Vardarbīgi noziegumi. Kas notiek ar šo pasauli?

OREGONAS štatā (ASV) bija agra rīta stunda. Frenks un Gabriela mierīgi, bez mazākās briesmu nojautas pastaigājās pa liedagu un vēroja saules lēktu. Pēc brīža viņi no neliela attāluma tika nošauti. Kāds bija šī nozieguma motīvs? Atriebība? Vai varbūt greizsirdība? Ne viens, ne otrs. Šāvējs, pilnīgi svešs vīrietis, vienkārši bija vēlējies zināt, kā tas ir — kādu nogalināt.

”Svētdien, 1996. gada 28. aprīlī, rietumu pasaules uzmanības centrā nonāca Mārtins Braiants, kas izklaidējās kā vēl nekad savā dzīvē. Klīzdams pa Tasmānijas pilsētu Portartūru un šaudams uz visiem, ko vien sastapa savā ceļā, viņš tīksminājās par savu varenību.” (Filips Atkinsons, A Study of Our Decline.) No viņa rokas bojā gāja 35 cilvēki.

Kanādā kāds 65 gadus vecs pensionārs bija devies savā ikrīta braucienā ar velosipēdu, kad viņu no aizmugures notrieca garāmbraucoša automašīna, kuras šoferis pat nedomāja apstāties. Vairāk nekā 700 metrus mašīna vilka vecā vīra velosipēdu. Sākumā izmeklētāji domāja, ka tas ir viens no daudzajiem gadījumiem, kad šoferis ir aizbēdzis no notikuma vietas, bet tālākā izmeklēšanā atklājās, ka avārijā vainīgais bija nozadzis automašīnu, lai dotos trakulīgā izbraucienā. Acīmredzot velosipēdista notriekšana piederēja pie viņa ”izklaides”.

Cita veida noziegumi?

Lai gan noziedzība ir pastāvējusi gadsimtiem ilgi, tāda veida noziegumi kā iepriekšminētie cilvēkiem liek izsaukties: ”Kāpēc kaut kas tāds ir jādara? Kā tas vispār var ienākt prātā?” Atšķirībā, piemēram, no zādzībām un krāpšanām, kas neizraisa asu sabiedrības reakciju, šīs kategorijas noziegumi tiek plaši atspoguļoti masu saziņas līdzekļos, un cilvēki sašutumā domā: ”Tas ir kaut kas nejēdzīgs! Kas notiek ar šo pasauli?”

Šie noziegumi atšķiras no citiem. Tie pēc savas dabas ir neiedomājami ļauni un nežēlīgi. Kā redzams no minētajiem gadījumiem, tajos parasti cieš nevainīgi cilvēki, kas nepazīst uzbrucējus. Turklāt šiem noziegumiem bieži vien nav skaidru motīvu. Bezjēdzīgas vardarbības piemēru var uzskaitīt ļoti daudz.

1999. gada aprīlī Kolorādo štatā (ASV) divi pusaudži sarīkoja skolā asiņainu slaktiņu — viņi nošāva 12 skolniekus un skolotāju un pēc tam izdarīja pašnāvību. 1982. gadā Kalifornijā  kāds vīrietis nomira no bezrecepšu medikamenta, kuram kāds bija pievienojis strihnīnu. 1993. gadā Būtlas pilsētā (Mērsisaidas grāfiste, Anglija) divi desmitgadīgi zēni aizvilināja divgadīgo Džeimsu Belgeru no lielveikala, kamēr viņa māte iepirkās gaļas nodaļā. Zēni viņu aizveda līdz dzelzceļam un tur nosita.

Daļu varmācīgu noziegumu klasificē kā terora aktus. Piemēram, 1995. gadā visu Japānu satricināja Tokijas metro notikusī traģēdija, kad kādas sektas locekļi bija izlaiduši indīgu gāzi, kas nogalināja 12 cilvēkus un vairākiem tūkstošiem radīja veselības problēmas. Tāpat reti kurš spēs aizmirst uzbrukumus Pasaules tirdzniecības centram Ņujorkā un Pentagonam Vašingtonā, kuri prasīja apmēram 3000 dzīvību, un pagājušajā gadā notikušo sprādzienu Bali (Indonēzija), kurā bojā gāja gandrīz 200 cilvēki.

Ir skaidrs, ka varmācīgi noziegumi ir kļuvuši par plaši izplatītu problēmu. Tā aptver visu pasauli, ietekmējot cilvēkus, kas pieder pie visdažādākajām tautībām un sociālajiem slāņiem.

Dažreiz pat rodas iespaids, ka noziedznieki sacenšas savā starpā, gribēdami pārspēt cits citu nežēlībā. Aizvien biežāk notiek arī naida motivēti noziegumi pret cilvēkiem, kuru vienīgā ”kļūda” ir tā, ka viņi pieder pie citas rases, reliģijas vai etniskās grupas. Tā, piemēram, notika 1994. gadā, kad Ruandā tika noslepkavoti 800 tūkstoši tutsu.

Šāda notikumu attīstība daudziem cilvēkiem liek jautāt: ”Kas notiek ar šo pasauli? Vai tā bija arī agrāk? Kāpēc cilvēki izdara tik atbaidošus noziegumus? Vai ir kāda cerība, ka šie noziegumi tiks izskausti vai vismaz ierobežoti?” Šie jautājumi ir apskatīti nākamajos rakstos.

[Izceltais teksts 4. lpp.]

Vardarbīgiem noziegumiem bieži nav skaidru motīvu, un tajos cieš nevainīgi cilvēki