Sarunas uz zemes, gaisā un ūdenī

”Bez saziņas katrs indivīds būtu tikai vientuļa sala, kas nošķirta no visām pārējām tādām pašām salām.” (The Language of Animals.)

LAI kur mēs ietu — mežā, klajumā vai paši savā dārzā —, itin visur priekšā būtu ne mazums dzīvu radījumu, kas aktīvi sazinās savā starpā. Grāmatā The Language of Animals (Dzīvnieku valoda) teikts: ”Dzīvnieki lieto visas iedomājamās maņas, ekstremitāšu kustības un ķermeņa pozas, vājus un — ja atceramies izbiedētus skunksus — arī ne tik vājus smaržas signālus, pīkstienus un brēcienus, dziesmas un čiepstienus, elektriskos signālus, mirgojošas gaismas, ādas pigmentācijas izmaiņas, ”dejas” un pat klauvējienus un virsmas vibrācijas.” Bet ko visi šie signāli nozīmē?

Lai noskaidrotu dzīvnieku lietoto signālu nozīmi, zinātnieki veic rūpīgus novērojumus. Piemēram, viņi ir novērojuši, ka pundurvista vai pundurgailis, pamanījuši zebieksti vai kādu citu plēsēju, kas pārvietojas pa zemi, skaļi ieklukstas kuk, kuk, kuk, lai brīdinātu pundurvistu baru. Savukārt, ja pundurvista pamana vanagu, tā izdod vienu spalgu ķērcienu. Katrā gadījumā bars uz brīdinājumu reaģē citādi — atkarībā no draudošo briesmu veida. Šie novērojumi liecina, ka putni nodod cits citam specifisku informāciju. Tamlīdzīgi saucieni, kuriem ir konkrēta nozīme, ir konstatēti ne tikai pundurvistām, bet arī daudziem citiem putniem.

”Viens no galvenajiem paņēmieniem, kā pētīt dzīvnieku saziņu, ir ierakstīt pētāmo signālu un tad atskaņot to, lai redzētu, vai dzīvnieki reaģē iepriekš paredzamā veidā,” stāstīts grāmatā Songs, Roars, and Rituals (Dziesmas, rēcieni un rituāli). Izmēģinājumos ar pundurvistām tika iegūti tādi paši rezultāti kā novērojumos savvaļā. Minētais paņēmiens ir derīgs, pat pētījot zirnekļus. Lai noskaidrotu, kā skrējējzirnekļu tēviņi piesaista mātītes, kurām tie mēģina tuvoties, kustinādami spalvainās priekšējās kājas, zinātnieki veica šādu eksperimentu: viņi ierakstīja videolentē zirnekļu tēviņa uzvedību un pēc tam ar datortehnikas palīdzību izdzēsa attēlā spalvu kušķīšus, kas klāj zirnekļa kājas. Kad viņi demonstrēja šo videoierakstu, mātīte pēkšņi zaudēja interesi par ”kavalieri”. Kāds bija secinājums?  Acīmredzot skrējējzirnekļu mātītes piesaista vienīgi tādi tēviņi, kas šūpo spalvainas kājas.

Smaržas signāli

Daudzi dzīvnieki raida cits citam smaržas signālus ar feromoniem, ķīmiskām vielām, ko parasti izdala īpaši dziedzeri vai arī satur urīns un izkārnījumi. Tāpat kā žogs un plāksnīte ar uzvārdu vai numuru norāda uz cilvēka īpašumu, feromoni iezīmē dažādu dzīvnieku, piemēram, suņu un kaķu, teritoriju. Lai arī neredzamas, šīs zīmes ir ļoti iedarbīgas, un tās palīdz vienas sugas dzīvniekiem turēties vispiemērotākajā attālumā citam no cita.

Taču feromoni ne tikai iezīmē teritoriju, bet arī pilda daudzus citus uzdevumus. Tie ir kā ķīmisks ”ziņojumu dēlis”, ko citi dzīvnieki ”lasa” ar lielu interesi. Grāmatā How Animals Communicate (Kā sarunājas dzīvnieki) stāstīts, ka smaržas zīmes ”var saturēt informāciju arī par teritorijas īpašnieka vecumu, dzimumu, spēku un citām pazīmēm, [kā arī] par reproduktīvā cikla fāzi, kurā tas patlaban atrodas.. Var teikt, ka šīs zīmes ir kā dzīvnieka pase, personiskais identifikācijas dokuments.” Daudzi dzīvnieki pret savas teritorijas ”iesmaržošanu” izturas ar lielu nopietnību — zooloģisko dārzu kopējiem šis fakts ir labi zināms. Izmazgājuši būrus, kopēji bieži vien redz, kā dzīvnieki steidzas atjaunot iznīcinātās zīmes. ”Ja teritorijā nav jūtama viņa personiskā smaka, dzīvnieks tiek pakļauts stresam, kas var izraisīt nenormālu uzvedību un pat sterilitāti,” teikts minētajā grāmatā.

Feromoniem ir liela nozīme arī kukaiņu pasaulē. Piemēram, trauksmes feromoni mudina kukaiņus pulcēties barā un uzbrukt, savukārt citi feromoni aicina doties pie barības avota vai uz piemērotu vietu, kur iekārtot ligzdu. Īpaši feromoni ir paredzēti pretējā dzimuma pievilināšanai, un daži kukaiņi ir pret tiem ārkārtīgi jutīgi. Zīdtauriņu tēviņiem,  tāpat kā dažiem citiem naktstauriņiem, ir divi smalki taustekļi, kas izskatās pēc sīciņām paparžu lapiņām. Tie ir tik jutīgi, ka spēj uztvert pat vienu vienīgu mātītes izdalītā feromona molekulu, un pietiek ar kādām 200 molekulām, lai tēviņš sāktu meklēt mātīti. Taču dzīvnieku valsts pārstāvji nav vienīgie, kas ”sarunājas” ar ķīmisku vielu palīdzību.

”Runājošie” augi

Vai zināt, ka augi spēj ”sarunāties” savā starpā un pat dot kādu ziņu citām dzīvām radībām? Kā bija rakstīts žurnālā Discover, nīderlandiešu zinātnieki novēroja, ka Limas pupiņas, kurām uzbrūk tīklērces, izdala ķīmisku vielu, kas pievilina citas ērces, kuras barojas ar tīklērcēm. Savukārt kukurūzas, tabakas un kokvilnas stādi, ja tos grauž kāpuri, izplata gaisā vielas, kas pievilina kāpuru nāvīgās ienaidnieces lapsenes. Kāda zinātniece teica: ”Augi ne tikai paziņo, ka tie ir briesmās, bet arī konkrēti norāda, kas tos apdraud. Tā ir neticami sarežģīta sistēma.”

Tikpat apbrīnojama ir augu saziņa ar citiem augiem. Discover bija stāstīts, ka zinātnieki ”ir novērojuši vītolus, apses, alkšņus un bērzus — pat pavisam mazus kociņus — ”ieklausāmies” savos sugasbrāļos. Visos gadījumos apdraudētie augi, ko vai nu grauza kāpuri, vai bojāja miltrasa vai citas sēnīšu slimības, [vai] bija apsēdušas tīklērces, ..izdalīja vielas, kas, cik var spriest, ierosināja aizsargreakciju neskartajos kokos, kuri auga tuvumā.” Uz ķīmiskajiem trauksmes signāliem mēdz reaģēt pat citu sugu augi.

Ja augs pieredz kaitēkļu vai slimības uzbrukumu vai arī saņem brīdinājumu par šāda uzbrukuma iespēju, tas liek lietā savus aizsarglīdzekļus, piemēram, toksīnus, kas nogalina insektus, vai vielas, kas traucē vai vispār neļauj kaitēklim sagremot šo augu. Iespējams, tālākie pētījumi šajā jomā nesīs jaunus interesantus atklājumus, kas varētu būt noderīgi lauksaimniecībā.

Gaismas zibšņu ”Morzes ābece”

Kādā spīdvabolēm veltītā rakstā ekoloģe Sūzana Tvīta atzina: ”To mazās, lidojošās lampiņas, kas mirgo šaipus zvaigznēm, apveltī manu ikdienišķo piepilsētas rajonu ar neparastu burvību.” Šīs vaboles lieto savdabīgu gaismas valodu, kurā ietilpst plašs signālu spektrs, ”sākot ar vienkāršu brīdinošu spīdumu un beidzot ar sarežģītām uzmirgojumu virknēm, ar kurām apmainās potenciālie partneri”, saka S. Tvīta. Vaboles izstaro dažādas krāsas gaismu — zaļu, dzeltenu, oranžu. Spīdvaboļu mātītes parasti nelido, tāpēc ”lampiņas”, ko var ieraudzīt lidojam gaisā, lielākoties ir šo vaboļu tēviņi. (Skat. ”Spīdvaboles aukstā gaisma”.)

Pasaulē ir ap 1900 spīdvaboļu sugu, un katrai no tām ir unikāla gaismas signālu ”ābece”. Viens signāls var sastāvēt, piemēram, no trim zibšņiem ar sekundes atstarpi vai arī no pulsējošiem dažāda garuma uzmirgojumiem. Meklējot mātīti, spīdvaboļu tēviņš lido, mirdzinādams savu kāzu signālu. ”Mātīte to atpazīst pēc zibšņu ilguma un intervāla un raida savai sugai raksturīgo atbildes signālu, kas nozīmē: ”Te es esmu,”” sacīts žurnālā Audubon. Pamanījis mātītes mēmo aicinājumu, tēviņš lido pie tās.

Dziedāšanas lielmeistari

”Ilguma, daudzveidības un sarežģītības ziņā neviena cita dzīvnieka vokālie signāli nespēj līdzināties putna dziesmai,” savā grāmatā The Life of Birds (Putnu dzīve) raksta Deivids Atenboro. Putnu dziesmas veidojas dziļi krūtīs īpašā orgānā, apakšējā balsenē jeb sīringā, kas atrodas  ap to vietu, kur traheja pirms plaušām sazarojas bronhos.

Putnu dziesmas daļēji ir iedzimtas un daļēji — apgūtas, mācoties no vecākiem. Šī iemesla dēļ putniem pat mēdz izveidoties reģionāli ”dialekti”. The Life of Birds teikts: ”Mājas strazdi, kuru priekštečus 19. gadsimtā uz Austrāliju atveda eiropiešu kolonisti, lai tie priecētu viņu ausis ar dzimtās puses skaņām, tagad dzied ar skaidri saklausāmu austrāliešu akcentu.” Lirastu tēviņa muzikālais priekšnesums, ko mēdz dēvēt par vissarežģītāko un melodiskāko no visām putnu dziesmām, sastāv no skaņām, kas gandrīz pilnībā ir aizgūtas no citiem putniem. Lirasti ir tik talantīgi atdarinātāji, ka spēj imitēt tikpat kā visu, ko vien tie sadzird: mūzikas instrumentu skaņas, suņu rejas, signalizācijas gaudošanu, cirvja cirtienus un pat troksni, kas rodas, fotoaparātam automātiski padodot filmiņu. Visam šim skaņu kokteilim ir viens galvenais mērķis — piesaistīt mātītes uzmanību.

Dzeņi, kuriem knābis pirmām kārtām ir noderīgs darbarīks, kas palīdz iegūt barību, ir putnu pasaules lielākie bundzinieki. Viņi atrod dobu, rezonējošu bluķi vai kādu zaru un rībina to ar knābi, tā dodami ziņu citiem putniem. Daži dzeņi labprāt ”izmēģina jaunus, aizraujošus instrumentus.. — teiksim, rievotā skārda jumtu vai metāla dūmvadu”, saka D. Atenboro. Putni sazinās arī ar vizuāliem signāliem, piemēram, demonstrē cits citam savas košās spalvas, un reizēm tie papildina savu izrādi ar skaņām.

Pieteikdams savas tiesības uz teritoriju, Austrālijas palmu kakadu (jeb sārtvaigu melnkakadu) lieto visus iespējamos paņēmienus: bungo, klaigā, ritmiski kustas un izrāda savu spalvu rotu. Kakadu nolauž piemērotu zaru, saķer to  nagos un dauza ar to pa sausu stumbru. Vienlaikus viņš izpleš spārnus, saslien cekulu, šūpo galvu un izdod spalgus brēcienus — nudien iespaidīga aina!

Dažu putnu saucienus saprot arī citi dzīvnieki. Piemēram, Āfrikā ir sastopams kāds neliels, strazdam līdzīgs putns, ko dēvē par medusrādītāju. Šis putns pilnībā attaisno savu nosaukumu, jo tā raksturīgie saucieni atvilina pie bišu koka medusāpsi — sermuļu dzimtas plēsēju. Nolaidies kokā vai tam blakus, medusrādītājs izdod citu saucienu, kas nozīmē: ”Medus ir te!” Medusāpsis atrod koku, atlauž vaļā dobumu un sāk mieloties, un pēc tam medusrādītājs remdē savu izsalkumu, ēzdams vasku un bišu kāpurus.

Sarunas zem ūdens

Kopš ir parādījies hidrofons, kas ļauj uztvert zemūdens trokšņus, zinātnieki pārsteigti ir atklājuši, cik daudz skaņu nāk no okeāna dzelmes. Daudzveidīgās zemūdens balsis, sākot ar dobju dūkoņu un beidzot ar brēcieniem un spiedzieniem, veido tik skanīgu kori, ka cilvēki to pat ir izmantojuši zemūdeņu radīto trokšņu maskēšanai. Taču zivju balsis nav tikai bezmērķīgs skaņu jūklis. Grāmatā Secret Languages of the Sea (Jūras slepenās valodas) jūras biologs Roberts Bērdžess raksta: ”Viena zivs varbūt ieņurdas, ieklukstas un norejas un tad precīzi atkārto visu priekšnesumu no sākuma, bet cita noklikšķina un iežvīkstas un pēc tam uzvijām vēl griezīgi paskrapstina.”

Bet zivīm nav balss saišu — kā gan tās rada skaņas? Kā raksta R. Bērdžess, dažas zivis izmanto muskuļus, kas ”piestiprināti pie balonveidīgā peldpūšļa sienām, un ievibrē šīs sieniņas, līdz peldpūslis” sāk rezonēt kā bungas. Citas griež zobus vai arī ver ciet un vaļā žaunu vākus ar skaidri saklausāmu būkšķi vai klakšķi. Zivju radītajiem trokšņiem, pēc visa spriežot, ir noteikta nozīme. Tāpat kā sauszemes dzīvnieki, zivis izmanto skaņas, lai ”piesaistītu pretējā dzimuma pārstāvi, orientētos apkārtnē un aizstāvētos pret ienaidniekiem, kā arī vispārējai saziņai un citu iebiedēšanai”, norāda R. Bērdžess.

Zivīm ir arī laba dzirde. Daudzām sugām ir iekšējā auss, kā arī spiedienjutīgu šūnu rinda, kas stiepjas gar ķermeņa sāniem, — tā dēvētā sānu līnija. Ar tās palīdzību zivs uztver spiediena viļņus, ko rada skaņa, izplatoties ūdenī.

Unikālas saziņas spējas

”Studējot cilvēku valodu,” rakstīja valodnieks Noams Homskis, ”mēs tuvojamies tam, ko daži sauc par ”cilvēka būtību”, — tām īpašajām domāšanas iezīmēm, kas, cik mums zināms, ir raksturīgas vienīgi cilvēkiem.” Valodniecības un cilvēka attīstības profesore Bārbara Lusta sacīja: ”Trīs gadu vecumā bērnam jau ir visai ievērojamas zināšanas par valodas struktūru un sintaksi. Šīs zināšanas ir tik sarežģītas un precīzas, ka nevienai no zināmajām mācīšanās teorijām nav viegli izskaidrot, kā tās iegūtas.”

 Taču Bībelē ir dots loģisks izskaidrojums šim brīnumam — cilvēku valodai. Tajā paskaidrots, ka valoda ir dāvana, ko devis Radītājs, Dievs Jehova, kas radīja cilvēku pēc sava ”tēla”. (1. Mozus 1:27.) Bet kā valodā atspoguļojas Dieva īpašības?

Viens piemērs ir vārdu un nosaukumu došana. Zinātnieks Frenks Denss, kas pētī verbālo saziņu, rakstīja, ka cilvēki ir ”vienīgās būtnes, kas spēj dot vārdus”. No Svētajiem Rakstiem var redzēt, ka Dievam ir raksturīgi dot vārdus lietām un parādībām. Jau pašā radīšanas apraksta sākumā Bībelē var lasīt, ka Dievs nosauca ”gaismu par dienu, bet tumsu par nakti”. (1. Mozus 1:5.) Spriežot pēc Jesajas 40:26, Dievs pat katrai zvaigznei ir devis savu nosaukumu.

Kad Dievs bija radījis Ādamu, viens no pirmajiem uzdevumiem, ko viņš tam deva, bija izdomāt nosaukumus dzīvniekiem. Tas noteikti ievērojami stimulēja Ādama novērošanas spējas un radošo izdomu. Vēlāk Ādams deva savai sievai vārdu Ieva. Viņa savukārt nosauca savu pirmo dēlu par Kainu. (1. Mozus 2:19, 20; 3:20; 4:1.) Laika gaitā cilvēki nemitīgi ir devuši vārdus it visam, ko vien var iedomāties, — un tas ir darīts saziņas vajadzībām. Pamēģiniet iztēloties, cik grūti mums būtu apmainīties domām, ja lietām un parādībām nebūtu nosaukumu.

Cilvēki ir apveltīti ne tikai ar spēju un vēlēšanos izdomāt nosaukumus, bet arī ar daudzām citām saziņai svarīgām īpašībām, no kurām liela daļa nemaz nav saistītas ar vārdiem. Mēs spējam nodot cits citam gandrīz neierobežotu informācijas spektru, sākot ar sarežģītām idejām un beidzot ar vissmalkākajām jūtu niansēm. Taču, kā mēs redzēsim tālāk, pastāv kāds īpašs saziņas veids, kas ir svarīgāks par visiem pārējiem.

[Papildmateriāls/Attēls 6. lpp.]

SPĪDVABOLES AUKSTĀ GAISMA

Degot kvēlspuldzei, vairāk nekā 90 procenti patērētās elektroenerģijas pārvēršas siltumā un līdz ar to tiek iztērēti nelietderīgi. Turpretī spīdvabolei, kas izstaro gaismu sarežģītu ķīmisku reakciju rezultātā, lietderības koeficients ir 90 līdz 98 procenti — tas nozīmē, ka siltumā nepārvēršas tikpat kā nekas. Tāpēc šo vaboļu spīdums pamatoti tiek saukts par auksto gaismu. Reakcijas, kuru gaitā rodas gaisma, notiek īpašās šūnās, ko dēvē par fotocītiem. Nervi darbojas kā slēdzis, kas ”ieslēdz” un ”izslēdz” šīs šūnas.

[Norāde par autortiesībām]

John M. Burnley/Bruce Coleman Inc.

[Papildmateriāls/Attēls 8., 9. lpp.]

KĀ UZLABOT PRASMI SARUNĀTIES

1. Uzmanīgi klausieties, kad runā citi, un necentieties sarunā vienmēr paturēt vadības grožus savās rokās. Citi nepievērsīs uzmanību nepareizi pateiktam vārdam vai gramatiski neprecīzai frāzei, taču viņiem nebūs patīkami sarunāties ar tādu cilvēku, kas grib tikai runāt, nevis klausīties. ”Lai ikviens cilvēks ir čakls klausīties, kūtrs runāt,” teikts Bībelē. (Jēkaba 1:19.)

2. Interesējieties par to, kas notiek jums apkārt. Lasiet daudz un par dažādām tēmām, tomēr esiet uzmanīgs lasāmvielas izvēlē. Pārrunājot ar citiem to, ko esat uzzinājis, saglabājiet pazemību un vienkāršību. (Psalms 5:6; Salamana Pamācības 11:2.)

3. Paplašiniet savu vārdu krājumu, tomēr nemēģiniet sevi izcelt, piebārstot savu valodu ar sarežģītiem terminiem. Ļaudis par Jēzu teica: ”Nekad vēl neviens cilvēks nav tā runājis, kā runā šis cilvēks.” (Jāņa 7:46.) Taču pat ”nemācīti un vienkārši cilvēki” bez pūlēm saprata Jēzus vārdus. (Apustuļu darbi 4:13.)

4. Runājiet skaidri un izrunājiet vārdus pareizi, bet vairieties no pārspīlēti precīzas izrunas un samākslota runas veida. Ja runājam saprotami, nenorijot galotnes, mēs parādām cieņu un iejūtību pret saviem klausītājiem. (1. Korintiešiem 14:7—9.)

5. Paturiet prātā, ka spēja sazināties ir Dieva dāvana. Šī apziņa mudina augstu novērtēt spējas, ar kurām esam apveltīti. (Jēkaba 1:17.)

[Attēls 5. lpp.]

Zīdtauriņiem ir ārkārtīgi jutīgi taustekļi

[Norāde par autortiesībām]

Courtesy Phil Pellitteri

[Attēls 6., 7. lpp.]

Dzenis

[Attēls 7. lpp.]

Paradīzes putns

[Norāde par autortiesībām]

© Michael S. Yamashita/CORBIS

[Attēls 7. lpp.]

Palmu kakadu

[Norāde par autortiesībām]

Roland Seitre