Dejas ar dzērvēm

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA SPĀNIJĀ

DIENVIDKOREJĀ, Pusanas pilsētā, var vērot kādu neparastu tautas deju. Baltās drēbēs tērpušies vīrieši ar augstām, melnām cepurēm galvā vēzē rokas, virpuļo, klanās un pat stāv uz vienas kājas.

Šīm īpatnējām, improvizētajām kustībām ir pavisam vienkāršs izskaidrojums — dejotāji atdarina Japānas dzērves, kas kopš neatminamiem laikiem ziemo Dienvidkorejā. Unikālā dzērvju deja tik dziļi ir iespaidojusi vietējos iedzīvotājus, ka viņi ir radījuši paši savu deju, kuras pamatā ir šo putnu kustības un pozas.

Simtiem kilometru attālumā dabas mīļotāji pulcējas Kusiro mitrāja nacionālajā parkā, kas izveidots Japānā, Hokaido salā, lai noskatītos ne vairs atdarinājumu, bet pašu dzērvju priekšnesumu. Pateicoties putnu piebarošanai bargajos ziemas mēnešos, kāda no dzērvju kolonijām Japānā jau ir izaugusi līdz vairākiem simtiem īpatņu. Ir neizsakāmi valdzinoši vērot šos gleznos, melnbaltos putnus aizrautīgi dejojam sniegā. Dženifera Akermena žurnālā National Geographic savu saviļņojumu raksturo ar japāņu vārdu avare, kas, kā viņa paskaidro, apzīmē ”izjūtas, ko vieš gaistošā un nepastāvīgā smeldzīgais skaistums”.

Dzērves, kas sastopamas visos kontinentos, izņemot Dienvidameriku un Antarktīdu, jau izsenis ir sajūsminājušas cilvēkus. Gan Āfrikā, gan Austrālijā, gan Eiropā šo putnu atveidus var redzēt alu zīmējumos. Tālajos Austrumos, kur dzērves simbolizē ilgu mūžu un laimi, dzērvju motīvs ir ļoti iemīļots mākslinieku darbos. Dzērvju pāri mēdz palikt kopā visu mūžu, un tas varbūt ir viens no iemesliem, kāpēc dzērves uzskata arī par laimīgas laulības simbolu un bieži vien attēlo uz kāzu kimono. Tā kā Japānas dzērves ir tik skaistas un retas, Korejā tās pat ir atzītas par ”dabas pieminekli”. Japānā dejojošu dzērvju attēls rotā 1000 jenu naudaszīmes, un Ķīnā jau pirms divarpus tūkstošiem gadu cilvēki bija izveidojuši ”balto dzērvju deju”. Šķiet, tieši ar savām neparastajām dejām dzērves ir iekarojušas sev īpašu vietu cilvēku sirdī.

Dzērvju dejas

Visas 15 dzērvju sugas ir lielas dejotājas, un pat nepilnas divas dienas veci dzērvju mazuļi mēdz izmēģināt dejas soli. ”Dejo arī dažas citas putnu grupas,” teikts grāmatā Handbook of the Birds of the World (Pasaules putnu rokasgrāmata), ”bet to priekšnesumi nav nedz tik vērienīgi, nedz.. tik krāšņi no cilvēka viedokļa.” Dzērvju dejas ir ļoti daudzveidīgas, un šo lielo putnu elegantās pozas un dramatiskie, augstie lēcieni ar izplestiem spārniem vienmēr apbur vērotājus. Tipiska deja sastāv no  ”ilgas un sarežģītas savstarpēji saskaņotas klanīšanās, lēcieniem, skrējieniem un īsiem lidojumiem”, rakstīts minētajā grāmatā. Ja kādā barā dažas dzērves sāk dejot, bieži vien arī pārējās nolemj tām pievienoties — gluži tāpat kā mēdz notikt arī cilvēku vidū. Āfrikā, piemēram, pat veseli 60 pāri pelēko vainagdzērvju ir redzēti dejojam unisonā.

Kāpēc dzērves dejo? Vai tie ir vingrinājumi, saziņa, kāzu rituāls, trauksmes pazīme vai vienkārši laba noskaņojuma izpausme? Pareizs varētu būt jebkurš no šiem izskaidrojumiem vai varbūt pat visi kopā. Droši var teikt, ka dzērves parasti dejo pa pāriem un šīs savdabīgās kustības ir daļa no riesta rituāla. Taču arī nepieaugušas dzērves mēdz dejot, un jaunie putni bieži vien ir visdedzīgākie dejotāji. ”Lai kāds būtu šīs izrādes nolūks, to ir ļoti patīkami vērot,” secināts grāmatā Handbook of the Birds of the World.

Dzērvju lidojums

Dzērves lielākoties izdzirdēt var daudz ātrāk nekā ieraudzīt. Skumjās, taures skaņām līdzīgās dzērvju klaigas vēstī par šo putnu klātbūtni kilometriem tālu. Šie saucieni acīmredzot palīdz baram turēties kopā garo migrācijas pārlidojumu laikā. Lielākā daļa dzērvju sugu ir gājputni — ziemai tuvojoties, tās pamet vēsos Kanādas, Skandināvijas un Sibīrijas apgabalus un dodas uz Ķīnu, Indiju, Savienoto Valstu dienvidiem, Vidusjūras apvidu un citām siltajām zemēm. Šie garie ceļojumi ir grūti un bīstami. Dažas pelēkās dzērves ir novērotas lidojam gandrīz 10 kilometru augstumā, kad tās pāri Himalajiem dodas uz Indiju. Dzērves lido kāšos, un tās izmanto arī siltās gaisa strāvas, kas tām palīdz planēt, taču, šķērsojot ūdenstilpnes, dzērvēm jāpaļaujas vienīgi uz savu spārnu spēku. *

Spāņu ornitologs Huans Karloss Alonso gandrīz divus gadu desmitus ir veltījis Spānijā ziemojošo pelēko dzērvju migrācijas ceļu pētījumiem. Spānijā ziemu pavada aptuveni 70 tūkstoši šo putnu. ”Daļu dzērvju mēs gredzenojam, savukārt citām piestiprinām miniatūrus radioraidītājus, kas palīdz izsekot putnu lidojumam,” viņš stāsta. ”Es jūtos bezgala saviļņots, kad dzērvju ziemošanas vietās Spānijā atrodu putnu, ko pats esmu gredzenojis kaut kur Ziemeļvācijā, kad tas vēl bija mazs putnēns. Dzērves gadsimtiem ilgi migrē pa vieniem un tiem pašiem maršrutiem. Kāda Somijā apgredzenota dzērve tika atrasta ziemojam tālajā Etiopijā, un daļa dzērvju, kas vasaru pavada Sibīrijā, lido ziemot uz Meksiku.”

 Cīņa par izdzīvošanu un cilvēku palīdzība

Šobrīd 9 no 15 dzērvju sugām ir apdraudētas. Viskritiskākajā situācijā ir Amerikas dzērves, kuru skaits 1938. gadā bija sarucis līdz 14 īpatņiem. Pavairojot šīs dzērves nebrīvē un aizsargājot tām būtiskos biotopus, ir izdevies panākt, ka to populācija palēnām ir pieaugusi līdz vairāk nekā 300 putniem. Cilvēki turpina nebrīvē audzēt Amerikas dzērvju mazuļus un pēc tam reintroducēt tos aizsargājamās savvaļas teritorijās. Pēdējā laikā ir gūtas labas sekmes, izmantojot ultravieglu lidmašīnu, lai mācītu jaunajām dzērvēm veikt migrācijas pārlidojumus. Krievijas zinātnieki ar līdzīgām metodēm pūlas glābt no iznīcības Sibīrijas baltās dzērves.

Viens no aizkustinošākajiem gadījumiem, kas saistīts ar dzērvju glābšanu, notika Japānā. Hokaido salā kāda neliela Japānas dzērvju kolonija ziemā nelidoja projām, jo upēs un strautos, kas tek karsto avotu tuvumā, putni arī aukstajos mēnešos varēja sameklēt sev barību. Taču 1952. gada bargajā ziemā aizsala arī šie ūdeņi un likās, ka dzērvju pulciņam, kurā ietilpa 30 putnu, draud droša nāve. Bet vietējie skolēni kaisīja uz ledus kukurūzu, un dzērves izdzīvoja. Kopš tā laika cilvēki šeit regulāri piebaro dzērves, un tagad mazā kolonija ir izaugusi gandrīz līdz 900 putniem, kas ir aptuveni trešā daļa no Japānas dzērvju populācijas visā pasaulē.

Neskaidra nākotne

Tāpat kā daudzas citas sugas, dzērves cieš no mitrāju nosusināšanas un zālāju izzušanas. Lai izdzīvotu, tām ir bijis jāiemācās sadzīvot ar cilvēkiem. Parasti dzērves turas no ļaudīm pa krietnu gabalu, vislabāk vairāku kilometru attālumā, tomēr vietās, kur cilvēki tām nedara pāri, tās dažkārt pierod pie viņu klātbūtnes. Piemēram, Indijas dzērves, lielākie no visiem lidojošajiem putniem, ir paradušas ligzdot Indijas ciematu dīķos. Citu sugu dzērves ir iemācījušās pārlidojumu laikā un ziemas periodā meklēt barību cilvēku iekoptajos laukos.

Cerams, ka daudzu zemju dabas aizstāvju neatlaidīgie pūliņi palīdzēs glābt no iznīcības šos graciozos putnus. Būtu skumji, ja nākamo paaudžu acis vairs nepriecētu dzērvju izsmalcinātās dejas un rudeņos gaisu vairs nesaviļņotu skanīgās klaigas, dzērvēm aizlidojot uz dienvidiem.

[Zemsvītras piezīme]

 [Attēls 15. lpp.]

Japānas dzērves, Āzija

[Attēls 16. lpp.]

Korejas porcelāna fragments

[Attēls 16. lpp.]

Āzijas krāšņdzērves

[Attēls 16., 17. lpp.]

Pelēkās dzērves lidojumā

[Attēls 17. lpp.]

Vainagdzērves