Vējdzirnavas — pagātnes  liecinieces

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA NĪDERLANDĒ

SKAISTAJĀS dzimtās zemes ainavās, ko savās gleznās un grafikās ir attēlojuši Jakobs van Reisdāls, Meinderts Hobema, Rembrants van Reins un citi izcili 17. gadsimta holandiešu mākslinieki, viens no motīviem bieži vien ir vējdzirnavas. Tajos laikos Nīderlandē darbojās ap 10 tūkstoši dzirnavu un to spārni sparīgi griezās ikvienā šīs zemes nostūrī. Taču šīs staltās celtnes, kas Nīderlandes līdzenumos bija saskatāmas plašā apkaimē, kalpoja ne tikai mākslinieku iedvesmai. Darbus, ko mūsdienās cilvēkiem palīdz veikt dīzeļmotori un elektriskie dzinēji, laikposmā no 15. gadsimta sākuma līdz 19. gadsimta beigām palīdzēja padarīt vējdzirnavas. Izmantojot vēja enerģiju, ļaudis pārsūknēja ūdeni, mala graudus, zāģēja kokmateriālus un izpildīja citus smagus darbus. Taču atšķirībā no enerģijas, ko saražo mūsdienu motori, vējdzirnavās iegūtā enerģija nepiesārņoja vidi.

Tiek uzvilktas buras

Nīderlandē līdz mūsu dienām ir saglabājušās aptuveni tūkstotis vējdzirnavu, un cilvēki, kas ierodas šajā valstī, bieži vien ar lielu interesi steidz apskatīt šīs senās ēkas. Vai arī jūs vēlaties uzzināt par tām vairāk? Mēs jums labprāt pastāstīsim par kādām dzirnavām, kas ir celtas pirms 350 gadiem un kas joprojām slejas gleznainās Vehtas upes krastos Nīderlandes centrālajā daļā.

Ir visnotaļ jauks pavasara rīts. Dzirnavnieks Jans van Bergeiks mūs sagaida ar tasi kūpošas kafijas un pastāsta, ka laika apstākļi ir ļoti piemēroti vējdzirnavu darbībai. Lai iedarbinātu dzirnavas, pirmām kārtām ir jāpagriež pret vēju dzirnavu galva. Jans paskaidro, kā to ir iespējams izdarīt, kāpdams uz liela koka rata tapām. Šis rats ir divreiz lielāks par viņu pašu un ir savienots ar dzirnavu galvu jeb cepuri. Pagriežot ratu, Jans griež dzirnavu galvu, līdz tā nostājas tādā stāvoklī, ka 13 metru garie spārni atrodas pretī vēja plūsmai. Pēc tam rats tiek piestiprināts ar ķēdi pie zemes. Dzirnavnieks attin audekla buras un piestiprina tās pie spārnu režģiem. Nostiprinājis drošības ķēdi, Jans palaiž vaļā bremzes, un četri spārni lēnām sāk griezties. Kādu brīdi mēs ar apbrīnu raugāmies, kā spārni ar troksni šķeļ gaisu. Tad dzirnavu saimnieks aicina mūs iekšā, lai parādītu, kā darbojas dzirnavu mehānismi.

Dzirnavu iekšpusē

Pa stāvām kāpnēm mēs uzkāpjam pašā augšā — dzirnavu galvā — un ieraugām vārpstu, pie kuras ir piestiprināti spārni. Ar koka zobratu palīdzību spārnu vārpsta darbina vertikālo vārpstu. Netālu mēs redzam piekārtu speķa gabalu. Jans paskaidro, ka speķi izmanto, lai ietaukotu akmens gultni, kurā griežas spārnu vārpsta. Ozolkoka zobratus viņš savukārt vasko ar bišu vasku. Viņš mums pastāsta arī par to, kā var regulēt spārnu griešanās ātrumu. Apkārt vienam no gredzeniem ir aplikta lente ar koka klučiem. Kad to savelk ciešāk, kluči piespiežas pie gredzena, bremzējot spārnu kustību, bet, kad to palaiž vaļīgāk, spārni var griezties brīvāk.

Uzmanīgi kāpdami lejā, mēs varam tuvāk apskatīt vertikālo vārpstu, kas stiepjas cauri visām dzirnavām no augšas līdz apakšai. Gaisā jaušama senatnīga koka smarža, un mums visapkārt ir dzirdama rotējošo zobratu klaboņa. Pie vertikālās vārpstas pamatnes atrodas cita koka zobratu konstrukcija, kas darbina ūdensratu. Rata vienmērīgā griešanās piesaista mūsu uzmanību, un mēs uz brītiņu apstājamies, lai ieklausītos, kā burbuļodams tek ūdens un kā vējš ārpusē ar troksni griež dzirnavu spārnus.

Dzīve vējdzirnavās

Bija tāda tipa dzirnavas, kur dzīvojamo istabu nemaz nebija, jo visas telpas aizņēma mehāniskās iekārtas. Māja, kur dzīvoja dzirnavnieks ar savu ģimeni, parasti tika uzcelta blakus. Taču tāda tipa dzirnavas, kādas mēs apmeklējam, vienlaikus varēja būt arī dzīvojamā māja.

Mūsdienās dzīve vējdzirnavās varētu likties ērta un pievilcīga, taču senāk dzīves apstākļi tajās bija diezgan skarbi. Dzīvojamā istaba un guļamistaba parasti bija pirmajā stāvā. Tur bija novietota divguļamā gulta un ierīkota neliela virtuve un pieliekamais. Līdz pat 20. gadsimta vidum pie vējdzirnavām bija tikai neliela sausā tualete. Jans paskaidro, ka dzirnavniekiem, kuriem bija lielas ģimenes — pat vairāk nekā desmit bērni —, bija jāierīko guļamvietas ikvienā brīvā vietā. Dažkārt jaunākais bērns gulēja zem vecāku gultas, bet citi bērni — dzīvojamā istabā otrajā stāvā vai pat trešajā stāvā, kur gandrīz visu laiku ar troksni griezās zobrati.

Dzirnavas, kas bija uzceltas polderos— ezeriem vai jūrai atkarotajās zemes platībās — bieži vien strādāja dienām un naktīm, sūknējot ūdeni un neļaujot tam pārplūdināt zemi. Tā kā vējdzirnavas tika būvētas atklātās vietās, kur bija visstiprākais vējš, dzirnavu iekšpusē parasti bija vēsi un pūta caurvējš. Ja vēl ņem vērā, ka dzirnavas apdraudēja vētras un zibeņi, kļūst skaidrs, ka senāk dzīvi tajās nekādi nevarēja dēvēt par vieglu. Patlaban Nīderlandē ir apdzīvotas aptuveni 150 dzirnavas, un lielākoties tajās mīt prasmīgi dzirnavnieki.

Daudzfunkcionālās vējdzirnavas

Kamēr vējdzirnavas sūknē ūdeni, mēs izejam laukā un apsēžamies uz soliņa. Jans pastāsta mums par to, ka senāk dzirnavās ne tikai mala graudus, bet arī spieda eļļu no augu sēklām, darbināja papīra izgatavošanas mašīnas, zāģēja kokmateriālus un tā tālāk. Dzirnavas izmantoja arī tad,  kad vajadzēja pārsūknēt ūdeni no polderiem uz upi vai mākslīgiem ezeriem. Pirmās vējdzirnavas, kas bija domātas zemes nosusināšanai, tika uzbūvētas 15. gadsimta sākumā. Vēlāk ar šādu dzirnavu palīdzību tika nosusināti vairāki ezeri, piemēram, Shermera, Beimstera un Vormera ezeri Amsterdamas apkaimē.

Mūsdienās daudzi Nīderlandes iedzīvotāji dzīvo uz zemēm, kas pagātnē bija zem ūdens. Netālu no Amsterdamas nosusināta ezera vietā ir uzcelta valsts nozīmīgākā lidosta. Pasažieri, kas šajā lidostā gaida savu reisu, varbūt pat nenojauš, ka atrodas 4 metrus zem jūras līmeņa. Tomēr lidostas apmeklētājiem nav jābaiļojas par to, ka viņiem būs jābrien ūdenī. Lai pasažieri nesamērcētu kājas, cauru diennakti strādā jaudīgas sūkņu stacijas, ko darbina dīzeļdzinēji un elektromotori (vējdzirnavu pēcteči).

Vējdzirnavu valoda

Klausoties, kā vējdzirnavu spārni sparīgi šķeļ gaisu, Jans mums pavaicā, vai esam ko dzirdējuši par vējdzirnavu valodu. ”Vējdzirnavas prot runāt?” mēs brīnāmies. ”Nē, nekad par to neesam dzirdējuši.” Jans paskaidro, ka Nīderlandes līdzenumos vējdzirnavas ir redzamas no liela attāluma un vējdzirnavu spārniem, novietotiem dažādos stāvokļos, bija simboliska nozīme. Piemēram, ja dzirnavas bija apturētas uz īsu laiku, spārni tika apstādināti ”uz krustu”, respektīvi, tie bija novietoti horizontāli un vertikāli (A). Ja spārni bija apstādināti ”uz buku”, respektīvi, tie bija novietoti pa diagonāli, dzirnavas bija apturētas uz ilgu laiku (B). Arī negaisa laikā vējdzirnavas apturēja ”uz buku” — jo zemāk bija novietoti spārni, jo mazāka bija varbūtība, ka tajos iespers zibens. Priecīgos gadījumos dzirnavnieks apturēja augšupejošo spārnu, pirms tas sasniedza augstāko punktu (C), turpretī, ja dzirnavās bija sēras vai bija noticis kaut kas cits bēdīgs, lejupejošais spārns tika apturēts pēc tam, kad tas bija nedaudz pāri augstākajam punktam (D).

Dažādos Nīderlandes nostūros ar laiku izveidojās īpašas tradīcijas, kas bija saistītas ar dzirnavu spārnu novietošanu. Uz ziemeļiem no Amsterdamas priecīgos brīžos, piemēram, uz kāzām, vējdzirnavu spārnus novietoja diagonāli un krāšņi izdekorēja. Otrā pasaules kara laikā, kad Nīderlandi bija okupējuši vācieši, iedzīvotāji izmantoja ”dzirnavu valodu”, lai brīdinātu tos, kas slēpās, par gaidāmajiem nacistu karaspēka reidiem. Mūsu ciemošanās vējdzirnavās ir izvērsusies par aizraujošu piedzīvojumu, jo Jans mums ir pastāstījis tik daudz interesantu faktu par šīm senajām celtnēm.

Pirms vairākiem gadiem ANO Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija (UNESCO) iekļāva Pasaules kultūras un dabas mantojuma sarakstā 19 vējdzirnavas, kas atrodas Kinderdeikas ciemata apkaimē netālu no ostas pilsētas Roterdamas, tā atbalstot centienus saglabāt šīs senās ēkas. Senatnē vējdzirnavas bija ikdienišķi uzņēmumi, bet tagad tās tiek uzskatītas par kultūras pieminekļiem. Mūsdienās Nīderlandē šīs senās celtnes uztur un atjauno daudzi entuziasti. Šo cilvēku pašaizliedzīgie pūliņi dod iespēju tūristiem, kas ierodas Nīderlandē no citām zemēm, jūsmot par skaistajām vējdzirnavām, kas pirms daudziem gadsimtiem ir iedvesmojušas slavenus māksliniekus.

 [Papildmateriāls/Attēli 23. lpp.]

Eksporta aizliegumi

Pirms vairāk nekā 300 gadiem vējdzirnavu tehnoloģijas bija ļoti pieprasītas. No Nīderlandes lielā skaitā tika izvestas kravas ar vējdzirnavu iekārtām un detaļām. Ārzemnieki pa visu valsti meklēja amatniekus, kas prata būvēt un uzturēt dzirnavas, un centās viņus pierunāt doties strādāt uz ārvalstīm. Pēc neilga laika holandiešu tipa vējdzirnavas jau darbojās Anglijā, Francijā, Īrijā, Portugālē, Spānijā, Vācijā un Baltijas valstīs. 18. gadsimta vidū vējdzirnavu tehnoloģijas tika izvestas no Nīderlandes jau tik milzīgos apmēros, ka valdība uzskatīja par vajadzīgu iejaukties. 1752. gada februārī varas iestādes ieviesa aizliegumu vējdzirnavu eksportam. Nīderlandiešu vēsturnieks Karels Davidss teica, ka saskaņā ar šo aizliegumu vietējie iedzīvotāji nedrīkstēja palīdzēt svešzemniekiem pirkt, būvēt vai pārvadāt nevienu holandiešu vējdzirnavu detaļu vai iekārtu un tiem bija aizliegts eksportēt jebkuru instrumentu, ko varēja izmantot dzirnavu būvniecībā. Kā redzams, tirdzniecības barjeras un rūpnieciskā spiegošana nebūt nav tikai mūsdienu parādība.

[Attēli]

Apakšā: Jans griež dzirnavu galvu pret vēju; koka rati un zobrati; dzīvojamā istaba

[Norāde par autortiesībām]

Visas fotogrāfijas: Stichting De Utrechtse Molens

[Shēma/Attēli 22. lpp.]

(Skatīt publikācijā)

A

B

C

D

[Norāde par attēla autortiesībām 21. lpp.]

De Saen painting by Peter Sterkenburg, 1850: Kooijman Souvenirs & Gifts (Zaanse Schans Holland)