Modes mainīgā seja

VAI mēs to apzināmies vai ne, mode lielākā vai mazākā mērā ietekmē mūsu apģērba izvēli. Tieši mode nosaka arī veikalos esošo apģērbu piedāvājumu.

Pat tādi apģērba gabali, kas tagad ir ieņēmuši stabilu vietu mūsu garderobē, kādreiz bija pēdējie modes jaunumi. Piemēram, vīriešu krekli ar apkakli un kaklasaite nāca modē pirms nepilna pusotra gadsimta. Sievietes tikai 20. gadsimta 20. gados sāka nēsāt džemperus.

Modes industrijai ir divi virzītājspēki: pirmkārt, tā ir cilvēku tieksme pēc jaunā un, otrkārt, nevēlēšanās atšķirties no citiem. Gandrīz visiem patīk, ja viņiem parādās kāds jauns apģērba gabals. Mēs dažreiz pērkam jaunas drēbes nevis tāpēc, ka vecās būtu novalkātas, bet tāpēc, ka gribam kādas pārmaiņas. Turklāt, negribēdami šķist citiem dīvaini, mēs iegādājamies tādas drēbes, kuru stils zināmā mērā atbilst tam, kādu valkā cilvēki, ar ko mēs saejamies. Šīs ļaužu vēlēšanās ir tās, kurām jau daudzus gadsimtus izdabā apģērbu ražotāji un kuras viņi dažreiz izmanto savtīgos nolūkos.

Īsumā par vēsturi

Apģērba stilu nosaka pieci faktori: krāsa, siluets, kritums, līnijas un auduma struktūra. Gadu gaitā tērpu mākslinieku un darinātāju iespējas šajās jomās ir aizvien paplašinājušās. Piemēram, senajā Ēģiptē par vispiemērotāko tika atzīts gaisīgs linu audums, jo no tā gatavoti apģērbi bija ideāli siltajā klimatā. Bet, tā kā linu bija grūti krāsot, parasti tas bija tikai vienā krāsā — baltā, ko ieguva, materiālu balinot. Taču ēģiptieši audumu sakārtoja ielocēs, tā ka apģērbs ieguva skaistu kritumu un siluetu. Tā radās tērpa stils, kas nemainījās daudzus gadsimtus.

Mūsu ēras sākumā jau bija izplatīti arī citi materiāli un bija pieejamas dažādas krāsvielas. Turīgie romieši tērpās no Ķīnas vai Indijas ievestā zīdā, kaut arī tālā ceļa dēļ zīds maksāja tikpat, cik zelts. Iecienīts materiāls bija no Tiras ievesta krāsota vilna — viens tās kilograms maksāja 2000 denāriju, kas atbilda strādnieka sešu gadu algai. Bagātās romietes varēja atļauties valkāt stolu — garu, platu virstērpu no dažādiem materiāliem dažādās krāsās, piemēram, no zilas indiešu kokvilnas vai no dzeltena ķīniešu zīda.

Kaut arī apģērba stili laika gaitā mainījās, tomēr agrāk, ja cilvēks iegādājās kādu dārgu apģērbu, tas neizgāja no modes visu viņa mūžu. Pārmaiņas notika lēnām un parasti skāra tikai augstmaņus. Taču līdz ar rūpniecības apvērsumu mode aizvien vairāk sāka ietekmēt arī vienkāršos ļaudis.

19. gadsimtā izveidojās veselas rūpniecības nozares, kas bija saistītas ar apģērbu ražošanu.  Pieauga mehanizētu kokvilnas un vilnas manufaktūru skaits, un kritās audumu cenas. Kad tika izgudrota šujmašīna, radās iespēja lēti ražot apģērbu, un ar jaunajām sintētiskajām krāsvielām varēja iegūt visdažādāko toņu audumus.

Pārmaiņas sabiedrībā un tehnikas progress vēl vairāk iespaidoja ļaužu attieksmi pret ģērbšanos. Salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadsimtiem Rietumeiropā un Ziemeļamerikā cilvēkiem radās vairāk brīvas naudas. 19. gadsimta 50. gados parādījās pirmie sieviešu žurnāli, un drīz pēc tam universālveikali sāka piedāvāt pēc standartizētiem izmēriem šūtus gatavus apģērbus. 19. gadsimtā Čārlzs Fredriks Vērts ieviesa modes skates, kurās izmantoja modeļu demonstrētājas, lai izraisītu potenciālo klientu interesi.

20. gadsimtā, kad bija radītas tādas šķiedras kā viskoze, neilons un poliesters, audumu ražotāji varēja dažādot audumu sastāvu. Datori atviegloja tērpu konstruēšanu, un globalizācijas iespaidā jauna virziena apģērbi tagad vienlaicīgi parādās gan Tokijas un Ņujorkas, gan Parīzes un Sanpaulu ielās. Dizaineri un apģērbu ražotāji ir izdomājuši arī jaunus veidus, kā reklamēt savu produkciju.

Agrāk sekošana modes kaprīzēm bija bagātnieku privilēģija, bet tagad visvairāk ar to aizraujas jaunieši. Miljoniem jauniešu ik mēnesi pērk jaunas drēbes, un apģērbu industrija gadā saražo produkciju vairāku simtu miljardu latu vērtībā *. Bet vai tajā slēpjas arī kaut kas slikts?

[Zemsvītras piezīme]

 [Papildmateriāls/Attēli 5. lpp.]

Modes noteicēji

Daudzus gadsimtus modi noteica karaļi un citi dižciltīgie. 17. gadsimtā Francijas karalis Luijs XIII, lai slēptu savu plikgalvību, sāka valkāt parūku. Drīz vien Eiropas valstu augstmaņi sāka skūt galvu un valkāt parūkas, un šis paradums bija modē vairāk nekā simt gadu.

19. gadsimtā par modes virzienu noteicējiem kļuva sieviešu žurnāli, kuros pat bija piedāvātas lētas piegrieztnes, lai sievietes varētu pašas sev pašūt tērpus. 20. gadsimtā, kad popularitāti iemantoja kino un televīzija, to zvaigznes kļuva par elkiem daudzās valstīs un sāka noteikt modi. Arī populāri mūziķi izcēlās ar neparastiem apģērbiem, un viņu stilu steidza atdarināt daudzi jaunieši. Tagad nekas daudz nav mainījies. Lai palielinātu pircēju pieprasījumu, tiek organizētas modes skates, izdoti krāsaini žurnāli un ierīkoti reklāmas stendi, moderni apģērbi tiek izstādīti veikalu vitrīnās un izrādīti televīzijā.

[Attēls]

Karalis Luijs XIII

[Norāde par autortiesībām]

No grāmatas The Historian’s History of the World

[Attēls 4. lpp.]

Seno ēģiptiešu linu apģērbu siluets nemainījās daudzus gadsimtus

[Norāde par autortiesībām]

Photograph taken by courtesy of the British Museum

[Attēls 4. lpp.]

Senajā Romā sievietes nēsāja stolu

[Norāde par autortiesībām]

No grāmatas Historia del Traje, 1917

[Attēls 4., 5. lpp.]

Kimono tiek valkāts jau no 7. gadsimta vidus

[Norāde par autortiesībām]

No laikraksta La Ilustración Artística, Volume X, 1891

[Attēls 5. lpp.]

Agrākajos laikos dārgs tērps neizgāja no modes visu cilvēka mūžu

[Norāde par autortiesībām]

EclectiCollections

[Attēls 5. lpp.]

Pēc rūpniecības apvērsuma arī vienkāršajiem ļaudīm radās iespēja vairāk interesēties par modi

[Norāde par autortiesībām]

EclectiCollections