenosoda tos. (2. Pētera 2:11.) Saprazdami, ka Dievs lieliski zina ikviena cilvēka nepareizās rīcības iemeslus un spēj pilnībā kontrolēt situāciju, eņģeļi atturas no neapdomīgiem vārdiem. Virseņģelis Mihaēls, pat runādams ar Velnu, neuzdrošinājās par viņu izteikt zaimu spriedumu. (Jūdas 9.)

Kristieši cenšas sekot eņģeļu priekšzīmei. Viņi ievēro Bībeles padomu: ”Neatmaksājiet nevienam ļaunu ar ļaunu, domājiet par to, ka varat labu darīt visiem cilvēkiem. Ja iespējams, cik tas atkarājas no jums, turiet mieru ar visiem cilvēkiem. Neatriebieties paši, mīļie, bet atstājiet vietu Dieva dusmībai, jo ir rakstīts: ”Man pieder atriebšana, es atmaksāšu,” saka tas Kungs.” (Romiešiem 12:17—19.)

Mums jāpatur prātā, ka arī balss tonis un skaļums var padarīt vārdus aizskarošus. Daudzās ģimenēs vīrs un sieva ir paraduši kliegt viens uz otru, un daudzi vecāki bieži uzkliedz saviem bērniem. Bet kliegšana noteikti nav labākais veids, kā paust savas izjūtas. Bībelē mēs tiekam mudināti: ”Katrs rūgtums, ātrsirdība, dusmas, bāršanās un zaimi, vispār katra ļaunprātība lai ir tālu no jums.” (Efeziešiem 4:31.) Tāpat Bībelē ir teikts, ka ”mūsu Kunga kalpam nepienākas ķildoties, bet būt laipnam pret visiem”. (2. Timotejam 2:24.)

Vārdi, kas dziedē

Mūsdienās rupja un aizskaroša runas maniere ir ļoti plaši izplatīta, tāpēc kristiešiem ir nepieciešami labi paņēmieni, kas palīdz pretoties šai kaitīgajai ietekmei. Bībelē ir minēts viens šāds paņēmiens, — tajā ir teikts, ka mums jāmācās mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu. (Mateja 7:12; Lūkas 10:27.) Patiesa interese un mīlestība pret apkārtējiem mūs mudina lietot vārdus, kas dziedē. Bībelē ir teikts: ”No jūsu mutes lai nenāk neviens nekrietns vārds, bet tikai krietnas runas, kas draudzi ceļ un nes svētību klausītājiem.” (Efeziešiem 4:29.)

Ja mēs iedziļināmies Dieva vārdos un saskaņojam ar tiem savu domāšanu, mums ir vieglāk atturēties no vārdiem, kas citiem var nodarīt pāri. Ja mēs lasām Svētos rakstus un rūpīgi pārdomājam, kas tajos teikts, mēs spējam ”nolikt visu netīrību”. (Jēkaba 1:21.) Var pilnīgi droši teikt, ka Dieva vārdi var dziedināt mūsu prātu.