Taiti un paradīzes meklējumi

Kuģi jau daudzas dienas bija mētājuši Klusā okeāna viļņi. Jūrniekiem, kas svelmainajā saulē veica ierastos darbus, noteikti bija neizsakāmi apnicis skābais vīns, sasmakušais ūdens un bojātie produkti. Pēkšņi atskanēja sauciens: ”Zeme! Zeme priekšā pa kreisi no borta!” Tālumā neskaidri vīdēja kādas salas aprises. Pēc dažām stundām vairs nebija nekādu šaubu — kuģis tuvojās salas krastiem.

 Kopš eiropieši pirmo reizi ieraudzīja Taiti, tās nosaukums ir kļuvis gandrīz vai par sinonīmu vārdam ”paradīze”. 18. gadsimta franču pētnieks un ceļotājs Luijs Antuāns de Bugenvils, kas vadīja ievadā minēto ekspedīciju, vēlāk rakstīja: ”Man likās, it kā es būtu nokļuvis Ēdenes dārzā.” Ir pagājuši jau vairāk nekā divi gadsimti, bet Taiti joprojām vilina cilvēkus, un daudzi, tāpat kā viņu priekšgājēji, turp dodas paradīzes meklējumos.

Bet kāpēc cilvēkus tā valdzina sapnis par paradīzi? Un kāpēc ļaužu priekšstatos Taiti ir kļuvusi par šī sapņa iemiesojumu? Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, atskatīsimies uz cilvēces pirmsākumiem.

Zaudētā paradīze

Pastāv ļoti nopietns iemesls, kāpēc vārds ”paradīze” saviļņo daudzu cilvēku sirdi. Vienkārši sakot, mēs esam radīti, lai dzīvotu paradīzē. Saskaņā ar Bībeli, Dievs pirmajiem cilvēkiem deva par mājvietu brīnišķīgu dārzu, ko var raksturot kā paradīzi. (1. Mozus 2:8.) Šis dārzs acīmredzot atradās apvidū, ko sauca par Ēdeni, kas nozīmē ’bauda’. Mūsdienu zinātnieki sliecas uzskatīt Ēdeni par mītu, taču Bībelē tā aprakstīta kā reāla vieta, norādot pat konkrētas ģeogrāfiskas pazīmes, pēc kurām var spriest, kur tā atradās. (1. Mozus 2:10—14.) Divi no šiem ģeogrāfiskajiem orientieriem — Pišonas un Gihonas upe — mūsdienās vairs nav identificējami, tāpēc precīzu dārza kādreizējo atrašanās vietu nav iespējams noskaidrot.

 Pirmie cilvēki sacēlās pret Dievu un zaudēja paradīzi, un tāpēc arī viņu pēcnācējiem zuda iespēja tur dzīvot. (1. Mozus 3:1—23.) Tomēr ilgas pēc paradīzes ir palikušas cilvēku sirdī. Bībelē aprakstītā notikuma atskaņas pat ir saglabājušās daudzu tautu mitoloģijā. Piemēram, senie grieķi radīja mītu par Zelta Laikmetu — ideālu laiku, kad dzīve bijusi viegla un mierīga.

Agrākos laikos daudzi mēģināja atrast sen zaudēto Ēdeni. Daži to meklēja Etiopijā — protams, nesekmīgi. Kāda leģenda pat vēstīja, ka sestajā gadsimtā mūks, vārdā Brendans, esot atradis paradīzi kādā salā Atlantijas okeāna dienvidrietumos. Savukārt citās leģendās bija stāstīts, ka paradīze esot apslēpta kaut kur augstu kalnos. Šo leģendu nebeidzamo pretrunu sarūgtināts, slavenais jūrasbraucējs Kristofors Kolumbs sūrojās: ”Es neesmu ne atradis, ne lasījis nevienu latīņu vai grieķu avotu, kur būtu skaidri pateikts, kurā pasaules nostūrī meklējama zemes paradīze.” Galu galā viņš nonāca pie secinājuma, ka paradīze jāmeklē uz dienvidiem no ekvatora.

Pēc sava trešā ceļojuma uz Jauno pasauli Kolumbs sacīja: ”Šķiet, ka šī zeme ir paradīze, jo tā atbilst manis pieminēto mācīto teologu un svēto aprakstiem.” Tomēr izrādījās, ka Jaunā pasaule nepavisam nav Kolumba iedomātā paradīze.

Utopiski nākotnes iztēlojumi

Tomēr daži neparko negribēja atteikties no sapņa par paradīzi. Atmetuši domu par atgriešanos Ēdenē, viņi sāka popularizēt priekšstatu par nākotnes ”paradīzi”, kas būtu radīta pašu cilvēku spēkiem. Rakstnieki un domātāji sacerēja stāstus par ideālu sabiedrību, kas patīkami kontrastēja ar to pagrimušo sabiedrību, kurā viņi dzīvoja. Taču viņu iztēles ainas nepavisam neatgādināja Ēdeni. Šie fantasti iztēlojās nevis brīvu dzīvi bezgala plašā parkā, bet gan stingri organizētas nākotnes pilsētas. Piemēram, 16. gadsimtā britu valsts darbinieks sers Tomass Mors sarakstīja darbu, kurā bija stāstīts par ceļojumu uz fantastisku salu, ko viņš nosauca par Utopiju. Šis vārds nozīmē ’vieta, kuras nav’.

Vēlāk citi attīstīja tālāk Tomasa Mora idejas, papildinot tās paši ar savējām. Turpmākajos gadsimtos daudzi Eiropas rakstnieki veidoja savus utopisko sabiedrību modeļus. Tāpat kā Tomasa Mora Utopijai, tiem nebija nekā kopīga ar brīnišķīgu dārzu, kur valda prieks un līksmība. Iztēlodami ”ideālu” sabiedrību, šie autori tiecās organizēt laimīgu dzīvi ar stingras kārtības palīdzību, taču idejas par striktas kontroles nepieciešamību slāpēja cilvēku oriģinalitāti un brīvību. Tomēr, kā atzīmēja vēstures profesors Anrī Bodē, sapņi par utopisku sabiedrību liecināja, ka cilvēkos slēpjas ”nerimtīgas ilgas pēc labākas dzīves.. un taisnīgākas sabiedrības”.

Taiti — leģendas dzimšana

18. gadsimtā vēl neizpētītie Klusā okeāna dienvidu daļas plašumi deva ceļotājiem pēdējo cerību atrast meklēto paradīzi. Bet, kad Luijs Antuāns de Bugenvils 1766. gada decembrī devās jūrā, lai burātu uz Kluso okeānu, viņa mērķis bija nevis paradīzes meklējumi, bet jauni atklājumi, jaunu koloniju iegūšana un tirdzniecības iespēju paplašināšana.

Pēc mēnešiem ilga kuģojuma Bugenvils sasniedza Taiti. Pie citām salām, ko jūrnieki bija pamanījuši iepriekš, ekspedīcijai nebija izdevies piestāt bīstamo koraļļu rifu dēļ, turpretī Taiti piedāvāja drošu ostu. Šeit nogurusī komanda atrada draudzīgus un viesmīlīgus cilvēkus un bagātīgus pārtikas un dzeramā ūdens krājumus. Jūrniekiem likās, ka īstenība tālu pārspēj visas fantāzijas. Taiti ne tikai apbūra ar savu krāšņo tropu dabu, bet arī daudzējādā ziņā atgādināja rakstnieku izfantazētās utopijas.

Piemēram, Taiti bija sala, gluži tāpat kā cilvēku izdomātās utopiskās zemes. Turklāt tā izskatījās kā īsta paradīze: brīnišķīgās ainavas izdaiļoja neskaitāmas straujas upes un gleznaini  ūdenskritumi, un sulīgie tropu augi zēla un zaļoja, šķiet, bez jebkādas cilvēku palīdzības. Taiti valdzinājumu vairoja arī maigais un veselīgais klimats, kā arī tas apstāklis, ka te nebija jābaidās no daudzām tropu zemēm raksturīgām briesmām, jo salā nebija ne čūsku, ne bīstamu kukaiņu, ne aktīvu vulkānu.

Idillisko priekšstatu papildināja arī paši taitieši — glīti un veselīgi gara auguma cilvēki. Jūrnieki, kuru zobi bija izkrituši un smaganas pietūkušas cingas dēļ, apbrīnoja taitiešu baltos zobus. Salinieku sirsnība un viesmīlība drīz vien savaldzināja atbraucējus. Turklāt pirmajā brīdī likās, ka visi taitieši ir vienlīdzīgi — un vienlīdzība taču bija viena no galvenajām utopisko sacerējumu idejām. Nabadzību salā nepazina, un seksuālajā dzīvē valdīja liela vaļība. Nepagāja ne ilgs laiks, kad jūrnieki jau bija iesaistījušies amorālās attiecībās ar skaistajām taitietēm.

Bugenvilam un viņa vīriem Taiti likās kā īsts Ēdenes dārzs, un viņš devās projām, degdams nepacietībā pavēstīt pasaulei par šo paradīzi. Pabeidzis ceļojumu apkārt pasaulei, kurš ilga trīs gadus, Bugenvils sarakstīja grāmatu par saviem piedzīvojumiem. Šī grāmata, kas ieguva lielu popularitāti, radīja mītu, ka eksotiskā Taiti sala ir ideāla zeme. Senā paradīze bija zaudēta, bet likās, ka Taiti ir vieta, kur joprojām var baudīt paradīzes apstākļus.

Mīta ēnas puses

Taču mīti lielākoties nesaskan ar īstenību. Taitieši slimoja un mira tāpat kā cilvēki visur citur pasaulē, un viņi nepavisam nebija vienlīdzīgi, gluži otrādi — Taiti pastāvēja stingra, dažkārt pat despotiska sociāla hierarhija. Taitiešu ciltis karoja savā starpā un mēdza nest saviem dieviem cilvēku upurus. Tāpat kā ļaudis kopumā, taitieši nebija visi bez izņēmuma žilbinoši skaisti. Vēsturnieks Kerijs Hovs uzskata, ka sievietēm, ko sastapa Bugenvila jūrnieki, visticamāk, bija pavēlēts piedāvāt sevi atbraucējiem, lai noskaņotu tos miermīlīgi.

Tomēr mīts par ”atrasto paradīzi” turpināja dzīvot. Uz Taiti devās daudzi rakstnieki un mākslinieki, piemēram, slavenais franču gleznotājs Pols Gogēns. Gogēna kolorītais taitiešu dzīves attēlojums palīdzēja vairot salas popularitāti. Ko tas nozīmēja pašai Taiti? Mīts, kas dzīvoja ļaužu iztēlē, veicināja stereotipisku priekšstatu par salu un tās iemītniekiem. Parastais jautājums, ko citi mēdza uzdot tiem, kas atgriezušies no ceļojuma uz Taiti, skanēja: ”Pastāsti mums par savām dēkām ar taitiešu meitenēm!”

Vai cerība uz paradīzi ir zaudēta?

Pēdējos gados Taiti ir pieredzējusi daudz nopietnu problēmu. Divdesmitā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā spēcīgi cikloni nodarīja lielus postījumus salas koraļļu rifiem, taču vislielākos draudus salai rada cilvēki. Būvdarbi ir izraisījuši augsnes eroziju un piesārņojumu. Atkritumu apsaimniekošanas speciāliste Donna Leonga saka: ”Tūrisma industrija rada milzīgu daudzumu atkritumu. [..] Ja nekas netiks darīts, lai likvidētu vides piesārņojumu, Taiti un citas salas drīz vairs nevarēs lepoties ar bagātu augu un dzīvnieku valsti un kristāldzidrām, zilām lagūnām.”

Tomēr cerība uz atjaunotu paradīzi nekādā gadījumā nav zaudēta. Pats Jēzus Kristus kādam noziedzniekam, kas bija nožēlojis savus ļaunos darbus, apsolīja: ”Tu būsi ar mani paradīzē.” (Lūkas 23:43.) Jēzus runāja nevis par kādu stingri reglamentētu sabiedrību, kas līdzinātos rakstnieku iztēlotajām utopijām, bet par paradīzi, kas būs izveidota uz visas zemeslodes un pār kuru valdīs debesu valdība. * Vairāk nekā 1700 Jehovas liecinieku, kas dzīvo Taiti, cer dzīvot šajā paradīzē un veltī laiku tam, lai stāstītu par šo iespēju arī citiem cilvēkiem. Kaut arī skaistā Taiti daudziem atgādina paradīzi, tā nobāl salīdzinājumā ar to pasaules mēroga paradīzi, ko Dievs drīzumā nodibinās uz zemes. Tā ir paradīze, kuras meklējumi nekādā ziņā nav veltīgi.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 16. lpp.]

Taiti izskatījās kā īsta paradīze

[Norādes par autortiesībām]

Viljama Hodžesa gleznojums, 1766

Yale Center for British Art, Paul Mellon Collection, USA/Photo: Bridgeman Art Library

[Attēls 17. lpp.]

Draudzīgie taitieši viesmīlīgi sagaidīja Bugenvilu

[Norāde par autortiesībām]

By permission of the National Library of Australia NK 5066

 [Attēls 18. lpp.]

Jehovas liecinieki ar prieku stāsta citiem par nākotnē gaidāmo paradīzi

[Norāde par attēla autortiesībām 17. lpp.]

Photo courtesy of Tahiti Tourisme

[Norāde par attēla autortiesībām 19. lpp.]

18. lpp.: airētāji, ūdenskritums un fons: Photos courtesy of Tahiti Tourisme