Mozaīka no senatnes līdz mūsdienām

ATSKAŅOŠANAS VALODA

Mozaīka no senatnes līdz mūsdienām

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA ITĀLIJĀ

MOZAĪKA ir saukta par ”īpatnēju mākslas veidu”, ”pārsteidzošu” ornamentācijas tehniku un vienu no ”dzīvotspējīgākajiem dekoratīvās mākslas veidiem, kas ir saglabājies no tālas senatnes”. Piecpadsmitā gadsimta itāliešu gleznotājs Domeniko Girlandajo mozaīku nosauca par ”īsteno veidu, kā gleznot mūžībai”. Lai ko cilvēki domātu par mozaīku, tās vēsture patiesi ir aizraujoša.

Mozaīku varētu definēt kā virsmu, piemēram, grīdu, sienu un velvju, rotāšanu ar kompozīcijām, kas veidotas no maziem, cieši kopā izkārtotiem akmens, stikla vai keramikas gabaliņiem. Grīdu un sienu greznošanai mozaīka ir izmantota jau no neatminamiem laikiem. Mozaīkas ir rotājušas arī pirtis, baseinus un strūklakas, kur citā tehnikā izpildītus mākslas darbus būtu sabojājis mitrums.

Mozaīkas var būt ļoti dažādas — no melnbaltiem grīdas rakstiem līdz smalkiem, daudzkrāsainiem ziedu ornamentiem un iespaidīgām tematiskām kompozīcijām.

Mozaīkas rašanās un attīstība

Nav skaidri zināms, kur radusies mozaīkas tehnika. Gan senie ēģiptieši, gan šumeri greznoja ēkas ar krāsainiem rakstiem. Taču šajās kultūrās šis mākslas veids acīmredzot, tālāk neizkopts, nogrima aizmirstībā. Tā kā par mozaīkas šūpuli ir saukta gan Grieķija, Kartāga un Krēta, gan Mazāzija, Sicīlija, Sīrija un Spānija, kāds zinātnieks ir izteicis pieņēmumu, ka mozaīkas tehnika tika ”izgudrota, aizmirsta un no jauna izgudrota dažādos laikos dažādās Vidusjūras zemēs”.

Agrīnās mozaīkas, no kurām dažas tiek datētas ar devīto gadsimtu p.m.ē., tika darinātas no gludiem oļiem, ko izkārtoja vienkāršā ornamentā. Krāsu dažādību noteica vietējā apvidū pieejamie akmeņi. Parasti tika izmantoti oļi viena vai divu centimetru diametrā, bet smalkākajām mozaīkas detaļām tika izmantoti akmentiņi piecu milimetru diametrā. Ceturtajā gadsimtā p.m.ē. mozaīku meistari jau bija sākuši skaldīt akmentiņus vēl sīkākās daļās, līdz ar to darbos varēja panākt lielāku precizitāti nekā agrāk. Ar laiku oļus nomainīja akmens kubiņi. Krāsu izvēle kļuva plašāka, turklāt kubiņi bija ērtāk izkārtojami un vieglāk pielāgojami vajadzīgajai kompozīcijai nekā oļi. No kubiņiem veidoto mozaīku virsma bija gluda, tāpēc to varēja pulēt un vaskot, lai panāktu lielāku krāsu mirdzumu. Mūsu ēras otrajā gadsimtā meistari jau plaši izmantoja arī krāsaina stikla jeb smaltas gabaliņus, līdz ar to viņu krāsu palete bija ievērojami bagātinājusies.

Hellēnisma periodā (apmēram no 300. g. p.m.ē. līdz 30. g. m.ē.) tapa īpaši smalkas sižetiskas mozaīkas. ”Izmantojot visdažādāko krāsu un izmēru gabaliņus (to izmēri reizēm nepārsniedza vienu kubikmilimetru).., grieķu mozaīku meistari panāca, ka viņu darbi līdzinājās sienu gleznojumiem,” teikts grāmatā Glossario tecnico-storico del mosaico. Meistari prasmīgi izmantoja krāsu nianses, lai radītu gaismas, ēnas, dziļuma un apjoma ilūziju un attēlotu priekšmetus perspektīvā.

Grieķu mozaīkām ir raksturīga tā dēvētā emblēma — krāšņā ielogā ietverts, detalizēti izstrādāts centrālais zīmējums, kurā bieži virtuozi ir atveidota kāda slavena glezna. Daži zīmējumi ir darināti no tik sīkiem, precīzi saskaņotiem gabaliņiem, ka tie šķiet gleznoti ar otu, nevis salikti no atsevišķiem akmentiņiem.

Romiešu mozaīkas

Itālijā un bijušās Romas impērijas provincēs ir atrasts tik daudz mozaīku, ka mozaīka bieži tiek uzskatīta par romiešu mākslu. ”No Lielbritānijas ziemeļiem līdz Lībijai un no Atlantijas okeāna piekrastes līdz pat Sīrijas tuksnesim romiešu perioda ēkās ir atrastas simtiem tūkstošu mozaīkas grīdu,” teikts kādā avotā. ”Mozaīkas grīdas tik ļoti saistās ar romiešu kultūru, ka tās reizēm tiek uzskatītas par vienu no pazīmēm, kas liecina par romiešu kādreizējo klātbūtni konkrētajā apvidū.”

Taču daudzkrāsainas sižetiskas mozaīkas izrādījās nepiemērotas agrīnās impērijas vajadzībām. Pirmajā gadsimtā pilsētas strauji pletās plašumā un pieauga pieprasījums pēc lētākām un ātrāk izgatavojamām mozaīkām, tāpēc populāras kļuva melnbaltās mozaīkas. Šo mozaīku izgatavošana uzplauka, un, kā teikts mākslas enciklopēdijā Enciclopedia dell’arte antica, ”nevienā impērijas pilsētā nebija pārtikuša nama, kurā nebūtu m[ozaīkas]”.

Tā kā identiskas mozaīku kompozīcijas ir atrastas vietās, kas atrodas tālu cita no citas, iespējams, pastāvēja mozaīku meistaru brigādes — vai varbūt grāmatas ar mozaīku rakstu paraugiem —, kas ceļoja no vienas celtniecības vietas uz otru. Ja klients vēlējās, viņš jau iepriekš varēja pasūtīt darbnīcā darinātu emblēmu, kas pēc izgatavošanas, uzlikta uz marmora vai terakotas paliktņa, tika aizvesta uz jauno ēku un tur uzstādīta. Pārējās mozaīkas daļas tika darinātas celtniecības vietā.

Lai pareizi izkārtotu mozaīkas elementus, bija nepieciešama rūpīga plānošana. Meistars pievērsa uzmanību arī tam, lai pamata virsma būtu līdzena. Pēc tam ar plānu javas kārtu tika pārklāts tik liels laukums, cik varēja nosegt ar mozaīkas gabaliņiem, kamēr java vēl nebija izžuvusi, — iespējams, tas bija nepilnu kvadrātmetru liels laukums. Lai atvieglotu darbu, uz dekorējamās virsmas reizēm tika uzskicēts veidojamais attēls. Kad mozaīkas gabaliņi bija sagriezti vajadzīgajā lielumā, meistars tos sāka izkārtot.

Cits pēc cita gabaliņi tika iespiesti saistvielā, kas piepildīja spraugas starp tiem. Kad viens laukums bija nosegts ar mozaīkas gabaliņiem, java tika uzklāta nākamajam laukumam, un tā tas turpinājās, līdz mozaīka bija gatava. Sarežģītākās mozaīkas daļas izpildīja meistari, bet saviem palīgiem viņi uzticēja izveidot vienkāršākos mozaīkas fragmentus.

Kristīgās pasaules mozaīkas

Ceturtajā gadsimtā mozaīkas sāka izmantot kristīgās pasaules baznīcās. Mozaīkām, kurās bieži bija attēlotas bībeliskas ainas, bija izglītojošs raksturs. Trīsuļojošas sveču liesmas atstarojās no zelta un krāsainajiem smaltas gabaliņiem, radot noslēpumainības auru. Grāmatā par itāliešu mākslas vēsturi Storia dell’arte italiana ir paskaidrots: ”Mozaīkas māksla pilnībā atbilda tā laika ideoloģijai, ko spēcīgi bija ietekmējis.. neoplatonisms. Mozaīkas tapšana — tas bija process, kura rezultātā nedzīvā matērija pārvērtās tīrā garīgumā, gaismā un formā.” * Cik gan tālu cilvēki bija novirzījušies no vienkāršās pielūgsmes formas, ko bija mācījis kristietības dibinātājs Jēzus Kristus! (Jāņa 4:21—24.)

Bizantijas baznīcās ir atrodami vieni no izcilākajiem mozaīku paraugiem. Dažās reliģiskajās celtnēs mozaīkas klāj gandrīz katru iekšsienu un velvju kvadrātcentimetru. Itālijas pilsētā Ravennā ir apskatāmas mozaīkas, kas tiek dēvētas par ”kristīgās mozaīkas meistardarbiem”. To fonā dominē zelta krāsa, kas attēlo dievišķu gaismu un mistisku nepieejamību.

Rietumeiropas baznīcās mozaīkas turpināja plaši izmantot līdz pat viduslaiku beigām, un arī islāma pasaulē šī tehnika sasniedza augstu attīstības pakāpi. Renesanses laika Itālijā par mozaīku izgatavošanas centriem kļuva darbnīcas, kas atradās tādu lielu katedrāļu paspārnē kā Svētā Marka katedrāle Venēcijā un Svētā Pētera katedrāle Romā. Ap 1775. gadu Romas meistari iemācījās sagriezt sīkos mozaīkas gabaliņos kausēta stikla pavedienus, ko varēja iegūt visdažādākajos krāsu toņos. Tā radās iespēja veidot mozaīkas tehnikā miniatūras gleznu reprodukcijas.

Mūsdienu metodes un izmantojums

Mūsdienu mozaīku meistari izmanto tā saucamo netiešo metodi. Tas nozīmē, ka darbnīcā mozaīkas gabaliņi ar virspusi uz leju tiek uzlīmēti uz kartona, uz kura ir uzzīmēta mozaīkas kompozīcija, bet gabaliņu apakšpuse paliek brīva. Šādi pagatavotās plāksnes tiek nogādātas uzstādīšanas vietā, kur mozaīkas gabaliņu apakšpuse tiek iespiesta saistvielā, kas uzklāta dekorējamai virsmai. Kad saistviela ir nožuvusi, kartonu un līmi nomazgā un skatam atklājas mozaīka. Izmantojot šo metodi, ietaupās laiks un pūles, taču mozaīkas plakanajai virsmai pietrūkst viduslaiku darbu mirdzuma.

Un tomēr, izmantojot šo paņēmienu, ir rotātas neskaitāmas 19. gadsimta pilsētu mērijas, operas nami, baznīcas un citas ēkas. No Mehiko līdz Maskavai, no Izraēlas līdz Japānai šī metode ir plaši izmantota, lai greznotu muzejus, metro stacijas, universālveikalus, parkus un rotaļlaukumus. Mozaīkas ar līdzeno, tomēr šķietami šķautņaino virsmu tiek uzskatītas par ideālu veidu, kā rotāt moderno ēku plašās, plakanās fasādes.

Sešpadsmitā gadsimta itāliešu mākslinieks un mākslas vēsturnieks Džordžo Vasari rakstīja: ”Mozaīka ir visizturīgākā glezna. Citi gleznojumi laika gaitā izbalo, bet mozaīka, gadiem ejot, iemirdzas aizvien lielākā spožumā.” Meistarība, ar kādu ir radītas daudzas mozaīkas, neatstāj mūs vienaldzīgus. Mozaīka patiesi ir māksla ar senu un interesantu vēsturi.

[Zemsvītras piezīme]

^ 18. rk. Nebībeliskās neoplatonisma mācības veicināja arī ticību dvēseles nemirstībai.

[Attēls 16. lpp.]

Jeruzalemes karte (sestais gadsimts)