Sanktpēterburga — Krievijas ”logs uz Eiropu”

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA KRIEVIJĀ

”Es mīlu Pēterpili stalto / Un stingro skaudrā veidolā / Un Ņevas krastus granītkaltos, / Un straumi cēlā plūdumā.” (ALEKSANDRS PUŠKINS.)

ŠĪS rindas no slavenās Puškina poēmas, kas veltīta Pēterburgai, sauc atmiņā pilsētas dibinātāju un tās atrašanās vietu — pie Ņevas ietekas Baltijas jūrā. Bet kā gan tāda liela un ievērojama pilsēta varēja rasties šajos ziemeļu purvājos?

17. gadsimta beigās Krievijas attīstību kavēja fakts, ka tai trūka pieejas pie jūras. Jaunais cars Pēteris I sapņoja izcirst Krievijai ”logu uz Eiropu”, iekarojot izeju uz jūru. Dienvidos ceļu uz Melno jūru aizšķērsoja Osmaņu impērija, tāpēc Pēteris pievērsa uzmanību ziemeļrietumiem — Baltijas jūras piekrastei, kas piederēja Zviedrijai.

Lai īstenotu savu sapni, 1700. gada augustā Pēteris pieteica Zviedrijai karu. Kaut gan kara sākums krieviem bija neveiksmīgs, Pēteris neatlaidās. Līdz 1702. gada novembrim krievu armijai bija izdevies atspiest zviedrus no Lādogas ezera. Lādogas ezers, lielākais ezers Eiropā, atrodas aptuveni 60 kilometru attālumā no Baltijas jūras, un to ar jūru savieno Ņevas upe. Zviedri nostiprinājās cietoksnī uz mazas saliņas netālu no tās vietas, kur Ņeva iztek no ezera, taču Pēteris ieņēma cietoksni un pārdēvēja to par Šliselburgu.

Vēlāk zviedri stājās pretī krievu uzbrukumam, nocietinājušies Nienšancas cietoksnī pie Ņevas ietekas Baltijas jūrā. 1703. gada maijā zviedru garnizons, kas aizstāvēja cietoksni, tika sakauts, un šī uzvara nodrošināja Krievijai kontroli pār visu  Ņevas deltu. Pēteris nekavējoties sāka būvēt cietoksni tuvīnajā Zajačijas salā, lai aizsargātu Ņevas grīvu. Aptuveni pirms 300 gadiem, 1703. gada 16. maijā, Pēteris I lika pamatakmeni šai būvei, kas mūsdienās ir pazīstama kā Petropavlovskas cietoksnis. Šo datumu ir pieņemts uzskatīt par Sanktpēterburgas, cara patrona apustuļa Pētera vārdā nosauktās pilsētas, dibināšanas dienu.

Kā tapa galvaspilsēta

Atšķirībā no daudzām citām pilsētām, kas kļuvušas par valstu centriem laika gaitā, Sanktpēterburgu jau no paša sākuma plānoja un būvēja par varenu galvaspilsētu. Lai gan pilsētai izraudzītā vieta atradās tik tālu ziemeļos — pie sešdesmitā ziemeļu platuma grāda —, Pēteris ar lielu sparu ķērās pie būvdarbiem. Kokmateriālus pilsētas celšanai veda no Lādogas ezera apkaimes un Novgorodas. Lai sagādātu akmeņus, Pēteris pat izdeva īpašu pavēli, ka visiem krievu tautības iedzīvotājiem, kas ved preces uz jauno pilsētu, ir jāatved arī noteikts skaits celtniecībai derīgu akmeņu. Turklāt cars aizliedza būvēt akmens mājas — vispirms Maskavā un pēc tam arī visā pārējā valsts teritorijā —, un mūrnieki, palikuši bez darba, saplūda Pēterburgā.

Kā teikts Lielajā padomju enciklopēdijā, pilsētas būve ritēja ”tiem laikiem nepieredzētā ātrumā”. Drīz vien jau bija izrakti kanāli, sadzīti pāļi, ierīkotas ielas un uzbūvētas baznīcas, slimnīcas, administratīvo iestāžu ēkas un citas celtnes. Pilsētas dibināšanas gadā sāka celt arī kuģu būvētavu jeb Admiralitāti, kas vēlākos laikos kļuva par Krievijas jūras spēku ministriju.

Ap 1710. gadu sāka būvēt Vasaras pili — caru vasaras mītni. 1712. gadā daudzās Krievijas varas iestādes tika pārceltas  no Maskavas uz jaunuzcelto Pēterburgu un tā kļuva par valsts galvaspilsētu. Pilsētas pirmā mūra pils, kas ir saglabājusies līdz šai dienai, tika pabeigta 1714. gadā. Tā tika celta pilsētas pirmajam gubernatoram Aleksandram Meņšikovam. Tajā pašā gadā sākās arī Pētera un Pāvila katedrāles celtniecība Petropavlovskas cietokšņa teritorijā. Katedrāles augstā smaile ir viena no savdabīgajām iezīmēm, kas izceļas Pēterburgas ainavā. Pie Ņevas upes uzbūvēja arī Ziemas pili, bet 1721. gadā sākotnējā pils tika nojaukta un tās vietā uzcēla mūra ēku. Vēlāk tur tapa tagadējā Ziemas pils, kurā ir ap 1100 istabu. Šajā grandiozajā celtnē, kas ir kļuvusi par pilsētas sirdi, ir izvietojies slavenais mākslas muzejs Ermitāža.

Savas pastāvēšanas pirmajos desmit gados Pēterburga pieredzēja apbrīnojami strauju attīstību. Pēc kāda avota ziņām, 1714. gadā pilsētā jau bija aptuveni 34 500 ēku. Nemitīgi tika celtas aizvien jaunas pilis un citas iespaidīgas celtnes, no kurām daudzas liecina par reliģijas lielo nozīmi Krievijas vēsturē.

Piemēram, Pēterburgā tika uzcelta Kazaņas katedrāle ar savu raksturīgo pusloka kolonādi. Šī katedrāle, kuras majestātiskais siluets dominē pār pilsētas galveno ielu, Ņevas prospektu, ir viens no arhitektūras pieminekļiem, kas padarījuši Ņevas prospektu slavenu visā pasaulē. Vēlāk pilsētā sākās Īzaka katedrāles būve. Lai nostiprinātu celtnes pamatus, purvainajā gruntī tika sadzīti aptuveni 24 tūkstoši pāļu, un baznīcas masīvo kupolu apzeltīšanai tika izlietoti 100 kilogrami tīra zelta.

Iespaidīga celtniecība izvērsās arī Pēterburgas tuvākajā apkaimē. 1714. gadā Pēterhofā (tagadējā Petrodvorecā) sāka būvēt Lielo pili — Pētera I rezidenci. Savukārt netālajā Carskoje Selo ciemā (tagadējā Puškinā) uzbūvēja greznu  pili Pētera sievai Katrīnai. Gadsimta otrajā pusē divas krāšņas pilis parādījās arī Pēterburgas dienvidu pievārtē — Pavlovskā un Gatčinā.

Jauno pilsētu vēl skaistāku padarīja vairāki simti tiltu, kas tika uzcelti pāri daudzajām upēm un kanāliem, kuru dēļ Pēterburgu bieži vien dēvē par ziemeļu Venēciju. Franču, vācu un itāliešu arhitekti kopā ar talantīgajiem krievu meistariem ir radījuši pilsētu, kas Britu enciklopēdijā nosaukta par ”vienu no krāšņākajām un harmoniskākajām Eiropas pilsētām”.

Briesmām spītējot

Pētera pretinieki nespēja pat iedomāties, cik sīksti krievi turēsies pie sava ”loga uz Eiropu”. R. Mesī (Massie) grāmatā Pēteris Lielais. Viņa dzīve un pasaule sacīts: ”Kopš tās dienas, kad Pēteris Lielais pirmo reizi spēra savu kāju pie Ņevas grīvas, šī zeme un pilsēta, kas te pacēlās, allaž ir palikusi krievu rokās.”

Kā norādīts šajā grāmatā, ”gadsimtu gaitā nevienam no iebrucējiem, kas ielauzušies Krievijā ar lieliem spēkiem, — nedz Kārlim XII, nedz Napoleonam, nedz Hitleram — nav izdevies iekarot Pētera dibināto Baltijas jūras ostu, lai gan, piemēram, nacistu armija Otrā pasaules kara gados 900 dienas turēja pilsētu aplenkumā”. Šīs ilgās blokādes laikā mira aptuveni miljons pilsētas iedzīvotāju. Daudzi no viņiem gāja bojā aiz bada un aukstuma 1941./42. gada bargajā ziemā, kad sals pārsniedza 40 grādus zem nulles.

1914. gadā, kad sākās Pirmais pasaules karš, pilsētu pārdēvēja par Petrogradu, un vēlāk, kad 1924. gadā nomira pirmais Padomju Savienības vadītājs Vladimirs Ļeņins, nosaukums tika mainīts vēlreiz — šoreiz pilsētu pārdēvēja par Ļeņingradu. 1991. gadā pēc Padomju Savienības iziršanas pilsēta atguva Sanktpēterburgas vārdu.

Ieguldījums pasaules kultūrā

1724. gadā, gadu pirms Pētera nāves 52 gadu vecumā, pēc viņa rīkojuma tika dibināta Krievijas Zinātņu akadēmija, un 1757. gadā pilsētā tika dibināta arī Mākslas akadēmija. Vēlāk tur mācījās tādi 19. gadsimta krievu gleznotāji kā Karls Brilovs un Iļja Repins, kuru vārdi ir pazīstami visā pasaulē.

Sanktpēterburga jau izsenis ir izdaudzināta ar savām augstākajām mācību iestādēm, kuru vidū īpašu vietu ieņem Valsts universitāte. 19. gadsimta beigās krievu fiziologs Ivans Pavlovs, kas kļuva par Nobela prēmijas laureātu, Pēterburgā izstrādāja  savu mācību par nosacījuma refleksiem. Šeit arī ķīmiķis Dmitrijs Mendeļejevs izveidoja ķīmisko elementu periodisko tabulu jeb Mendeļejeva tabulu, kā to dēvē Krievijā.

Pilsēta ir piesaistījusi starptautisku uzmanību ar sasniegumiem arī citās kultūras dzīves jomās. 1738. gadā Pēterburgā tika izveidota baleta skola, no kuras izauga Krievijas Baleta akadēmija, kas ir cieši saistīta ar pasaulslaveno Marijas teātri. Drīz vien pilsētu jau rotāja daudzas koncertzāles un teātri. Pēterburgā apmetās ievērojami komponisti, starp kuriem bija arī Pēteris Čaikovskis, kura skaņdarbi, piemēram, baleti Apburtā princese, Gulbju ezers un Riekstkodis, uvertīra 1812. gads un citi, pieder pie pasaules mūzikas klasikas.

Ar Pēterburgu nesaraujami savijušies daudzu slavenu krievu rakstnieku un dzejnieku likteņi. Šo pilsētu par savu mājvietu izraudzījās Aleksandrs Puškins, ko daudzi atzīst par lielāko krievu dzejnieku un modernās krievu literatūras pamatlicēju. Puškins, kura darbi ir tulkoti visās lielākajās pasaules valodās un kura nozīmi krievu literatūrā var salīdzināt ar Šekspīra nozīmi angļu literatūrā, apdziedāja Pēterburgu savā slavenajā poēmā, kas minēta raksta sākumā. Pēterburgā dzīvojis arī Fjodors Dostojevskis, par kuru Britu enciklopēdijā sacīts, ka šis rakstnieks ”tiek uzskatīts par vienu no visu laiku izcilākajiem romānistiem”.

Kā redzams, lai ko Pēterburga būtu saņēmusi no Eiropas savas pastāvēšanas sākumos, laika gaitā šī pilsēta ar uzviju ir atdevusi to atpakaļ, un tās iedzīvotāji ir ievērojami bagātinājuši pasaules kultūru.

Pārdomu laiks

No 24. maija līdz 1. jūnijam pilsētā bija saplūduši tūkstošiem viesu, kas vēlējās piedalīties Sanktpēterburgas 300 gadu jubilejas svinībās, kuru sagatavošanā bija ieguldīts milzums darba. Izbaudīdami šī darba augļus, daudzi gremdējās pārdomās par pilsētas krāšņumu un slaveno vēsturi.

Bija sagadījies tā, ka tikai nedēļu iepriekš Pēterburgā bija ieradušies daudz citu viesu, lai apmeklētu Jehovas liecinieku Krievijas filiāles jauno ēku veltīšanas programmu, kas noritēja netālu no Pēterburgas. Nākamajā dienā 9817 cilvēki pulcējās Pēterburgā, Kirova stadionā, lai noklausītos šīs programmas pārskatu un saistošus ziņojumus par Jehovas liecinieku darbību dažādās zemēs.

Pilsēta piedāvā vairāk, nekā var paspēt apskatīt

Pēterburgā ir tik daudz, ko redzēt, ka nereti pat ir grūti izdomāt, ar ko lai sāk. Tādā situācijā bieži vien ir Ermitāžas apmeklētāji. Ir aprēķināts, ka tad, ja apmeklētājs katram eksponātam veltītu tikai vienu minūti, aizritētu gadi, līdz viņš būtu izstaigājis visas muzeja zāles, kuru skaits sasniedz vairākus simtus.

Daudzi Pēterburgas viesi par vienu no galvenajiem pilsētas vilinājumiem uzskata tās baletu. Slavenajā Marijas teātrī, kura baleta trupa pieder pie izcilākajām pasaulē, skatītāji var baudīt brīnišķīgas izrādes, sēžot zem greznām kristāla lustrām mirdzošu sienu ielenkumā, kuru rotājumiem izlietoti gandrīz 400 kilogrami zelta.

Pat vienkārša pastaiga šajā lielpilsētā, kur mīt ap pieciem miljoniem cilvēku, un eleganto ēku apskate Ņevas krastmalā var izvērsties par saistošu piedzīvojumu. Atliek kaut vai tikai pavizināties ar brīnišķīgo Pēterburgas metro, kas ir viens no dziļākajiem pasaulē, lai gūtu zināmu ieskatu pilsētas savdabīgajā kultūrā. Šim metro ir vairāk nekā 50 staciju, tā sliežu tīkla kopgarums sasniedz gandrīz 100 kilometru, un to izmanto vairāk nekā divi miljoni pasažieru dienā. Dažas no Pēterburgas metro stacijām ir tik skaistas, ka 1955. gadā, kad metro tika atklāts, The New York Times tās bija nosauktas par ”divdesmitā gadsimta pazemes pilīm”.

Pēterburga ar savu spilgto vēsturi un bagāto kultūras mantojumu, ar savu mākslu un mūziku, ar saviem sasniegumiem izglītības jomā ir pilsēta, kuras valdzinājumam ir grūti pretoties. Lai cik atšķirīgas būtu Pēterburgas viesu intereses, viņi visi droši vien atradīs pilsētā kaut ko tādu, kas liks viņiem piekrist enciklopēdijai, kurā Pēterburga nosaukta par ”vienu no skaistākajām pilsētām Eiropā”.

[Attēls 23. lpp.]

Pilsētas dibinātājs Pēteris I

[Attēls 24. lpp.]

Petropavlovskas cietoksnis, kur tika likts Sanktpēterburgas pamatakmens, un Pētera un Pāvila katedrāle

[Attēli 24., 25. lpp.]

Ziemas pils Ņevas krastā, kur izvietojusies Ermitāža (pa labi iekšskats)

[Norāde par autortiesībām]

The State Hermitage Museum, St. Petersburg

[Attēls 24., 25. lpp.]

Lielā pils

[Attēls 25. lpp.]

Sanktpēterburgu dēvē par ziemeļu Venēciju

[Attēli 26. lpp.]

Marijas teātris

[Norādes par autortiesībām]

Steve Raymer/National Geographic Image Collection

Photo by Natasha Razina

[Attēli 26. lpp.]

Sanktpēterburgas metro stacijas mēdz saukt par ”pazemes pilīm”

[Norādes par attēlu autortiesībām 23. lpp.]

Augšā: Edward Slater/Index Stock Photography; glezna un ģerboņi: The State Hermitage Museum, St. Petersburg