Kas notiek pasaulē

Haizivju slaktiņš

Visā pasaulē zvejnieki ķer haizivis, lai iegūtu to spuras. Nocirtuši spuras, viņi sakropļotās zivis iemet atpakaļ jūrā. ”Šādu baismīgu zvejniecību veicina lielais pieprasījums pēc dārgās [haizivju spuru] zupas,” rakstīts žurnālā Science News. 2002. gada augustā ASV krasta apsardze pie Meksikas krastiem aizturēja kādu Havaju kuģi, uz kura borta bija atklātas 32 tonnas haizivju spuru. Nekādu citu haizivju daļu uz kuģa nebija. ”Lai iegūtu tik daudz spuru, bija jānogalina vismaz 30 tūkstoši haizivju un jāizmet jūrā apmēram 580 tonnas šo zivju,” teikts žurnālā. ”Pasaulē kopumā zvejnieki ik gadus noķer apmēram 100 miljonus haizivju.” Tā kā haizivju spuru iepirkšanas cena brīvajā tirgū ir vairāk nekā 200 ASV dolāri par mārciņu (450 g), pieprasījums pēc spurām nemazinās.

 Kā izmantot laiku

Kādā nesen veiktā pētījumā konstatēts, ka ”cilvēki, kas žēlojas par laika trūkumu, maldina paši sevi”, stāstīts laikrakstā The Australian. Atsaucoties uz šo pētījumu, ko ir veikušas Jaundienvidvelsas universitāte un Austrālijas Nacionālā universitāte, laikrakstā ir teikts: ”Daudzi no mums darba pienākumu pildīšanai un mājas darbu veikšanai patērē vairāk laika, nekā, stingri ņemot, būtu nepieciešams.” Zinātnieki aprēķināja, cik stundu būtu jāstrādā bezbērnu pārim, lai apmierinātu savas pamatvajadzības, un pēc tam salīdzināja aprēķināto laika daudzumu ar to, cik daudz laika īstenībā tiek tērēts darbam. Pētījumā noskaidrojās, ka strādājoši bezbērnu pāri ”79 stundas nedēļā veltī darbam, 37 stundas — mājas pienākumiem un 138 stundas — rūpēm par sevi. Bet patiesībā pietiktu, ja viņi strādātu 20 stundas nedēļā [10 stundas katrs], mājas darbiem atvēlētu 18 stundas un personiskajām vajadzībām [arī ēšanai un gulēšanai] tērētu 116 stundas.” Ja šādi pāri būtu gatavi vienkāršot savu dzīvi, viņi varētu palielināt savu brīvo laiku par 100 stundām nedēļā. Kā teikts The Australian, pētījuma rezultāti liecina, ka strādājoši bezbērnu pāri gan ”visvairāk žēlojas par laika trūkumu, bet īstenībā viņiem ir daudz lielākas iespējas izmantot laiku pēc saviem ieskatiem nekā citām iedzīvotāju grupām, piemēram, ģimenēm, kurās aug bērni”.

Indijā pieaug saslimstība ar diabētu

Pēc Pasaules veselības organizācijas datiem, pasaulē ir vairāk nekā 170 miljoni diabēta slimnieku. Indijā ir vislielākais diabēta slimnieku skaits — 32 miljoni —, un ir sagaidāms, ka 2005. gadā tas jau būs pārsniedzis 57 miljonus, teikts laikrakstā Deccan Herald. Šrilankā notikušā starptautiskā kongresā par diabētu Āzijā speciālisti norādīja, ka galvenie šī straujā saslimstības pieauguma cēloņi ir izmaiņas uzturā un dzīvesveidā, kā arī stress, ģenētiski faktori, pazemināts jaundzimušo svars un zīdaiņu pārbarošana. Indijā ir vienas no zemākajām diabēta ārstēšanas izmaksām pasaulē, tomēr šīs slimības izraisīto komplikāciju un nāves gadījumu skaits joprojām ir ļoti liels. Daļēji tas izskaidrojams ar zināšanu trūkumu un novēlotu diabēta diagnosticēšanu. Kāds pētījums, kas tika veikts vairākās lielās Indijas pilsētās, liecināja, ka 12 procentiem pieaugušo iedzīvotāju ir diabēts un 14 procentiem ir konstatējami glikozes metabolizācijas traucējumi, kas ir viens no diabēta priekšvēstnešiem.

Kara korespondentu psiholoģiskās traumas

”Ievērojamam skaitam [kara korespondentu] redzētais un piedzīvotais ir atstājis nopietnas psiholoģiskas traumas,” teikts kādā rakstā, kas publicēts laikrakstā The New York Times. Tajā bija stāstīts par pētījumu, kurā bija piedalījušies 140 ārzemju korespondenti, kas pārstāvēja sešas lielas ziņu aģentūras un kas regulāri bija veidojuši reportāžas par kariem un citiem bruņotiem konfliktiem. Rakstā atzīmēts, ka salīdzinājumā ar kontroles grupu, ko veidoja 107 reportieri, kuru pienākumos neietilpa kara notikumu atspoguļošana, ”kara korespondenti daudz biežāk cieta no nopietnas depresijas un pēctraumas stresa sindroma”. Viņiem bija vērojamas tādas izpausmes kā ”mokoši atmiņu uzplaiksnījumi, murgi, kas mēdz atkārtoties, paaugstināta aizkaitināmība, pavājinātas koncentrēšanās spējas un nespēja atslābināties”. Daudziem no šiem korespondentiem bija radušās problēmas arī saskarsmē ar citiem cilvēkiem, piemēram, viņiem bija grūti pielāgoties civilajai sabiedrībai, viņi bija sākuši vairīties no draugiem, sabojājuši attiecības ar apkārtējiem un sākuši lietot alkoholu, lai aizmirstos. Aptaujātie vīrieši un sievietes caurmērā bija pavadījuši 15 gadus tādās konflikta zonās kā Bosnija, Ruanda, Čečenija, Somālija un Afganistāna.

Eiropieši noveco

”Ja runa ir par Eiropu, tai aizvien labāk piestāv nosaukums Vecā pasaule,” sacīts spāņu laikrakstā El País. Gandrīz visās Eiropas Savienības valstīs vismaz 20 procentiem iedzīvotāju ir vairāk nekā 60 gadu. Demogrāfi prognozē, ka līdz 2050. gadam tādās valstīs kā Austrija, Itālija un Spānija divas piektdaļas iedzīvotāju būs vairāk nekā 60 gadu veci. Aizvien straujākās sabiedrības novecošanas dēļ būs vajadzīgas sociālas un ekonomiskas izmaiņas, tika atzīmēts Otrajā starptautiskajā konferencē par novecošanas jautājumiem, kura notika Madridē (Spānija). Būs grūtāk atrast finansējumu pensijām un veselības apdrošināšanai. Darba devējiem, iespējams, nāksies nodarbināt vecākus strādniekus, organizēt elastīgāku darba grafiku, sadalīt vienu slodzi starp vairākiem darbiniekiem un piedāvāt iespēju pensionēties dažādā vecumā. Turklāt, ”tā kā jaunu cilvēku īpatsvars samazināsies, uzņēmumiem, kas vēlas augt, būs jāpielāgo savas preces un pakalpojumi vecākiem cilvēkiem”, saka spāņu uzņēmējs Hoseps Marija Rjera.

Dzimumaudzināšana vajadzīga vairāk nekā jebkad

Saskaņā ar oficiālajiem statistikas datiem, Vācijā no 1996. līdz 2001. gadam 15 līdz 17 gadu vecu meiteņu vidū abortu skaits pieauga aptuveni par 60 procentiem, bet vecuma grupā līdz 15 gadiem — par 90 procentiem, informē Der Spiegel. Norberts Klūge no Koblencas-Landavas universitātes atzīmē, ka bērni sasniedz dzimumbriedumu aizvien agrīnākā vecumā, taču viņi nesaņem pareizu dzimumaudzināšanu un nesaņem to pietiekami agri. Bērniem jābūt labi informētiem par dzīves faktiem, pirms viņi ir sasnieguši desmit gadu vecumu, bet daudzi vecāki izvairās no pienākuma šo informāciju sniegt, saka Klūge. Kā var lasīt Berliner Morgenpost, Federālās vecāku padomes (Bonna) direktors vecākiem iesaka, izglītojot bērnus seksuālos jautājumos, vairāk uzmanības pievērst nevis bioloģiskajiem procesiem, bet tādiem emocionāliem aspektiem kā mīlestība un attiecības.

Elektroniskais pasts un sociālās iemaņas

Saskaņā ar divu zinātnieku pētījumu rezultātiem, varbūtība, ka darbinieks saziņai ar kolēģi izmantos elektronisko pastu, ir vienlīdz liela neatkarīgi no tā, vai kolēģis strādā tajā pašā stāvā vai atrodas citā laika joslā, stāstīts Kanādas laikrakstā Globe and Mail. Velsas universitātes lingvistikas profesors Deivids Kristals, runājot par elektroniskā pasta ietekmi uz sociālajām iemaņām, norāda, ka ”viena no sarunas pamatiezīmēm ir tūlītēja atbildes reakcija”, bet elektroniskais pasts to nevar nodrošināt, jo no ziņas saņemšanas brīža līdz atbildes nosūtīšanai paiet zināms laiks. Turklāt, ja saziņa notiek pa elektronisko pastu, viens var nelaist otru pie vārda, nebaidoties, ka viņš tiks pārtraukts. ”Prasme pārmaiņus runāt pašam un uzklausīt otru ir viena no svarīgākajām sociālajām iemaņām,” teikts Globe.

Divi nervu komplekti?

Cilvēkiem ir īpašs nervu tīkls, kas palīdz sajust mīlestību un maigumu, ziņo vācu zinātniskais žurnāls Bild der Wissenschaft. Zviedru zinātnieki atklāja, ka kādai sievietei, kas ir zaudējusi galvenos taustes receptorus, viegls pieskāriens ar mīkstu otu joprojām rada patīkamu sajūtu. Viņi konstatēja, ka šo sajūtu rada otrs ādā izvietotu nervu šķiedru tīkls, kurš sastāv no tā dēvētajām C šķiedrām, kas lēni vada impulsus. Šī nervu tīkla taktilie receptori reaģē vienīgi uz liegu pieskārienu un aktivizē smadzeņu apgabalus, kas saistīti ar emocijām. Runājot par varbūtējiem iemesliem, kāpēc cilvēkiem ir šādi divi nervu ”komplekti”, International Herald Tribune rakstīts: ””Lēnās” šķiedras darbojas kopš pirmajām dzīves stundām, varbūt jau mātes klēpī, turpretī ”ātrās” sāk funkcionēt neilgu laiku pēc piedzimšanas. Iespējams, jaundzimušie sajūt mīlestību vecāku pieskārienā jau pirms tam, kad viņi spēj sajust pašu pieskārienu.”