Krīze, kas piemeklējusi lauksaimniekus

KANĀDAS zemkopis Ričards apstrādā tos pašus laukus, kurus pirms simt gadiem ara viņa vecvectēvs. Taču 2001. gadā viņš pieredzēja kaut ko tādu, kas šīs zemnieku dzimtas četru paaudžu vēsturē nekad vēl nebija noticis, — togad Ričardam neizdevās ievākt it nekādu ražu, jo visu bija iznīcinājis sausums. Iepriekšējos gados bija kritušās lauksaimniecības produkcijas cenas, turpretī izdevumi bija pieauguši, un tas viss vēl vairāk sarežģīja viņa situāciju. Ričards ar rūgtumu saka: ”Mēs grimstam arvien dziļāk purvā, un nekādas izejas nav.”

Savukārt Lerijam Amerikas Savienotajās Valstīs, tā dēvētajā kukurūzas joslā, piederēja ferma, kas jau 115 gadus bija viņa dzimtas īpašums. ”Es uzskatīju par savu pienākumu kopt šo zemi un rūpēties, lai saimniecība nestu peļņu.., bet man tas neizdevās,” viņš saka. Lerijs un viņa sieva savu fermu zaudēja.

Tādā situācijā kā Ričards un Lerijs ir daudzi lauksaimnieki. Lielbritānijā par smagu finansiālu un psiholoģisku triecienu lopkopjiem kļuva mutes un nagu sērgas uzliesmojums. Kāda ziņu aģentūra vēstīja: ”Pat tajās britu fermās, ko sērga nav sasniegusi, par ikdienu ir kļuvusi nospiestība, izolācija un izmisīga cīņa, lai atvairītu kreditorus.” Daudzās attīstības zemēs zemkopju un lopkopju pūliņus izposta karš, sausums, pārlieku straujais iedzīvotāju skaita pieaugums un neskaitāmi citi nelabvēlīgi apstākļi. Valdības ir spiestas importēt pārtiku, taču daudzi iedzīvotāji ir pārāk trūcīgi, lai varētu atļauties to pirkt.

 Problēmām, ar ko saskaras lauksaimnieki, ir tālejošas sekas, tomēr pilsētnieki lielākoties nepievērš tām nopietnu uzmanību. Gandrīz pirms pusgadsimta ASV prezidents Dvaits Eizenhauers trāpīgi izteicās: ”Zemnieka darbs izskatās pavisam viegls, ja tev arkla vietā ir zīmulis un tu esi krietni tālu no labības lauka.” Mūsdienās daudzi zemkopji un lopkopji, tāpat kā šis prezidents, uzskata, ka lielākajai daļai sabiedrības ir visai neskaidrs priekšstats par to, kas notiek ar lauksaimniecību un cik būtiska ir lauksaimnieku nozīme. ”Cilvēkus parasti nemaz neinteresē, no kurienes nāk tā pārtika, ko viņi ēd,” saka kāds Kanādas fermeris. ”Bet, pirms produktu ietin plēvē un noliek veikala plauktā, tajā ir jāiegulda daudzu cilvēku darbs.”

Mēs visi esam atkarīgi no lauksaimniecības, tāpēc mēs nevaram ignorēt šīs nozares problēmas. Sociologi Dons Dilmens un Derils Hobss brīdina: ”Mūsu sabiedrībā, ko caurvij ļoti ciešas savstarpējās atkarības saites, lauku problēmas strauji kļūst arī par pilsētas problēmām un otrādi. Nedz mūsu sabiedrības lauku daļa, nedz arī pilsētas nevar ilgi baudīt labklājību, ja otra puse paliek nopakaļ.” Turklāt mūsdienu ”globālajā ciematā” ekonomiskā lejupslīde vienā valstī var krasi iespaidot produkcijas cenas un ražošanas izmaksas arī citās zemēs.

Nav grūti saprast, kāpēc Ņujorkas lauksaimniecības medicīnas un veselības centrs paziņoja: ”Savienotajās Valstīs lauksaimnieka darbs pieder pie tām 10 profesijām, kas saistītas ar vislielāko stresu.” Kādi ir daži no lauksaimniecības krīzes cēloņiem? Ko zemnieki var darīt, lai cīnītos ar grūtībām? Vai ir pamats cerēt, ka šī problēma galu galā tiks atrisināta?

[Izceltais teksts 4. lpp.]

”Zemnieka darbs izskatās pavisam viegls, ja tev arkla vietā ir zīmulis un tu esi krietni tālu no labības lauka.”