Es mēģināju kalpot diviem ”kungiem”

PASTĀSTĪJIS KENS PEINS

Es piedzimu 1938. gadā un uzaugu vectēva rančo Ņūmeksikā, ASV, kur vectēvam piederēja 9700 hektāru zemes. Es atceros dzidros strautus, kas tecēja plašajās prērijās, un majestātiskos kalnus tālumā. Atmiņā ir iespiedusies aitu blēšana un govju maurošana, zirgu pakavu dipoņa un kovboju piešu šķindoņa — skaņas, ko tik bieži dzirdēju bērnībā. Dažkārt man patika klausīties, kā zālē šalc vējš, un es joprojām spēju iztēloties spalgo skaļā tārtiņa kliedzienu, kas bieži atskanēja pie ūdenstvertnes.

BĒRNĪBAS iespaidi dziļi iespiežas cilvēka apziņā un lielā mērā ietekmē viņa turpmāko dzīvi. Man bērnībā patika stundām ilgi klausīties, kā vectēvs stāsta par mežonīgajiem Rietumiem. Viņš pat pazina cilvēkus, kuri bija sirojuši kopā ar bēdīgi slaveno bandītu Biliju Kidu, kas bija vainojams daudzu cilvēku nāvē un kas pats 1881. gadā 21 gada vecumā tika nošauts.

Mani vecāki bija Jehovas liecinieki. Kad viņi devās sludināt uz Hondo ieleju, kur apmeklēja vientuļus rančo un pieticīgas, no nededzinātiem ķieģeļiem celtas mājas, viņi ņēma līdzi arī mani. Sludināšanā vecāki bieži izmantoja patafonu, lai atskaņotu Džozefa Raterforda runas — es vēl tagad labi atceros dažas domas no tām. * Mēs atskaņojām Raterforda runu ierakstus itin visiem: rančo īpašniekiem un strādniekiem, meksikāņu fermeriem un indiāņiem, piemēram, apačiem un pueblo. Man ļoti patika sludināt ielās — pat kara gados tikpat kā neviens neatteicās paņemt žurnālus no maza zēna rokām.

Kā redzams, bērnībā man tika ielikts labs garīgs pamats. Diemžēl vēlāk es nepievērsu nopietnu uzmanību Jēzus brīdinājumam: ”Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.” (Mateja 6:24.) Būtu jau labi, ja es jums varētu pastāstīt par brīnišķīgu dzīvi, kas pavadīta, kalpojot Jehovam pilnu slodzi. Taču manus soļus no šī ceļa novirzīja kāds notikums, ko es pieredzēju trīs gadu vecumā. Es pastāstīšu, kā tas ietekmēja manu turpmāko dzīvi.

 Es aizraujos ar lidmašīnām

Tālajā 1941. gadā pie mūsu šķūņa nolaidās Piper Cub — neliela lidmašīna, kuru izmantoja, lai medītu koijotus, kas uzbruka mūsu aitām. Tajā laikā man bija tikai trīs gadi, taču es stingri nolēmu, ka gribu kļūt par lidotāju. Bērnības gadi paskrēja ātri, un 17 gadu vecumā es atstāju mājas un devos strādāt uz Hobsas lidostu Ņūmeksikas štatā. Es biju gatavs tīrīt angārus un remontēt lidaparātus, lai tikai man iemācītu lidot. Kristīgā kalpošana manā dzīvē kļuva otršķirīga.

18 gadu vecumā es apprecējos, un vēlāk mums piedzima trīs bērni. Iztiku es pelnīju, apmācot lidot citus un lidojot pats. Es vadīju lidmašīnas, ar kurām apsmidzināja laukus un medīja plēsoņas, kā arī veicu čārterreisus. Pēc sešiem gadiem mani pieņēma darbā par pilotu aviokompānijā Texas International Airlines, kas veica lidojumus no Dalasas. Mana dzīve kļuva stabilāka, un es pat sāku kalpot par vecāko Dentonas draudzē. Es vadīju Bībeles nodarbības vairākiem cilvēkiem, arī kādam aviācijas kapteinim un viņa ģimenei, kas visi vēlāk kļuva par Jehovas lieciniekiem.

1973. gadā, kad turbopropelleru lidmašīnas DC-3, ar kurām es biju lidojis apmēram trīs gadus, nomainīja jaunāki modeļi, es sāku zaudēt interesi par pilota darbu. Sirds mani vilka atpakaļ uz dzimto Ņūmeksiku. Tomēr es spriedu: ja es aiziešu no darba aviokompānijā, kā gan es varēšu nopelnīt iztiku?

Par manu aizraušanos kļūst māksla

Jau kopš 1961. gada es aizrāvos ar gleznošanu. Es gleznoju ainas no mežonīgo Rietumu dzīves, un tās pirka itin labi. Panākumu iedvesmots, es pametu darbu aviokompānijā un atgriezos Ņūmeksikā. Taču es nepratu saglabāt līdzsvaru un pieļāvu, ka māksla pilnībā pārņem mani savā varā. Gleznošana un vēlāk arī tēlniecība aizņēma gandrīz visu manu laiku, turklāt es strādāju arī nepilnu slodzi par pilotu. Tā kā es strādāju no 12 līdz 18 stundām dienā, ģimene un Dieva pielūgsme palika novārtā. Kas notika tālāk?

Mana laulība izjuka. Pēc šķiršanās es devos uz Montanas štatu un aiz bēdām sāku dzert. Mans dzīves veids, kas bija pretrunā ar kristīgās dzīves normām, aizveda mani pa to pašu nepareizo ceļu, pa kuru gāja pazudušais dēls Jēzus stāstītajā līdzībā. (Lūkas 15:11—32.) Kādu dienu es atskārtu, ka man nav neviena īsta drauga. Kad satiku cilvēkus, kam bija kādas problēmas, es mēdzu teikt: ”Meklējiet Jehovas lieciniekus, viņi var jums palīdzēt.” Reizēm viņi man jautāja: ”Un kāpēc tu pats neesi liecinieks?” Man bija jāatzīst, ka, dzīvojot tādu dzīvi kā tolaik, es nevarēju saukties par Jehovas liecinieku.

1978. gadā es tomēr atgriezos Ņūmeksikā un aizgāju uz savas bijušās draudzes sapulci. Pirmo reizi pēc vairāku gadu pārtraukuma es atkal biju Valstības zālē, un toreiz man bija tā jāraud, ka nespēju rimties. Cik gan žēlsirdīgs pret  mani bija Jehova! Draugi mani sirsnīgi uzņēma un palīdzēja atgriezties uz patiesības ceļa.

Jauna laulība un jauna dzīve

1980. gadā es apprecēju Karenu, jauku kristieti, ko pazinu vairākus gadus. Viņai bija divi dēli no iepriekšējās laulības — Džeisons un Džonatans. Ar savu dziļo mīlestību pret Jehovu viņa ienesa stabilitāti manā dzīvē, un vēlāk mums piedzima vēl divi dēli — Bens un Filips. Tomēr dzīve, kā mēdz teikt, nav rožu dārzs. Nākotnē mūs gaidīja smaga traģēdija.

Es izveidoju mākslas studiju un pavadīju daudzas stundas, mācoties cilvēka un dzīvnieku, pirmām kārtām zirgu, anatomiju un studējot kompozīciju, proporcijas un perspektīvu. Es sāku veidot māla skulptūras, attēlojot mežonīgo Rietumu tēlus — zirgus, indiāņus, kas sēž zirga mugurā, kovbojus un pat tā laika ārstus, kas pie slimniekiem devās ratos. Mani darbi izpelnījās atzinību, un es nolēmu atvērt mākslas galeriju, kur varētu izstādīt savus darbus. Karena pat izdomāja tai nosaukumu — ”Kalnu taka”.

1987. gadā mēs nopirkām galeriju Sidonā, Arizonas štatā, un devām tai šo nosaukumu. Karena pārdeva manus darbus, savukārt es paliku mājās, lai strādātu studijā un pieskatītu zēnus. Taču zēni slimoja un mums nebija daudz pircēju, tāpēc mēs nolēmām mainīties ar pienākumiem. Karena palika mājās aprūpēt bērnus, bet es aizvedu mālus uz galeriju un sāku veidot skulptūras klientu acu priekšā. Tās bija nozīmīgas pārmaiņas!

Galerijas apmeklētāji varēja ne tikai vērot, kā es strādāju, bet arī uzdot jautājumus par manām bronzas skulptūrām. Es labprāt viņiem atbildēju, stāstīdams par savām skulptūrām un skaidrodams, kādas pagātnes liecības izmantoju to veidošanā. Es stāstīju, ko biju lasījis par mežonīgo Rietumu vēsturi, un minēju tā laika notikumus, vietu nosaukumus un personas, kas šajos notikumos bija iesaistītas. Cilvēki izrādīja neviltotu interesi, un daži pat bija ar mieru iemaksāt avansu par tiem mākslas darbiem, kas vēl tikai tapa, — ar nosacījumu, ka atlikušo summu viņi samaksās, kad skulptūra tiks pabeigta, proti, izlieta bronzā. Mūsu uzņēmums sāka strauji plaukt. Vēlāk es atvēru vēl divas mākslas galerijas un lielu lietuvi, kur strādāja 32 cilvēki. Taču tas prasīja daudz spēka un pūļu, un mēs ar Karenu bijām neziņā, kā lai izraujamies no šī vāveres riteņa. Mēs daudz lūdzām Jehovu. Tolaik es atkal biju kļuvis par draudzes vecāko, un man bija vēlēšanās vairāk spēka veltīt kalpošanai Jehovam.

Atpakaļ pie viena kunga

1996. gadā rajona pārraugs, kas apmeklēja mūsu draudzi, uzaicināja mūs uz kopīgām pusdienām. Pirms mēs sākām maltīti, viņš pārsteidza mūs ar jautājumu: vai mēs būtu gatavi doties uz navahu indiāņu rezervātu, lai palīdzētu izveidot jaunu draudzi Činlī? Iepriekš mēs vairākkārt bijām apmeklējuši šo rezervātu un sludinājuši dažādos tā nostūros, taču tagad mums pavērās daudz plašākas darbības iespējas. Tā bija lieliska iespēja izrauties no materiālistiskā dzīves veida un vairāk laika veltīt kalpošanai Jehovam un viņa tautai. Mēs priecājāmies, ka atkal sāksim kalpot vienam kungam.

Piedāvājumu pārcelties uz Činlī saņēma arī mūsu draugi — viens no draudzes vecākajiem, brālis Kareseta, kopā ar ģimeni. Mēs abi pārdevām savas komfortablās mājas un nopirkām pārvietojamās mājas, lai pārceltos uz rezervātu. Es pārdevu galerijas un lietuvi. Tā kā mūsu dzīve tagad kļuva daudz vienkāršāka, mēs varējām paplašināt savu kalpošanu.

1996. gada oktobrī jaunā Činlī draudze sanāca kopā uz savu pirmo sapulci. Kopš tā laika sludināšanas darbs ir vērsies plašumā, un tagad mūsu draudzē ir lieliski navahu tautības pionieri, kas, protams, runā savā dzimtajā valodā. Arī mēs pamazām mācāmies grūto navahu valodu, lai navahi mūs pieņemtu savā sabiedrībā, kaut gan neesam indiāņi. Indiāņu varas iestādes atļāva mums nopirkt kādu zemesgabalu Činlī un uzbūvēt tur Valstības zāli. Šī gada jūnijā zāle tika veltīta Dievam.

Mūs piemeklē traģēdija

1996. gada decembrī Karena kopā ar dēliem uz neilgu laiku devās ciemos uz Ruidoso Ņūmeksikā, bet man bija jāpaliek Činlī. Iedomājieties, cik  mēs bijām satriekti un cik milzīgas bija mūsu bēdas, kad mēs uzzinājām, ka mūsu četrpadsmitgadīgais dēls Bens slēpojot bija ietriecies lielā akmenī un gājis bojā! Tas bija drausmīgs trieciens, taču Bībelē paustā cerība uz augšāmcelšanos deva mums spēku izturēt. Arī kristīgo brāļu un māsu atbalsts bija nenovērtējams. Uz bēru runu Valstības zālē Sidonā — pilsētā, kur mēs bijām dzīvojuši vairākus gadus, — ieradās arī daudzi navahu indiāņi. Brāļi un māsas no rezervāta bija braukuši vairāk nekā 300 kilometrus, lai atbalstītu un stiprinātu mūs šajā grūtajā brīdī.

Mēs esam ļoti priecīgi, vērojot mūsu jaunākā dēla Filipa garīgo izaugsmi, un prieku mums sagādā arī tas, kā viņš tiecas pēc garīgiem mērķiem. Viņš ir vadījis mājas Bībeles nodarbības vairākiem cilvēkiem, arī kādam skolotājam. Mēs visi ilgojamies atkal satikt Benu Jehovas solītajā jaunajā pasaulē. (Ījaba 14:14, 15; Jāņa 5:28, 29; Atklāsmes 21:1—4.)

Lielu prieku sagādā arī tas, ka mums ir tik mīloša un draudzīga ģimene. Mans audžudēls Džonatans kalpo Jehovam kopā ar savu sievu Kennu tāpat kā mans jaunākais dēls no iepriekšējās laulības Kriss ar savu sievu Loriju. Mazdēli Vudro un Džona jau piedalās teokrātiskās kalpošanas skolā. Mans tēvs nomira 1987. gadā, taču mana māte 84 gadu vecumā joprojām aktīvi kalpo Jehovam, un to pašu var teikt par manu brāli Džonu un viņa sievu Šeriju.

No savas pieredzes zinu, cik patiesi ir Jēzus vārdi: ”Neviens nevar kalpot diviem kungiem. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.” Lai nepieļautu, ka māksla manā dzīvē ieņem pārāk lielu vietu, man bija jāmācās līdzsvarotība. Daudz lielāku prieku var gūt, ja seko Pāvila padomam: ”Tad nu, mani mīļie brāļi, topiet pastāvīgi, nešaubīgi, pilnīgāki tā Kunga darbā vienumēr, zinādami, ka jūsu darbs tā Kunga lietās nav veltīgs.” (1. Korintiešiem 15:58.)

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 18., 19. lpp.]

1996. gads. Mana lidmašīna Činlī

[Attēls 19. lpp.]

Bronzas skulptūra ”Nav laika kavēties”

[Attēls 21. lpp.]

Vadām Bībeles nodarbību vietā, kur tagad ir uzcelta Valstības zāle

[Attēls 21. lpp.]

Mēs ar Karenu

[Attēls 21. lpp.]

Sludinām pie tipiska navahu indiāņu mājokļa — hogana