Grāmata, kas aizliedza grāmatas

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA ITĀLIJĀ

KĀPĒC daudziem cilvēkiem ir aizspriedumi pret Bībeli? Dažās valstīs liela nozīme šādas attieksmes veicināšanā ir bijusi kādam līdzeklim, kas bija paredzēts ”ķecerības” ierobežošanai, proti, aizliegto grāmatu sarakstam.

Kad tika ieviesta grāmatu iespiešana, katoļu baznīca sākotnēji pret to bija noskaņota ļoti labvēlīgi. Daži pāvesti pat cildināja šo ”Dieva dāvāto mākslu”, kā to dēvēja vairāki garīdznieki. Taču drīz vien baznīcas hierarhi aptvēra, ka tiek iespiestas grāmatas, kas izplata katolicismam naidīgas idejas, tāpēc 15. gadsimta beigās daudzās Eiropas diecēzēs tika pasludināti grāmatu iespiešanas ierobežojumi. Baznīca paziņoja, ka turpmāk iespiedējiem jālūdz baznīcas atļauja (Imprimatur), un 1515. gadā Laterāna 5. koncilā tika pieņemts likums, kas regulēja grāmatu iespiešanu. Par tā neievērošanu draudēja izslēgšana no baznīcas. Tomēr, kad bija sākusies reformācija, aizliegumi vairs nespēja kavēt to, ka nāca klajā tādas grāmatas un citi iespieddarbi, kas pēc baznīcas ieskatiem kaitē ticībai un tikumībai. Tāpēc 16. gadsimta beigās Vatikāna aprindas vēlējās, lai  ”grāmatas daudzus gadus vairs netiktu iespiestas”.

Lai apturētu ”kaitīgo grāmatu pretīgos plūdus”, kā tos vēl 1951. gadā nosauca kāds itāliešu jezuīts, baznīca gribēja izveidot aizliegto grāmatu sarakstu, kas būtu jāņem vērā visiem katoļiem. 1542. gadā tika nodibināta Romas inkvizīcija. Tās pirmais darbs acīmredzot bija edikts, kas bija vērsts pret brīvu reliģiska satura darbu iespiešanu. Kad 1555. gadā bijušais lielinkvizitors Džans Pjetro Karafa kļuva par pāvestu Pāvilu IV, viņš nekavējoties izdeva rīkojumu sastādīt aizliegto grāmatu sarakstu. Tas tika izdarīts, un 1559. gadā tika publicēts pirmais vispārējais aizliegto grāmatu saraksts.

Kādas grāmatas bija aizliegtas?

Sarakstam bija trīs daļas. Pirmajā bija minēti autori, kuri bija aizliegti vispār, lai par kādu tēmu viņi būtu rakstījuši. Otrajā saraksta daļā bija minēti konkrēti darbi — citas to pašu autoru sarakstītas grāmatas netika nosodītas. Bet trešo daļu veidoja garš nezināmu autoru darbu saraksts. Pavisam aizliegto grāmatu sarakstā bija 1107 punkti, un tajā bija iekļauti ne tikai reliģiska, bet arī cita rakstura darbi. Pielikumā bija uzskaitīti aizliegtie Bībeles izdevumi un uzsvērts, ka nav atļauti nekādi Bībeles tulkojumi tautas valodā.

Kaut arī jau agrāk dažās vietās pastāvēja līdzīgi aizliegumi, ”ar šiem noteikumiem, kas attiecās uz visiem katoļticīgajiem, baznīca pirmoreiz oficiāli paziņoja, ka ir pret Svēto Rakstu tulkojumiem tautas valodā — ka ir pret to iespiešanu, lasīšanu un turēšanu mājās”, rakstīja Parmas (Itālija) universitātes mūsdienu vēstures pasniedzēja Džiljola Franjito. Šim baznīcas jaunievedumam aktīvi pretojās kā grāmatu tirgotāji un iespiedēji, tā valdnieki, kas guva ienākumus no grāmatu iespiešanas. Šo un arī citu iemeslu dēļ tika sagatavots jauns saraksts, kas tika publicēts 1564. gadā, pēc Trientas koncila.

1571. gadā tika izveidota īpaša kongregācija, kuras uzdevums bija rūpēties par pastāvīgu saraksta atjaunināšanu. Bija periods, kad par grāmatu aizliegšanu vienlaikus lēma gan Svētās kancelejas kongregācija, gan Aizliegto grāmatu saraksta kongregācija, gan svētās pils maģistrs — augsta kūrijas amatpersona. Tā kā vieni un tie paši pienākumi bija uzticēti daudziem cilvēkiem un viņiem bija dažādi viedokļi par to, kam jāpiešķir lielāka vara — bīskapiem vai vietējiem inkvizitoriem —, tad saraksta trešais izdevums kavējās. Kad Aizliegto grāmatu saraksta kongregācija to beidzot bija sagatavojusi un Klements VIII 1596. gada martā pasludinājis par spēkā esošu, pēc Svētās kancelejas pieprasījuma tas tika izņemts no apgrozības līdz laikam, kamēr tajā netika ieviesti kategoriski aizliegumi Bībeles tulkojumiem tautas valodā.

Ar šo izdevumu saraksts nedaudz nostabilizējās, lai arī gadsimtu gaitā tas tika nemitīgi atjaunots un papildināts. Daudzi protestanti, kas redzēja šajā sarakstā savu darbu nosaukumus, sauca aizliegto grāmatu sarakstu par ”ideālu rokasgrāmatu, kas palīdz noteikt, kuras grāmatas ir vislabākās”. Tomēr jāatzīmē, ka protestantismā un katolicismā valdīja līdzīgi uzskati par grāmatu cenzūru.

Minētais saraksts negatīvi ietekmēja kultūru, kas tādās zemēs kā Itālija nonāca ”pilnīgā izolācijā”, secināja vēsturnieks Antonio Rotondo. Vēsturnieks Gvido Dall’Olio atzina, ka aizliegto grāmatu saraksts bija ”viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Itālijas kultūra savā attīstībā ievērojami atpalika no citu Eiropas daļu kultūras”. Paradoksāli, bet dažas grāmatas saglabājās tikai tāpēc, ka garīdznieki  tās novietoja īpašās baznīcu bibliotēku vietās, kur tās tika glabātas aiz atslēgas.

Pamazām sabiedrības viedoklis, kas sāka veidoties apgaismības laikmetā, ietekmēja to, ka ”visrepresīvākais līdzeklis brīvas grāmatniecības ierobežošanā” zaudēja spēku. 1766. gadā kāds itāliešu tipogrāfs teica: ”Grāmatu vērtību nenosaka Romas aizliegumi. Par to lemj sabiedrība.” Aizliegto grāmatu saraksts sāka zaudēt savu nozīmi, un 1917. gadā tika likvidēta šī saraksta kongregācija. No 1966. gada aizliegto grāmatu sarakstam ”vairs nav baznīcas likuma spēka”.

Bībele nacionālajās valodās

Kā liecina vēsture, no visām ”kaitīgajām grāmatām” baznīcas vadītājus īpaši uztrauca viena — Bībele tautas valodā. 16. gadsimtā aizliegto grāmatu sarakstos bija minēti ”apmēram 210 visas Bībeles vai Jaunās Derības izdevumi”, rakstīja speciālists Hesuss Martiness de Buhanda. 16. gadsimtā daudziem itāliešiem patika lasīt Bībeli, taču iepriekšminētais saraksts, kurā bija stingri aizliegti Svēto Rakstu tulkojumi tautas valodā, krasi izmainīja tautas attieksmi pret Dieva Rakstiem. ”Tā kā Svētie Raksti bija aizliegti un pasludināti par ķecerības avotu, itāliešu prātos tie nostājās līdzās ķeceru darbiem,” teica Dž. Franjito. Viņa piebilda: ”Dienvideiropas katoļu apziņā ceļu uz pestīšanu rādīja katehisms.. [..] Vientiesīgi cilvēki tika vērtēti augstāk par reliģiski nobriedušiem.”

Tikai 1757. gadā pāvests Benedikts XIV atļāva lasīt ”Apustuliskā Krēsla akceptētus Bībeles tulkojumus tautas valodā”. Beidzot tika izdots jauns Bībeles tulkojums itāliešu valodā, kurš bija balstīts uz Vulgātu — Bībeles tulkojumu latīņu valodā. Bet tieši no oriģinālvalodām tulkotu pilnu Bībeli itāliešu katoļticīgie pirmoreiz saņēma tikai 1958. gadā.

Dž. Franjito atzīmēja, ka tagad ”Svētos Rakstus it visur izplata” pārsvarā tie ticīgie, kas nepieder pie katoļu baznīcas. Pašu aktīvāko vidū noteikti ir Jehovas liecinieki, kas ir izplatījuši vairāk nekā četrus miljonus Bībeļu Jaunās pasaules tulkojumā itāliešu valodā. Tā viņi ļoti daudziem cilvēkiem ir palīdzējuši iemīlēt Dieva vārdus. (Psalms 119:97.) Noteikti arī jūs daudz ko gūsiet, ja labi iepazīsiet šo neparasto grāmatu.

[Attēls 20., 21. lpp.]

Lappuses no aizliegto grāmatu saraksta

[Norāde par autortiesībām]

Su concessione del Ministero per i Beni e le Attività Culturali

[Attēls 22. lpp.]

Kāda 16. gadsimtā izdota itāliešu Bībele, ko katoļu baznīca bija aizliegusi

[Attēls 22. lpp.]

Lasot Bībeles Jaunās pasaules tulkojumu, daudzi ir iemīlējuši Dieva vārdus