Tour De France. Pasaules slavenākā velobrauciena simtgade

ATSKAŅOŠANAS VALODA

Tour De France. Pasaules slavenākā velobrauciena simtgade

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA FRANCIJĀ

SPORTA laikraksta L’Auto izdevējs Anrī Degrānžs 1902. gada novembrī lauzīja galvu, kā pārspēt konkurējošo sporta laikrakstu Le Vélo. ”Varbūt organizēt velosipēdistu sacīkstes apkārt Francijai?” ieteicās gados jaunais L’Auto līdzstrādnieks Žeo Lefevrs. Šī iecere, kas pirmajā brīdī šķita pilnīgi nereāla, īstenojās jau pēc neilga laika. 1903. gada 1. jūlijā pulksten 15.16 sešdesmit riteņbraucēji — gan profesionāļi, gan amatieri — izbrauca no Parīzes un devās triju nedēļu ilgā velobraucienā, kura laikā bija jāveic 2428 kilometri apkārt Francijai. Tā aizsākās Tour de France. *

”Lielceļu mocekļi”

Sacensības uzreiz piesaistīja lielu publikas uzmanību. Visā Francijā milzīgi cilvēku pūļi nāca uz ceļiem, lai ieraudzītu un sveiktu ”lielceļu mocekļus”, kā sportistus iesauca franču reportieris Albērs Londrs. Tour de France pirmsākumos sportistiem bija jāpārvar lielas grūtības: tiem bija jābrauc ar primitīviem velosipēdiem pa izdangātiem ceļiem, jāpārvar milzīgi attālumi no starta līdz finišam un dažkārt bija jāstartē arī naktī.

Saņemt jebkādu tehnisko palīdzību no malas, izņemot to, kas tika sniegta īpaši atvēlētās vietās, bija aizliegts. Ja 20 kilogramus smagajam velosipēdam kaut kas salūza, sportistiem pašiem vien tas bija jālabo. Piemēram, nelaimīgais Ežēns Kristofs divas reizes bija spiests pašrocīgi remontēt salūzušo priekšējo dakšu tuvējo ciemu kalvēs — šādas likstas viņu piemeklēja 1913. un 1919. gada sacīkstēs.

Jauninājumi, kas vairoja publikas interesi

Lai uzturētu publikas interesi par sacensībām, rīkotāji ik pa laikam ieviesa kādas izmaiņas vai izgudroja kādu jauninājumu. Piemēram, distance, kas bija jānobrauc vienā posmā, tika saīsināta, savukārt kopējais posmu skaits — palielināts. Parasti maršruts tika veidots tā, lai sportisti uz neilgu laiku iebrauktu arī kaimiņvalstīs. Sacīkstēs sāka piedalīties komandas, sākumā tās bija nacionālās vienības, bet vēlāk — profesionālas komandas. Tika ieviesti individuāli un komandu braucieni ar atsevišķu startu, un sacīkšu finišs nu jau ilgāku laiku notiek Elizejas laukos Parīzē. Kāds ļoti nozīmīgs jauninājums tika ieviests 1919. gadā, kad kopvērtējuma līderim katru dienu mugurā bija īpašs krekls, kam bija tāda pati krāsa kā dzeltenajām L’Auto lappusēm. Tā dzima daudzu sportistu kārotais dzeltenais līdera krekliņš. 1931. gadā, lai piesaistītu vairāk sponsoru, Degrānžs izgudroja Tour de France karavānu, kas apsteidz sacīkšu dalībniekus par vienu stundu un iesilda publiku, kura sagaida sportistus.

L’Auto, ko tagad sauc par L’Équipe, tirāža strauji pieauga. 1903. gadā 130 tūkstošu eksemplāru lielā metienā iznākušais laikraksta speciālizdevums, kas tika iespiests tikai septiņas minūtes pēc pirmā velobrauciena uzvarētāja Morisa Garēna finiša, tika izpirkts, līdzko bija parādījies avīžu kioskos. Mūsdienās Tour de France tiek translēts vairāk nekā 150 valstīs, un šīs sacīkstes ir trešais populārākais sporta pasākums pasaulē, ko pārspēj vienīgi olimpiskās spēles un Pasaules kausa izcīņa futbolā. To, cik lielu uzmanību piesaista šīs sacīkstes, ilustrē kāds fakts: 1987. gadā Spānijas parlamenta deputāti pārtrauca sēdi, lai noskatītos, kā viņu tautietis Pedro Delgado uzvar līkumotajā, ārkārtīgi grūtajā Alpduēzas kalnu posmā.

Cīņa noris kalnos

Tour de France pirmsākumos sacīkstes notika lielākoties līdzenumos. Taču 1910. gada jūnijā L’Auto žurnālists Alfonss Stenē, kas tajā laikā atradās Pirenejos, nosūtīja Degrānžam telegrammu, kurā ziņoja, ka kalnu pāreju ceļi ir visnotaļ izbraucami. Stenē ziņojums nebija gan gluži patiess. Visu nakti žurnālists bija pavadījis, maldoties sniegā 2200 metru augstumā un nespēdams atrast ceļu. Tomēr nākamajā mēnesī drosmīgākie braucēji pieņēma izaicinājumu. Francūzis Gistavs Garigū uzbrauca Turmalē kalnu pārejā, ne reizi nepieliekot kāju pie zemes, tiesa, uzvarēt šajā posmā viņam tomēr neizdevās. Vēlāk Tour de France trasē tika iekļautas arī citas Pireneju un Alpu kalnu pārejas.

Traucoties lejā no kalniem, braucēji attīsta galvu reibinošu ātrumu, kas vietām sasniedz 100 kilometrus stundā, un tāpēc kritieni šeit nav retums. 1951. gadā nīderlandietis Vims van Ests, kas brauca dzeltenajā krekliņā, nenoturējās uz ceļa un iegāzās 50 metru dziļā aizā. Viņu izvilka, izmantojot uz ātru roku no velosipēdu riepām sasietu virvi. Daži negadījumi ir beigušies traģiski. 1935. gadā Alpos pēc kritiena Galibjē pārejā gāja bojā spānis Fransisko Sepeda. 1995. gadā itālietis Fabio Kazartelli mira pēc kritiena Portēdaspē kalnu pārejā Pirenejos, kur ceļa slīpums sasniedza 17 grādus.

Sīva spēkošanās

1964. gadā Overņas kalnos Pijdedoma nogāzēs aizraujoša cīņa par uzvaru izvērtās starp diviem francūžiem — Žaku Anketilu un Remonu Pulidoru. Kaut gan Pulidors, kas parasti palika otrais, šoreiz uzvarēja, dzelteno krekliņu viņš tomēr nesaņēma, jo kopvērtējumā par dažām sekundēm atpalika no līdera.

1971. gadā sīva cīņa par līderpozīcijām izvērtās starp beļģi Ediju Merksu un spāni Luisu Okanju. 12. jūlijā Pirenejos, traucoties lejā no Mentas pārejas, Okanja krita un guva savainojumus. Apliecinādams cieņu savam sāncensim, kas nespēja turpināt sacīkstes, Merkss lūdza atļauju nākamajā dienā nevilkt mugurā dzelteno krekliņu.

Ir zināmi arī citi gadījumi, kad kalnu posmos sportisti ir rīkojušies cēlsirdīgi. 1949. gadā nesamierināmie sāncenši itālieši Džino Bartali un Fausto Kopi, braukdami Izoāras kalnu pārejā Alpos, uz laiku pārtrauca naidoties un atbalstīja viens otru.

Komandas ieguldījums

Ir aizraujoši vērot, kā līderis atraujas no grupas un ilgu laiku brauc vienatnē. 1951. gadā vienu no iespaidīgākajiem izrāvieniem veica šveicietis Hugo Koblets, kas posmā Brivlagaijarda—Ažēna spēja noturēties līderpozīcijās 140 kilometrus. Tomēr lielākoties uzvaras kaldināšanā piedalās visa komanda. Parasti Tour de France piedalās 20 komandas, pa deviņiem braucējiem katrā. Komandas uzdevums ir atbalstīt savu līderi, īpaši tad, ja viņš pagurst, krīt vai arī ja viņam salūst velosipēds.

Divdesmitgadīgā franču velobraucēja Renē Vjeto rīcība 1934. gada sacīkstēs ir labs piemērs tam, kā izpaužas komandas gars. Lai gan Vjeto pašam bija lieliskas izredzes uz uzvaru posmā, viņš, ne mirkli nešaubīdamies, griezās atpakaļ un brauca kalnā, no kura tikko bija nobraucis, lai atdotu savu velosipēdu komandas līderim Antonēnam Maņē, kura braucamais bija salūzis.

Izcilākie braucēji

Uzvarēt Tour de France vairāk nekā vienu reizi ir atzīstams sasniegums. Patlaban četriem braucējiem ir izdevies uzvarēt piecas reizes. Tie ir francūzis Žaks Anketils (1957., 1961.—1964. g.), beļģis Edijs Merkss (1969.—1972., 1974. g.), francūzis Bernārs Ino (1978., 1979., 1981., 1982., 1985. g.) un spānis Migels Indurains (1991.—1995. g.). Un kurš gan zina, cik reižu būtu uzvarējis beļģis Filips Tīss (uzvarēja 1913., 1914. un 1920. g.), ja sacensību rīkošanu nebūtu pārtraucis Pirmais pasaules karš? No kara nepārnāca vairāki bijušie velobrauciena uzvarētāji.

Daudzi cilvēki par visu laiku izcilāko riteņbraucēju uzskata Ediju Merksu, iesauktu par Kanibālu. Viņš bija lielisks gan līdzenumā, gan kalnos, lielisks ikvienā sacīkšu elementā — braucienos ar atsevišķu startu, sprintā, nobraucienos pa kalnu nogāzēm. Savā karjerā viņš uzvarēja 34 Tour de France posmos. ”Mums nekas nepaliek pāri, par ko cīnīties,” mēdza žēloties viņa pieveiktie sāncenši. Savukārt divkārtējais čempions Fausto Kopi tiek uzskatīts par visu laiku profesionālāko un braukšanas stila ziņā elegantāko velosportistu.

Uzvara par katru cenu

Starp daudzajiem Tour de France dalībniekiem laiku pa laikam ir bijis kāds, kas ir padevies vilinājumam un mēģinājis krāpties. 1904. gada sacensībās četri riteņbraucēji, kas pirmie šķērsoja finiša līniju, vēlāk tika diskvalificēti par noteikumu pārkāpšanu, jo bija ceļojuši ar automašīnu vai braukuši pa īsāko ceļu.

Viens no populārākajiem krāpšanās veidiem ir dopinga jeb stimulējošo medikamentu lietošana, kas velosportā ir kļuvusi par īstu sērgu. Jau Tour de France pirmsākumos daži sportisti saņēma aizdomīgas zāļu devas, un 1920. gadā L’Auto publicēja atmaskojošu rakstu, kurā nosodīja dopinga lietošanu mediķu uzraudzībā. 1924. gadā brāļi Pelisjē atzinās, ka velobrauciena laikā bija izmantojuši stimulējošas vielas. Arī vēlākajos gados dažādi negadījumi, piemēram, britu sportista Toma Simpsona nāve Ventū kalnā 1967. gadā, no jauna uzjundīja aizdomas par dopinga klātbūtni.

1998. gadā atklājās vairāki gadījumi, kad sportisti bija lietojuši dopingu mediķu uzraudzībā, un izcēlās milzīgs skandāls, par kuru daudz rakstīja presē. Kādas komandas masiera mašīnā tika atrastas apmēram 400 devas stimulējošo preparātu, tostarp eritropoetīna. Vienu komandu diskvalificēja, un vēl viena pati izstājās no sacensībām. Pērn ar dopingu saistīts skandāls aptraipīja sportista reputāciju, kurš kopvērtējumā izcīnīja trešo vietu. Sacensību rīcības komitejas direktors Žans Marī Leblāns Tour de France simtgadei veltītās grāmatas (100 ans de Tour de France) priekšvārdā norādīja, ka slavenā velobrauciena nākotni apdraud ”dopings, nauda un pārlieks vērienīgums”.

Par spīti visām šīm problēmām, Tour de France sportistu vidū ir tikpat populārs kā agrāk. Amerikānis Lenss Ārmstrongs, kas četras reizes ir uzvarējis šajās sacīkstēs un kas tiek uzskatīts par galveno pretendentu uz uzvaru jubilejas sacīkstēs 2003. gadā, paziņoja, ka Tour de France ”ir izcils vārds un izcila vēsture. Tās ir īpašas sacīkstes, kurām nekad nevarēs līdzināties nevienas citas.” Uzvarēt Tour de France ir katra profesionāla riteņbraucēja sapnis.

[Zemsvītras piezīme]

^ 3. rk. Mūsdienās Tour de France dalībnieki sacenšas aptuveni 3600 kilometru distancē un velobrauciens ir sadalīts 20 vienas dienas posmos.

[Shēma/Karte 23. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

100 gadu jubilejas sacīkšu maršruts. 2003. gada 5.—27. jūlijs

–– Braucieni ar atsevišķu startu

—— Pārbraucieni starp posmiem

• Starta vieta

○ Posma finišs

• PARĪZE

-- ——

○ Sedāna

-- ——

○ Sendizjē

-- ——

○• Nevēra

○• Liona

○ Alpduēza

○ Marseļa

——

• Narbonna

○• Tulūza

-- ——

○ Kapdekuverta

-- ——

○ Bajona

-- ——

○• Bordo

-- ——

○ Nante

——

• Vildavrē

○ PARĪZE