Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Barselona — noskaņu un krāsu galerija

Barselona — noskaņu un krāsu galerija

Barselona — noskaņu un krāsu galerija

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA SPĀNIJĀ

IZTĒLOJIETIES, ka staigājat pa plašu mākslas galeriju. Jūsu uzmanību nemitīgi piesaista te viens, te atkal kāds cits darbs. Lai kur jūs palūkotos, visur jūs redzat visnegaidītākās formas un pārsteidzošākās krāsas. Taču šī mākslas kolekcija nav izvietota kādā pilī vai citā ēkā. Visa Barselona ir viens milzīgs mākslas muzejs — un īpašas ievērības cienīgs ir rajons, ko dēvē par Quadrat d’Or * jeb Zelta kvadrātu. Šajā ”galerijā” eksponētie mākslas darbi ir nevis gleznas vai skulptūras, bet ēkas, kas atklāj skatītāja acīm pārsteidzošu stilu un dekoratīvo elementu dažādību.

Barselona, kas atrodas Vidusjūras apskalotajā Spānijas ziemeļaustrumu piekrastē tikai 160 kilometrus no Francijas robežas, iespējams, ir viseiropeiskākā no visām Spānijas pilsētām. Pēdējo simt gadu laikā Barselonas vārds ir kļuvis gluži vai par sinonīmu avangarda arhitektūrai un modernajai mākslai.

Kaut arī bija laiki, kad šo pilsētu pakļāva romieši, vestgoti, mauri un franki, tā pakāpeniski kļuva par rosīgas tirdzniecības vietu. Līdz 14. gadsimtam tā izauga par nozīmīgāko Spānijas amatniecības centru un Vidusjūras ostas pilsētu. Gotiskā katedrāle un citas šī stila ēkas, kas tagad dižojas pašā Barselonas sirdī, ir celtas 14. gadsimtā. Barselonas gotiskā arhitektūra (1), ko raksturo izsmalcinātība un sarežģīti celtniecības principi, liecina, ka tolaik pilsētā ir valdījusi materiāla labklājība un uzplaukums.

16. gadsimtā Spānijas uzmanība bija pievērsta rietumiem, jo par tās galveno ienākumu avotu bija kļuvusi tirdzniecība ar kolonijām. Bet tad rūpniecības apvērsums, kas notika 19. gadsimtā, Barselonu padarīja par Spānijas tekstilrūpniecības centru, un pilsētai sākās jauns uzplaukuma laikmets.

Jaunas pilsētas piedzimšana

Tomēr līdztekus materiālajai labklājībai, ko nodrošināja straujā rūpniecības attīstība, radās arī problēmas. 19. gadsimta otrajā pusē ievērojami pieauga Barselonas iedzīvotāju skaits, un pilsēta, kuras robežas joprojām nebija mainījušās, kļuva pārapdzīvota. Lai šo problēmu atrisinātu, civilinženierim Ildefonsam Serdā tika uzdots izstrādāt pilsētai apkārt esošo teritoriju apbūves plānu.

Kad 1859. gadā pilsētas paplašināšanas projekts bija gatavs, tas tika nosaukts L’Eixample, un tāpat tika nodēvēts jaunizveidotais rajons, kas mūsdienās ir kļuvis par pilsētas centrālo rajonu. Šajā projektā bija paredzētas gandrīz pilnīgi simetriski izvietotas plašas gatves un kvadrātiski dzīvojamo namu kvartāli, kas veidotu tādu kā ”režģa” sistēmu. Bija iecerēts izveidot jaunu Barselonu, kas pārsteigtu ar savu monumentalitāti un radītu veselīgāku vidi tās iedzīvotājiem.

Saskaņā ar I. Serdā izstrādāto projektu, pilsēta sāka strauji augt. Katram kvartālam tika izstrādāts individuāls projekts, tāpēc tagad Barselonas apmeklētāju skatam paveras ļoti oriģinālas, daudzveidīgas un skaistas ēkas. Tika izveidotas arī modernas avēnijas un bulvāri. Roberts Hjūss savā grāmatā Barselona raksta, ka, viņaprāt, L’Eixample ”arhitektūra to padara par vienu no interesantākajiem rajoniem, ar kādiem var lepoties Eiropas pilsētas”.

Barselonas arvien pieaugošā labklājība nepalika nepamanīta, un tāpēc pilsēta tika izvēlēta par 1888. gada Pasaules izstādes norises vietu. Par godu šim nozīmīgajam pasākumam netālu no pilsētas centra tika uzbūvēta Arc de Triomf (2) (triumfa arka). Šī neparastā celtne ne tikai atgādina par pilsētā notikušo izstādi, bet arī sniedz lielisku priekšstatu par kādu mākslas virzienu, kas Barselonu ir padarījis unikālu citu pasaules pilsētu vidū.

Mākslas virziens, kas izdaiļojis pilsētas seju

19. un 20. gadsimta mijā visā Eiropā un Amerikas Savienotajās Valstīs uzplauka jūgendstils, kas Spānijā ir pazīstams ar nosaukumu modernismo. Tas ir mākslas virziens, kurā dominē dabā vērojamās formas. Barselonai bija gan nepieciešamie līdzekļi jūgendstila ieviešanai, gan pilsētas plāns, kurā bija paredzēta vieta jaunām, oriģinālām celtnēm, gan avangardiski arhitekti, kas dega vēlmē radīt kaut ko vēl nebijušu. Iznākumā šis mākslas stils piešķīra Barselonai tās raksturīgos vaibstus. Izcilākais Barselonas jūgendstila pārstāvis bija Antoni Gaudi (1852—1926), kas ir devis nenovērtējamu ieguldījumu Barselonas arhitektūrā.

Barselonā atrodas lielākā daļa A. Gaudi labāko darbu, un vairāki no tiem ir iekļauti Pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Īsts šedevrs ir viņa projektētā ēka Casa Milà (3) jeb, kā to vēl dēvē, La Pedrera, kas atrodas Passeig de Gràcia ielā netālu no pilsētas centra. Nevienā šīs ēkas vietā nav taisnu sienu. Nama viļņotā fasāde izskatās tā, it kā būtu izveidota no smilšakmens, un to grezno metālā kalti skulpturāli augu motīvu mudžekļi balkonu margās. Ielūkojoties nama iekšpusē, var redzēt telpas ar izliektiem griestiem un visdažādāko formu kolonnas.

Vēl viens izcils A. Gaudi darbs, kas uzskatāmi liecina par viņa talantu, ir Casa Batlló (4), kas arī ir apskatāma Passeig de Gràcia ielā. No 1904. līdz 1906. gadam A. Gaudi rekonstruēja šo ēku, kuras īpašnieks bija turīgs uzņēmējs Hoseps Batljo i Kazanova, un izveidoja to par namu, kas, šķiet, vairāk iederētos kādā pasaku zemē. Tā kūkumainais, it kā zvīņām klātais jumts atgādina pūķa muguru, un pati ēka ir tik savdabīga, ka to ir grūti aprakstīt — tā jāredz savām acīm.

A. Gaudi nepabeigtais meistardarbs Sagrada Familia (5) (Svētās Ģimenes baznīca), pēc daudzu domām, ir visspilgtākais viņa oriģinālās daiļrades paraugs. Baznīcas ziemeļu fasādes četras smailes atgādina ar vaska lāsēm notecējušas sveces. Šie augstie torņi, kas paceļas pāri visām apkārtējām ēkām, ir kļuvuši par Barselonas simbolu.

Ne mazāk pārsteidzošs ir A. Gaudi projektētais Parc Güell (6) (Guela parks), kas atrodas uz kāda kalna pilsētas rietumos. Parkā apskatāmās īpatnējās skulptūras un kolonnas, daudzkrāsainās mozaīkas, kā arī savdabīgās celtnes un skursteņi brīnišķīgi izceļas uz apkārt izveidoto dārzu fona. Vēl viens darbs, kas pārsteidz ar formu un krāsu bagātību, ir Palau de la Música Catalana (7) (Kataloņu Mūzikas pils), kuru ir projektējis A. Gaudi laikabiedrs Domēneks i Montaners.

Starp kalniem un jūru

Īpašo gaisotni, kāda valda Barselonā, veido ne tikai tās unikālā arhitektūra. No rietumiem pilsētu ieskauj Koljserolas kalni, bet no austrumiem — Vidusjūra. Barselonas uzplaukums lielā mērā ir izskaidrojams tieši ar jūras tuvumu, kas ļāva šai pilsētai kļūt par Spānijas lielāko tirdzniecības ostu. Tāpēc nav pārsteigums, ka Kristofora Kolumba statuja (8), kas ir uzstādīta netālu no ostas, norāda ar roku jūrā.

Tuvējie kalni un jūra Barselonā nodrošina mērenu klimatu, kas cilvēkus mudina uzturēties svaigā gaisā. Visu cauru gadu ielas ir ļaužu pilnas no agra rīta līdz vēlam vakaram. Ik uz soļa var redzēt ielas kafejnīcas un restorānus, kas kārdina garāmgājējus ar svaigi maltas kafijas aromātu vai piedāvājumiem nobaudīt kādu no vietējiem ēdieniem. Pārtikas tirgos, kā, piemēram, slavenajā La Boquería, kas atrodas La Rambla avēnijā, tiek piedāvāti gandrīz visi iespējamie augļi, dārzeņi un jūras produkti.

Taču ekskursiju pa Barselonu nevar uzskatīt par pabeigtu, kamēr nav pabūts stāvajā Montžuika kalnā, kas paceļas netālu no jūras. Tur ir iespējams apmeklēt muzejus un mākslas galerijas, kā arī papriecāties par panorāmu, kāda paveras uz pilsētu un Vidusjūru. Montžuika kalnā atrodas arī būves, kas tika uzceltas 1992. gada olimpisko spēļu vajadzībām. Daudzi Jehovas liecinieki šogad plāno ierasties Barselonā, lai no 31. jūlija līdz 3. augustam apmeklētu starptautisko kongresu. Apmeklētāju lielā skaita dēļ par šī pasākuma norises vietu ir izraudzīts milzīgais Camp Nou futbola stadions.

Protams, tāpat kā vairums citu lielu pilsētu, arī Barselona cīnās ar dažādām problēmām, taču tā ir un paliek Vidusjūras piekrastes pilsēta ar tai vien raksturīgo šarmu. La Rambla avēnijas ziedu kioski un kafejnīcas, vecpilsētas gotiskā kvartāla šaurās ieliņas un cildenais senatnīgums, kā arī neskaitāmie arhitektūras pieminekļi Barselonu padara par neaizmirstamu noskaņu un krāsu galeriju.

[Zemsvītras piezīme]

^ 3. rk. Šis nosaukums ir kataloņu valodā (romāņu grupas valoda, radniecīga spāņu un franču valodai), kas ir oficiālā valoda tajā Katalonijas reģionā, kurā atrodas Barselona. Lielākā daļa barseloniešu runā gan spāņu, gan kataloņu valodā.

[Karte 14. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Barselona

Madride

Sevilja

[Attēls 16. lpp.]

Ēkas Casa Milà ventilācijas lūkas un skursteņi

[Norāde par autortiesībām]

Godo-Foto

[Norāde par attēla autortiesībām 15. lpp.]

Fotogrāfijas augšā: Godo-Foto

[Norādes par attēlu autortiesībām 17. lpp.]

Sandra Baker/Index Stock Photography

Godo-Foto