Bībeles viedoklis

Vai Dievs palīdz cilvēkiem kļūt bagātiem?

”Tā Kunga svētība dara bagātu un rūpes tur nekā nepieliek.” (SALAMANA PAMĀCĪBAS 10:22, LB-26.)

VAI citētais Bībeles pants norāda, ka Dievs svētī savus kalpus, palīdzot tiem kļūt bagātiem? Daži cilvēki tā uzskata. Kāds Austrālijas Vasarsvētku draudzes sludinātājs savā grāmatā rakstīja: ”Es jums pastāstīšu, pirmkārt, kāpēc jums vajag vairāk naudas, otrkārt, kā jūs varat nopelnīt vairāk naudas.. Ja vien jums izdosies mainīt savu domāšanu un izveidot veselīgu attieksmi pret naudu, esmu pārliecināts, ka Dievs jūs bagātīgi svētīs, piešķirs jums labklājību un jums nekad vairs nebūs jāizjūt naudas trūkums.”

Šāds apgalvojums gan vedina domāt, ka Dievs nedod savu svētību nabadzīgiem cilvēkiem. Vai tas tā ir? Vai materiālu labklājību tiešām var uzskatīt par pārliecinošu Dieva labvēlības izpausmi?

Svētīti ar noteiktu nolūku

Bībelē ir aprakstīti vairāki gadījumi, kad Dievs ir svētījis savus kalpus, piešķirdams tiem materiālu bagātību. Piemēram, Jēkabs aizgāja no mājām ar vienu vienīgu spieķi rokās, bet pēc 20 gadiem atgriezās ar tik lielu daudzumu aitu, liellopu un ēzeļu, ka to pietika, lai izveidotu divas nometnes. Bībelē ir norādīts, ka labklājību Jēkabam dāvāja Dievs. (1. Mozus 32:11.) Vēl viens piemērs ir Ījabs, kas zaudēja visus savus īpašumus, tomēr Jehova vēlāk viņu svētīja un viņam piederēja ”četrpadsmit tūkstoši sīklopu, un seši tūkstoši kamieļu, un tūkstotis jūgu vēršu, un tūkstoš ēzeļu mātes”. (Ījaba 42:12.) Ķēniņam Salamanam Jehova piešķīra tik iespaidīgu bagātību, ka nostāsti par to ir saglabājušies līdz pat mūsu dienām. (1. Ķēniņu 3:13.)

Tomēr Bībelē ir stāstīts arī par tādiem uzticīgiem un paklausīgiem Dieva kalpiem, kas bija nabadzīgi. Vai Dievs, kas dažus atalgoja ar labklājību, citus sodīja, likdams dzīvot trūkumā? Ir  skaidrs, ka Dievs tā nerīkojās. Bet kāpēc tad Dievs dažiem saviem kalpiem palīdzēja kļūt bagātiem?

Iemesli bija dažādi. Jēkaba gadījumā materiālās svētības bija nepieciešamas tāpēc, ka tajā laikā tika likti pamati Izraēla tautai — tautai, no kuras bija jānāk apsolītajam Dzimumam. (1. Mozus 22:17, 18.) Ījaba gadījumā viņam piešķirtās bagātības kliedēja jebkādas šaubas par to, kas bija izraisījis šī cilvēka ciešanas, un tā tika godināts Jehovas vārds. (Jēkaba 5:11.) Savukārt Salamans lielu daļu bagātības, ko viņam bija sagādājis Dievs, izmantoja, lai uzbūvētu majestātisku templi. (1. Ķēniņu 7:47—51.) Interesanti ir arī tas, ka, Jehovas vadīts, Salamans rakstīja par mantas nosacīto vērtību, par ko viņš bija pārliecinājies pats no savas pieredzes. (Salamans Mācītājs 2:3—11; 5:10; 7:12.)

Kā Dievs mūs svētī

Lai pamācītu savus sekotājus un palīdzētu viņiem attīstīt saprātīgu attieksmi pret naudu, Jēzus aicināja pārlieku neraizēties par materiālajām vajadzībām. Jēzus saviem mācekļiem norādīja, ka pat ķēniņš Salamans savā godībā nav bijis apģērbts tik skaisti kā puķes laukā. Jēzus pamatoti secināja: ”Ja tad Dievs zāli laukā.. tā ģērbj, vai tad ne daudz vairāk jūs, jūs mazticīgie?” Jēzus apliecināja saviem sekotājiem, ka tad, ja viņi pirmām kārtām tieksies pēc Valstības un Dieva taisnības, viņiem būs arī ēdiens, apģērbs un pajumte. (Mateja 6:25, 28—33.) Kā šis apsolījums piepildās?

Ja cilvēks seko Bībeles padomiem, viņš saņem galvenokārt garīgas svētības. (Salamana Pamācības 10:22.) Tomēr garīgās svētības var dot cilvēkam arī citu labumu. Dieva vārdos kristieši tiek mudināti: ”Kas zadzis, lai vairs nezog, bet lai labāk cenšas sev sagādāt godīgu iztiku ar savu roku darbu.” (Efeziešiem 4:28.) Bībelē ir arī norādīts, ka ”gausas rokas dara nabagu, bet čaklas rokas dara bagātu”. (Salamana Pamācības 10:4.) Ja kristieši no sirds seko šiem padomiem, ja viņi ir godīgi un čakli darbinieki, viņi bieži iegūst darba devēju atzinību. Tā var būt liela svētība.

Bībelē ir atrodami principi, kas mudina kristiešus izvairīties no azartspēlēm, jo šis izklaides veids attīsta tādu īpašību kā alkatība, un atturēties no tādiem kaitīgiem ieradumiem kā smēķēšana un pārmērīga alkoholisko dzērienu lietošana. (1. Korintiešiem 6:9, 10; 2. Korintiešiem 7:1; Efeziešiem 5:5.) Tie, kas ievēro šos padomus, drīz vien atklāj, ka viņiem uzlabojas veselība un samazinās izdevumi.

Kaut kas vērtīgāks par sudrabu un zeltu

Tomēr nevajadzētu domāt, ka mūsu materiālais stāvoklis ir vienīgais kritērijs, kas parāda, vai Dievs pret mums ir labvēlīgs un vai viņš svētī mūsu pūliņus. Jēzus norādīja uz dažu Lāodikejas draudzes locekļu garīgo nabadzību, sacīdams: ”Tu saki: es esmu bagāts bagātīgi, un man nav nekāda trūkuma, bet tu nezini, ka tu esi nelaimīgs, nožēlojams, nabags, akls un kails.” (Atklāsmes 3:17.) Turpretī kristiešiem Smirnā, kas materiālā ziņā bija trūcīgi, bet garīgā ziņā — bagāti, Jēzus sacīja: ”Es zinu tavus grūtumus un nabadzību, bet tu esi bagāts.” (Atklāsmes 2:9.) Šie kristieši droši vien bija zaudējuši savu iedzīvi vajāšanu dēļ, tomēr viņiem piederēja bagātības, kas bija vērtīgākas par sudrabu un zeltu. (Salamana Pamācības 22:1; Ebrejiem 10:34.)

Jehova svētī to cilvēku pūliņus, kas no sirds cenšas pildīt viņa gribu. (Psalms 1:2, 3.) Jehova dod saviem kalpiem spēku, palīdz tiem izturēt pārbaudījumus un gādāt iztiku ģimenei, kā arī dod visu nepieciešamo, lai tie pirmām kārtām varētu tiekties pēc viņa Valstības. (Psalms 37:25; Mateja 6:31—33; Filipiešiem 4:12, 13.) Kristieši neuzskata materiālo labklājību par galveno Dieva svētību, viņi cenšas būt ”bagāti labos darbos”. Attīstot ciešas attiecības ar Radītāju, kristieši ”uzkrāj sev labu mantas pamatu nākamai dzīvei”. (1. Timotejam 6:17—19; Marka 12:42—44.)