Pinjata — kāda sena tradīcija

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA MEKSIKĀ

BĒRNI mums kaimiņos svinēja kādus svētkus. Izdzirdējuši viņu dedzīgos saucienus: ”Dale! Dale! Dale!” (”Sit! Sit! Sit!”), mēs ielūkojāmies kaimiņu iekšējā pagalmā un ieraudzījām, ka starp diviem kokiem ir iekārts spilgtām aplikācijām izgreznots papjēmašē ēzelītis. Viens no bērniem aizsietām acīm sita ar nūju pa ēzelīti, cenzdamies to saplēst. Svinību dalībnieki viņu skubināja ar skaļiem saucieniem. Galu galā ēzelītī tika iedauzīts robs, un no tā izbira saldumi, augļi un rotaļlietas. Skaļi smiedamies, visi rāpoja pa zemi, uzlasot izbirušās dāvanas. Izskatījās, ka visiem ir ļoti jautri. Mums pastāstīja, ka auklās iekārto lelli sauc par pinjatu un ka Meksikā un citās Latīņamerikas zemēs tās saplēšana ir tradicionāla daudzu svētku sastāvdaļa.

Mums radās vairāki jautājumi: kāpēc pinjata ir tik populāra? Kāda ir tās izcelsme? Vai pinjatas sadauzīšanai ir kāda īpaša nozīme? Mēs nolēmām šos jautājumus noskaidrot.

Pinjatas izcelsme

Populārs ir viedoklis, ka ķīnieši bija pirmie, kas izmantoja kaut ko līdzīgu pinjatai, svinēdami Jaunā gada atnākšanu, kas viņiem iezīmēja arī pavasara sākšanos. Viņi gatavoja govju, vēršu un bifeļu figūras, izgreznoja tās ar krāsainu papīru un piepildīja ar piecu veidu sēklām. Pēc tam ar krāsainām nūjām figūras sadauzīja, dekoratīvo papīru sadedzināja, bet pelnus savāca un saglabāja, lai nodrošinātu sev veiksmi jaunajā gadā.

Tiek uzskatīts, ka 13. gadsimtā venēciešu ceļotājs Marko Polo, atgriezies no Ķīnas, ieviesa šo paražu Itālijā. Tur figūra ieguva savu tagadējo nosaukumu, kas ir cēlies no itāliešu vārda pignatta, kas nozīmē ’trausls pods’, un to vairs nepildīja ar sēklām, bet ar dažādiem skaistiem nieciņiem un saldumiem. Pēc tam šī tradīcija iesakņojās arī Spānijā. Tur par paradumu kļuva pinjatas sasišana Lielā gavēņa * pirmajā svētdienā. Pēc visa spriežot, 16. gadsimta sākumā spāņu misionāri pinjatu ieviesa Meksikā.

Taču spāņu misionāri droši vien jutās pārsteigti (gluži tāpat kā bijām pārsteigti mēs), ieraugot, ka Meksikas pamatiedzīvotāji jau ievēro līdzīgu tradīciju. Acteki svinēja sava saules un kara dieva Uicilopočtli dzimšanas dienu, gada noslēgumā novietojot viņa templī uz staba māla podu, kas bija rotāts ar daudzkrāsainām spalvām un pildīts ar sīkām greznumlietām. Pēc tam viņi ar nūju sadauzīja podu, un izbirušās rotas kļuva par upuri viņu dieva tēlam. Savukārt maiji spēlēja  kādu spēli, kuras dalībnieki ar aizsietām acīm centās sasist māla podu, kas bija iekārts auklā.

Cenšoties pievērst indiāņus kristīgajai ticībai, spāņu misionāri atjautīgi izmantoja šo tradīciju un sāka mācīt, ka tai ir simboliska nozīme, piemēram, ka tā simbolizē kristiešu cīņu ar Sātanu un grēku. Meksikā pinjata parasti bija māla pods, kas bija aplīmēts ar krāsainu papīru, piešķirot tam septiņstaru zvaigznes formu. Par šiem stariem, kuru galus rotāja pušķīši, tika skaidrots, ka tie attēlo septiņus nāves grēkus: alkatību, negausību, slinkumu, lepnumu, skaudību, dusmas un iekāri. Pinjatas sadauzīšana aizsietām acīm simbolizēja aklu ticību un gribasspēku, kas uzveic kārdinājumus un ļaunumu, bet pinjatā ieliktās lietas pienācās kā balva.

Pinjata mūsdienās

Vēlākos laikos pinjatu sāka izmantot posadas * laikā, un šī paraža ir saglabājusies līdz pat mūsdienām. (Pinjata, kas ir izveidota zvaigznes formā, attēlo zvaigzni, kura vadīja astrologus uz Betlēmi.) Pinjatas sadauzīšana tiek uzskatīta arī par neatņemamu dzimšanas dienas svinību sastāvdaļu. Šīs krāsainās figūras ir kļuvušas par kaut  ko tik raksturīgu Meksikai, ka meksikāņi pat eksportē tās uz citām zemēm.

Kā mēs noskaidrojām, daudzu meksikāņu acīs pinjata ir zaudējusi jebkādu reliģisku nozīmi un tiek uzskatīta vienkārši par jautru izklaidi. Tā tiek iekļauta ne tikai posadas un dzimšanas dienu svinībās, bet arī daudzos citos saviesīgos pasākumos. Bez tradicionālajām zvaigžņveida figūrām var nopirkt arī dažādu citu formu pinjatas, piemēram, tādas, kas izveidotas dzīvnieku, ziedu vai klauna formā.

Pārdomājot, vai iekļaut pinjatu kādā saviesīgā pasākumā vai ne, kristiešiem būtu jāņem vērā citu sirdsapziņa. (1. Korintiešiem 10:31—33.) Svarīgākais ir nevis tas, kāda bija pinjatas nozīme simtiem gadu senā pagātnē, bet tas, kā to uztver cilvēki jūsu apkaimē tagad. Protams, atšķirīgās vietās viedokļi var būt dažādi, tāpēc būtu labi to nepadarīt par strīdus jautājumu. Bībelē ir teikts: ”Neviens lai nemeklē savu paša, bet citu labumu!” (1. Korintiešiem 10:24.)

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēls 23. lpp.]

Pārdomājot, vai iekļaut pinjatu kādā saviesīgā pasākumā vai ne, ņemiet vērā citu sirdsapziņu

[Attēls 23. lpp.]

Pinjatas mēdz būt ļoti dažādas