Pičleiks — Trinidādas un Tobago asfalta ezers

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA TRINIDĀDĀ

KAS ir kopīgs autosatiksmes tunelim, kas savieno Honkongas salu ar Koulunu, autostrādei Insbruka—Brennera pāreja, kas atrodas Austrijā, un Jubilejas ceļa viaduktam Anglijā? Visu šo objektu būvniecībā ir izmantots segums, kura sastāvā ir unikāls asfalts * — asfalts, kas ir nācis no Pičleika asfalta ezera Trinidādā un Tobago.

Plašais Pičleiks ir dabiski izveidojušās virszemes asfalta atradnes. 1814. gadā kādā ģeogrāfijas vārdnīcā tas tika nodēvēts par ”pārsteidzošu fenomenu”. Lai pārliecinātos paši, vai šis apzīmējums ir pamatots, mēs devāmies  uz Trinidādas dienvidrietumu krastu apciemot šo ezeru.

Pastaiga pa ezeru

Ieradušies Labreas ciemā (spāniski šis nosaukums nozīmē ”piķis”), mēs pamanām, ka ietves izskatās tā, it kā tās grimtu zemē. Arī daža laba māja šķiet dīvaini greiza, it kā sašķiebusies pati zem sava svara. Taču mums nav daudz laika brīnīties, kāpēc tā ir, jo mūsu priekšā paveras skats uz milzīgu laukumu, kas atgādina gigantisku, bet pamestu autostāvvietu, — Pičleiks ir klāt! Gids stāsta, ka ezers aizņem aptuveni 47 hektāru platību un tā dziļums centrā ir ap 80 metru. ”Ejam apskatīt to tuvāk,” viņš mūs aicina.

Mēs piesardzīgi speram pirmos soļus uz ezera virsmas un sajūtam, ka tā ir necerēti cieta, lai arī nelīdzena. Izrādās, ka ezers viegli spēj noturēt pat kravas automašīnas un citu smago tehniku. (Tomēr, ja šīs mašīnas atstātu ilgu laiku vienā vietā, tās pamazām nogrimtu asfaltā.) Bet mums jāuzmanās, kur liekam kāju, jo ik pa laikam uz samērā cietās virsmas gadās lipīgas peļķes, kas nevērīgam gājējam var sagādāt nepatīkamu pārsteigumu.

Jau kopš ierašanās brīža mēs esam ievērojuši, ka gaisā reizēm uzvirmo asa smaka. ”Tas ir sērūdeņradis,” gids paskaidro. Ezerā nelielā daudzumā veidojas šī gāze un tāpat arī metāns, etāns un oglekļa dioksīds. Gids pārlauž uz pusēm kādu asfalta gabalu, un mēs ieraugām, ka tas iekšpusē izskatās gluži kā Šveices siers — pilns ar gāzes burbuļu atstātajiem caurumiem.

Pičleiks ir pelnījis ievērību arī ar savu dzīvo dabu. Dažās ūdens paltīs, kas sakrājušās uz ezera virsmas, un zālēm apaugušajās lāmās gar ezera krastu mājo reti sastopama māņgauru suga (Oxyura dominica). Visticamāk, mums šodien neizdosies ieraudzīt šos nelielos putnus, jo, pamanījuši kādu tuvojamies, tie parasti sastingst uz vietas vai klusiņām ienirst ūdenī. Kad mēs ejam gar kādu vietu, kur aug gara zāle, kas sniedzas līdz pat krūtīm, gaisā uzšaujas cits putns — sarkanpieres jakāns  (Jacana jacana). Tā tumšais ķermenis kontrastē ar gaišdzeltenajiem laukumiem zem spārniem. Te dzīvo arī purpura ūdensvistiņas (Prophyrula martinica) un citi dumbrāju putni. Ūdenstilpnēs mājo mazas saldūdens zivtiņas, un reižu reizēm te var sastapt arī kādu kaimanu.

Izmantots jau 400 gadus

Rādīdams jūras virzienā, gids stāsta, ka 1595. gadā netālu no šejienes noenkurojās britu jūrasbraucējs sers Volters Rolijs. Tolaik ezers, kas tagad atrodas lēzenas ieplakas dibenā, aizpildīja visu šo ieplaku un asfalta straumes no tā plūda uz krastu. Rolijs izmantoja šo asfaltu, lai aizdrīvētu šķirbas savos kuģos, kuru korpusi bija sākuši laist cauri ūdeni, un viņš slavēja ezera asfaltu, teikdams, ka tas ir izcils materiāls, kas ”nekūst saulē kā Norvēģijas piķis un tāpēc ir ļoti noderīgs kuģiem, kuri dodas tirdzniecības braucienos uz dienvidu ostām”. *

1846. gadā kanādiešu zinātnieks Abrahams Gesners, ko vēlāk iedēvēja par petrolejas industrijas tēvu, no Trinidādas asfalta destilēja jaunu apgaismošanas šķidrumu — petroleju. Diemžēl sērs, ko saturēja šis asfalts, piešķīra petrolejai ļoti nepatīkamu smaku. Vēlāk Gesners izmantoja citās atradnēs iegūtu asfaltu, no kura varēja ražot petroleju, kas tikpat kā neoda.

Sevišķi augstu Trinidādas ezera asfaltu sāka vērtēt pēc tam, kad tika atklāts, cik tas ir lielisks ceļu seguma materiāls. 1876. gadā inženieri ieteica to izmantot Pensilvānijas avēnijas asfaltēšanai Vašingtonā (ASV). Par spīti dzīvajai satiksmei, šis segums 11 gadus esot saglabājies nevainojamā stāvoklī, un Trinidādas asfalta slava auga.

Vēlākajos gados naftas pārstrādes rūpniecība sāka ražot bitumenu, kas ir lētāks par Trinidādas dabisko asfaltu, tomēr inženieri turpināja izmantot asfalta ezerā iegūto materiālu ceļu, tiltu, lidostu un jūras ostu būvē. Kāpēc viņi no tā neatteicās?

Unikāls sastāvs

Pievienots ceļu seguma materiālam, Pičleika asfalts vairo ceļa izturību un stabilitāti un mazina slīdēšanu, turklāt tas piešķir virsmai matēti pelēku krāsu, kas uzlabo ceļa redzamību naktī. Šis asfalts veiksmīgi ir izmantots ceļu segumiem vietās, kur temperatūra vasarā pārsniedz 40 grādus, bet ziemā nokrītas vairāk nekā 25 grādus zem nulles. Lidostu skrejceļu segumi, kuriem izmantots šis asfalts, lieliski iztur nemitīgo slodzi, ko paceļoties un nolaižoties  rada smagās lidmašīnas. Tie ir izturīgi arī pret pretapledošanas šķidrumu un izlijušās degvielas un eļļas iedarbību. Daudzas no šīm asfaltētajām virsmām tikpat kā bez remonta ir saglabājušās labā lietošanas kārtībā pat vairāk nekā 20 gadu.

Trinidādas ezera asfalta īpašības ir izskaidrojamas ar tā unikālo sastāvu. Bitumu maisījums tajā sastāv no 63 līdz 67 procentiem maltu un 33 līdz 37 procentiem asfaltēnu. Maltas, kas pieder pie naftīdiem, ir lipīgas vielas, kas piešķir asfaltam tā adhezīvās īpašības. Saskaņā ar kādu avotu, Pičleika asfaltā atrodamās maltas ”atšķirībā no dažiem naftas pārstrādes procesā iegūtiem bitumeniem ir ļoti adhezīvas un stīgras, nevis eļļainas”. Asfaltēni ir cita ogļūdeņražu grupa, kas vairo asfalta termoplastiskumu — spēju sakarsētā stāvoklī viegli pakļauties deformācijai un pēc atdzišanas saglabāt deformācijas rezultātā radušos formu. Visu šo komponentu raksturs un savstarpējās proporcijas piešķir Pičleika asfaltam tādu īpašību kopumu, ko naftas pārstrādes rūpnīcām, ražojot bitumenu, nav viegli precīzi atdarināt.

Ieguve un attīrīšana

Mūsu uzmanību piesaista smagās tehnikas rūkoņa, un mēs pagriežamies, lai apskatītu asfalta ieguves mašīnas, kas brauc ezerā. Būtībā tie ir milzīgi traktori, kas aprīkoti ar iespaidīgām metāla dakšām, ar kurām tiek uzlauzīta ezera virsma. Gabalos saārdīto asfaltu pēc tam iekrauj trošu dzelzceļa vagoniņos un aiztransportē uz netālo rūpnīcu. Kopš 19. gadsimta otrās puses šajās atradnēs ir iegūts vairāk nekā deviņi miljoni tonnu asfalta. Ja saglabāsies pašreizējie ekspluatācijas tempi, ar atlikušajiem desmit miljoniem tonnu, domājams, pietiks, lai turpinātu asfalta ieguvi vēl 400 gadu.

Kad kādā vietā no ezera ir izvestas vairākas tonnas asfalta, palikusī bedre dažu nedēļu laikā aizvelkas un pazūd, radot iespaidu, ka asfalta krājumi ezerā papildinās. Taču šķietami cietais asfalts īstenībā ir ļoti viskoza viela, tāpēc tas no malām saplūst bedrē un tādā veidā to piepilda. Līdz ar to visā ezerā notiek nemanāma, bet nemitīga kustība.

Vai atceraties šķībās mājas, kuras mēs redzējām pašā sākumā? Daļēji to greizumā ir vainojamas pazemes asfalta plūsmas, kas atzarojas no ezera. Tiem, kas kaut ko būvē šajā apvidū, ļoti rūpīgi jāizraugās celtniecības vieta.

”Aiziesim uz rūpnīcu,” ierosina gids. Asfalta attīrīšanas process, patiesību sakot, ir ļoti vienkāršs. No ezera atvesto asfaltu ieber milzu tvertnēs, kurās ieiet vairāk nekā 100 tonnas. Tur asfaltu kausē, laižot pa spirālveida caurulēm tvaiku, kas sakarsēts apmēram līdz 165 grādiem. Tā no asfalta tiek atdalītas gāzes, kā arī liekais ūdens, kas veido aptuveni 30 procentus neattīrītā asfalta svara. Pēc tam asfaltu filtrē, lai atbrīvotu to no koka gabaliem un citiem augu valsts produktiem. Visbeidzot karsto asfaltu sapilda kokšķiedras mucās, kas iekšpusē izklātas ar silikona papīru. Mucas izgatavo turpat rūpnīcā, un katrā no tām var iepildīt aptuveni 240 kilogramus asfalta. Viss attīrīšanas process aizņem kādas 18 stundas.

”Attīrīto asfaltu sauc par Epuré,” saka gids. Sajaucot to ar rūpnīcās ražotajiem bitumeniem un citām vielām, no šī asfalta izgatavo augstvērtīgu ceļu seguma materiālu. Pēdējā laikā to lieto arī krāsu, saistvielu un izolācijas materiālu izgatavošanai. Ar šo dažādo produktu starpniecību Pičleika ezera asfalts ir nonācis daudzās mājās un citās būvēs, kas izkaisītas pa visu pasauli.

Grūti nepiekrist vārdiem, kas par Pičleiku sacīti kādā grāmatā: ”Šajā brīnišķīgajā Dieva roku darbā slēpjas kaut kas dīvaini.. pievilcīgs, kas pilda dabas cienītāja sirdi ar bijību un apbrīnu.” Ir vērts redzēt šo Trinidādas un Tobago asfalta ezeru un ļauties tā valdzinājumam.

[Zemsvītras piezīmes]

Par asfaltu sauc arī bitumu maisījumu ar sīki sasmalcinātām minerālām pildvielām, kā arī asfaltbetonu — būvmateriālu, ko izgatavo, sajaucot saistvielu (piemēram, bitumenu) ar granti, smiltīm vai citām pildvielām, un ko izmanto, piemēram, ceļu segumiem. Šajā rakstā ar vārdu asfalts tiek apzīmēts Pičleikā iegūtais materiāls — gan attīrīts, gan neattīrīts.

[Attēls 24., 25. lpp.]

Pičleiks ir dabiski izveidojušās virszemes asfalta atradnes

[Attēls 26. lpp.]

Asfalta rūpnīca

[Attēls 26. lpp.]

Asfalta ieguve ezerā