Pazemošana. Cēloņi un sekas

KĀPĒC bērni sāk pazemot citus? Varbūt kāds, kas kādreiz pats ir izcietis ņirgāšanos, teiks: ”Mani tas absolūti neinteresē! Tādai rīcībai nav attaisnojuma.” Un tā var būt taisnība. Taču censties izprast kādas rīcības iemeslus nebūt vēl nenozīmē to attaisnot. Iemesli, kāpēc bērni sāk izturēties nežēlīgi pret citiem, neattaisno viņu nepareizo rīcību, tie tikai to izskaidro. Turklāt saprast agresivitātes cēloņus ir ļoti noderīgi. Kāpēc tā var teikt?

Kāds sens sakāmvārds skan: ”Kam saprašana, tas apvalda dusmas.” (Salamana Pamācības 19:11, VDP.) Dusmojoties par pāridarītāja rīcību, mēs zaudējam spēju skaidri domāt, mūs pārņem aizvainojums un naids. Taču, ja mēs izprotam viņa rīcības cēloņus, mums ir vieglāk apvaldīt dusmas. Tas savukārt mums palīdz skaidri spriest, kad meklējam risinājumus. Tāpēc pievērsīsim nedaudz uzmanības agresivitātes cēloņiem.

Kāpēc bērni sāk pazemot citus

Daudzos gadījumos bērniem, kas izturas rupji pret citiem, ir trūkusi vecāku uzmanība un laba priekšzīme. Ļoti bieži šādu bērnu vecāki ir vēsi, vienaldzīgi un ar savu piemēru ir iemācījuši bērniem, ka domstarpības jārisina, izmantojot spēku. Šādā vidē auguši bērni, iespējams, neuzskata, ka viņu dzēlīgās piezīmes un fiziskā agresivitāte būtu kaut kas slikts. Varbūt tā viņiem pat šķiet pilnīgi pieņemama uzvedība.

Kāda sešpadsmitgadīga meitene, ko bija terorizējis gan patēvs, gan skolasbiedri, stāsta, ka septītajā klasē viņa pati sāka nežēlīgi izturēties pret citiem. Viņa atzīst: ”Manī visu laiku krājās dusmas, un man bija vienalga, uz ko tās izgāzt. Sāpes ļoti spēcīgi ietekmē. Ja tev sāp, tu gribi, lai arī citiem sāpētu.” Lai gan fiziska agresivitāte meiteņu vidū nav tipiska, dusmas, kas to izraisa, ir raksturīga iezīme. *

Parasti skolās sanāk kopā bērni, kam ir atšķirīga  pagātne un kas ir saņēmuši atšķirīgu audzināšanu. Diemžēl daži bērni izturas agresīvi, jo mājās viņi ir iemācījušies, ka vislabākais veids, kā panākt savu, ir citus iebiedēt un apsaukāt.

Skumji, bet bieži šādas metodes ir iedarbīgas. Britu Kolumbijas universitātes (Kanāda) dekāna vietniece Šellija Himela ir pētījusi bērnu uzvedību divus gadu desmitus. Viņa saka: ”Bērni izkalkulē, kā panākt savu, un diemžēl pazemošana iedarbojas. Viņi dabū to, ko vēlas, — varu, ietekmi un uzmanību.”

Vēl viens iemesls, kāpēc huligāniska uzvedība ir plaši izplatīta, ir uzraudzības trūkums. Daudzi pazemotie bērni uzskata, ka viņiem nav neviena, pie kā vērsties pēc palīdzības, un diemžēl parasti tā ir. Toronto Jorkas universitātes Lamāršas vardarbības un konfliktu risināšanas izpētes centra direktore Debra Peplere vēroja bērnu uzvedību skolas pagalmā un konstatēja, ka skolotāji pamana un pārtrauc tikai četrus procentus pazemošanas gadījumu.

Dr. Peplere uzskata, ka aktīvai skolotāju rīcībai ir izšķirīga nozīme. Viņa norāda: ”Bērni paši nevar atrisināt šo problēmu, jo tā ir saistīta ar varu, un ikreiz, kad agresīvs skolnieks kādam uzmācas, viņa vara nostiprinās.”

Bet kāpēc tad tik reti tiek ziņots par pazemošanu? Iemesls ir vienkāršs: pazemotie bērni ir pārliecināti, ka, izstāstot pieaugušajiem par šo problēmu, viņu stāvoklis tikai pasliktināsies. Tāpēc daudzi jaunieši pavada skolas gadus, dzīvodami nemitīgās bailēs. Kādas tam ir sekas?

Fiziskās un emocionālās sekas

Kādā ASV Nacionālās skolu psihologu asociācijas ziņojumā teikts, ka ASV katru dienu bailēs no pazemošanas skolu kavē 160 tūkstoši bērnu. Bieži vien bērni, kas ir kļuvuši par ņirgāšanās upuriem, pārstāj runāt par skolu vai par kādu konkrētu nodarbību. Viņi cenšas iet uz skolu pēdējā brīdī, kavē stundas vai arī mēģina atrast aizbildinājumus, lai vispār neapmeklētu skolu.

Pēc kā varētu noteikt, vai bērns skolā tiek pazemots? Šādi bērni kļūst drūmi, nesavaldīgi, dusmīgi vai arī visu laiku ir noguruši un ierāvušies sevī. Viņi var kļūt agresīvi pret ģimenes locekļiem, draugiem un vienaudžiem. Arī tie bērni, kas ir bijuši pazemošanas aculiecinieki, pieredz postošas sekas. Redzētais viņos iedveš spēcīgas bailes, kas traucē koncentrēties mācībām.

Žurnālā Pediatrics in Review teikts: ”Visnopietnākās sekas, ko pieredz upuri un sabiedrība kopumā, ir vardarbība, pašnāvības un slepkavības. Cietušos bērnus reizēm pārņem tik liela bezpalīdzības sajūta, ka viņi vai nu paši sev nodara kaut ko ļaunu, vai arī nežēlīgi atriebjas saviem pāridarītājiem.”

Dr. Eds Adlefs, sabiedrības veselības zinātņu profesors no Toronto universitātes, izsaka bažas, ka ”tiem, kas ir iesaistīti pazemošanā, ir daudz lielāka iespēja pieredzēt emocionālus traucējumus tagad un nākotnē”. 2001. mācību gadā tika aptaujāti 225 tūkstoši Ontārio provinces skolēnu, un aptaujā atklājās, ka ceturtā daļa skolēnu ir pieredzējuši pazemojumus, bet trešdaļa paši ir bijuši agresora lomā. No abām šīm grupām desmitā daļa skolēnu bija nopietni domājuši par pašnāvību.

Pastāvīga pazemošana sagrauj upura pašcieņu, izraisa nopietnas veselības problēmas un var pat sabojāt karjeru. Cilvēki, kas tiek terorizēti, cieš no galvassāpēm, bezmiega, trauksmes un depresijas. Dažiem attīstās pēctraumas stresa sindroms. Pret cilvēku, kas ir cietis vardarbīgā uzbrukumā, apkārtējie parasti izturas ar lielu līdzjūtību, turpretī cilvēks, kas tiek emocionāli traumēts, var nesagaidīt līdzīgu attieksmi. Emocionālu traumu sekas ir daudz grūtāk pamanāmas. Tāpēc bieži upura draugiem un ģimenes locekļiem pietrūkst līdzjūtības un viņiem apnīk cietušā sūdzības.

Pazemošana slikti ietekmē arī pašus pazemotājus. Ja viņu rīcība netiek mainīta jau bērnībā, visticamāk, viņi izaugot turpinās pazemot arī savus darbabiedrus. Dažos pētījumos  ir konstatēts, ka cilvēki, kas bērnībā ir ņirgājušies par citiem, arī pieaugot saglabā to pašu uzvedības modeli. Tāpat viņiem ir daudz lielāka iespējamība nonākt konfliktā ar likumu nekā tiem, kas nav pazemojuši citus.

Ietekme uz ģimeni

Pazemošana darbavietā ietekmē ģimenes stabilitāti un mieru. Tā cilvēkā var radīt apkārtējiem neizprotamu tieksmi darīt pāri saviem tuviniekiem. Tāpat upura dzīvesbiedrs vai kāds cits ģimenes loceklis, gribēdams aizstāvēt savu tuvinieku, var uzbrukt pazemotājam. Vai arī tieši pretēji: dzīvesbiedrs var vainot cietušo, ka viņš pats ir izraisījis problēmas. Ja šī situācija nemainās ilgu laiku, pat dzīvesbiedri, kas citādi ir saprotoši, var zaudēt pacietību. Gadiem ejot, palielinās iespēja, ka ģimene izjuks.

Dažos gadījumos pazemošanas dēļ cilvēks zaudē darbu un iztikas līdzekļus, šķiras no dzīvesbiedra vai pat izdara pašnāvību. Austrālijā gandrīz puse pazemošanas upuru atzīst, ka tā nelabvēlīgi ietekmē viņu attiecības ar dzīvesbiedru un citiem ģimenes locekļiem.

Dārga maksa

Pazemošana darbavietā dārgi izmaksā arī darba devējiem. Darbavietā agresora lomā var būt gan dzēlīgs priekšnieks, gan kolēģis, kas vērpj intrigas, un pazemotāji var būt gan vīrieši, gan sievietes. Šādi cilvēki pārmērīgi kontrolē citus, seko līdzi katram sīkumam un noniecina citus ar aizskarošām piezīmēm un nepārtrauktu kritiku, kas bieži tiek izteikta citu klātbūtnē. Šie cilvēki reti atzīst, ka ir bijuši nepieklājīgi, un nemēdz atvainoties par savu rīcību. Bieži par viņu upuriem kļūst kolektīvā ieredzēti, spējīgi un uzticami darbinieki.

Pazemošanas dēļ samazinās gan upuru, gan arī viņa kolēģu darba ražīgums. Pieredzot necienīgu izturēšanos, darbiniekiem zūd lojalitāte pret darba devēju un krītas darba kvalitāte. Kādā ziņojumā ir apgalvots, ka ik gadu cilvēku pazemošana darbavietā Lielbritānijas rūpniecībai rada trīs miljardus dolāru lielus zaudējumus. Turklāt pazemošana ir vainojama 30 procentos gadījumu, kad cilvēki saslimst ar slimībām, ko izraisa stress.

Nav nekādu šaubu — pazemošana ietekmē cilvēkus visā pasaulē. Tāpēc rodas jautājums: vai var kaut ko darīt, lai šo problēmu ierobežotu un likvidētu?

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 7. lpp.]

Pazemošana darbavietā ir ļoti izplatīta

[Attēls 7. lpp.]

Sistemātiskas pazemošanas upuri kļūst nomākti un noslēgti