Kas piešķīra manai dzīvei patiesu jēgu

PASTĀSTĪJIS ERNESTS PANDAČUKS

Es esmu dzimis Kanādā, Saskačevanas provincē, un esmu uzaudzis turienes plašajās prērijās. 23 gadu vecumā es devos uz Āfriku un 35 gadus kalpoju tur par misionāru. Tas bija visnotaļ interesants un aizraujošs laiks. Šis pavērsiens manā dzīvē nebija nejaušība. Es labprāt jums pastāstīšu, kāpēc es izvēlējos šādu dzīves ceļu.

KAD es piedzimu, mani vecāki dzīvoja vienkāršā kleķa mājā, kas bargajās prēriju ziemās tik tikko mūs spēja pasargāt no stindzinošā aukstuma. 1928. gadā vecākus apciemoja kāds cilvēks, no kura viņi paņēma bībelisku literatūru. Garajos ziemas mēnešos viņi lasīja šīs publikācijas un cītīgi pētīja Bībeli. Kad pienāca pavasaris, abi bija nonākuši pie pārliecības, ka ir atraduši patiesību. Viņi stāstīja par to saviem radiniekiem, draugiem un kaimiņiem, taču pirmām kārtām — saviem bērniem.

Es piedzimu 1931. gadā, un pēc manis cits pēc cita piedzima vēl pieci bērni. Kopā ar vecākajiem bērniem mēs bijām deviņi brāļi un māsas. Bībeles lasīšana un pētīšana bija mūsu ikdienas neatņemama sastāvdaļa. Ik rītu visa ģimene sanāca kopā, lai tēva vadībā apspriestu Bībeles pantus, un ierastā kārtība netika izjaukta arī tad, kad pie mums bija ieradušies viesi. Tēvs un māte, kā arī vecākie bērni pēc kārtas balsī lasīja fragmentus no bībeliskajām publikācijām.

Tēvs mācīja mums ne tikai lasīt un rakstīt, bet arī pašiem pētīt Dieva Rakstus, izmantojot Bībeles konkordances. Drīz vien mēs iemācījāmies ar Bībeles palīdzību paskaidrot citiem mūsu reliģiskos uzskatus. Sirsnīgās sarunas ģimenes lokā palīdzēja man pašam labāk saprast Bībeles mācības. Ar laiku es iemācījos atspēkot dažādas viltus mācības, parādot atbilstošas vietas Bībelē. Es varēju pierādīt, ka dvēsele mirst, ka tāda vieta kā elle nemaz nepastāv, ka Dievs un Jēzus nav vienlīdzīgi un ka viņi nav daļa no tā saucamās trīsvienības. (Salamans Mācītājs 9:5, 10; Ecēhiēla 18:4; Jāņa 14:28.)

Vecāki mūs mācīja arī ar savu priekšzīmi. Viņi mudināja mūs nelokāmi turēties pie tā, kas ir labs, pat ja citiem tas nepatiktu. Piemēram, viņi paši nekad nelietoja tabaku un stāstīja  mums, cik kaitīgs ir šis ieradums. Vecāki mūs brīdināja, ka zēni skolā varbūt mudinās mūs smēķēt. Es atceros tēva vārdus: ”Ja tu atteiksies uzsmēķēt, tevi varbūt nosauks par memmesdēliņu. Tomēr pajautā šiem zēniem, kurš, viņuprāt, ir stiprāks cilvēks: tas, kurš ļauj tabakai valdīt pār sevi, vai arī tas, kurš to nepieļauj.”

Mana uzticība bērnībā iemācītajiem Bībeles principiem tika nopietni pārbaudīta 11 gadu vecumā. Bija sācies Otrais pasaules karš, un bērniem skolā bija jāzvēr uzticība karogam. Tas, ko es biju uzzinājis no Bībeles, palīdzēja man saprast, ka šāds uzticības apliecinājums patiesībā ir pielūgsmes akts. Es atteicos piedalīties patriotiskās ceremonijās, tāpēc mani uz pusgadu izslēdza no skolas.

Tomēr man izdevās pabeigt skolu, un 1947. gada martā es kristījos, publiski apliecinot, ka esmu sevi veltījis Dievam Jehovam. Sešus mēnešus vēlāk es kļuvu par pionieri jeb pilnas slodzes labās vēsts sludinātāju. Sākumā es sludināju fermeriem Saskačevanas dienvidos. Vasarā es jāju ar zirgu, bet aukstajās ziemās ceļoju slēgtās kamanās, kurās biju ierīkojis nelielu kokogļu krāsniņu — tāpēc man bija jāuzmanās, lai kamanas neapgāztos.

Cilvēki šajos nomaļajos apvidos bija ļoti laipni un viesmīlīgi. Ja es ierados pie viņiem vakarpusē, viņi bieži vien aicināja mani palikt pa nakti. Man ļoti patika vakari, kas aizritēja dzīvās sarunās par Bībeli. Viena no ģimenēm, kurām pēc šādas sarunas, kas ilga visu nakti, radās interese par patiesību, bija Pītersonu ģimene. Ērls Pītersons un viņa māte vēlāk kļuva par dedzīgiem Jehovas lieciniekiem.

Pārceļos uz Kvebeku

1949. gadā es atsaucos uz aicinājumu pārcelties uz Kvebekas provinci, kur bija liela vajadzība pēc sludinātājiem. Tā paša gada septembrī apmēram 200 pionieru, kas bija atsaukušies uz šo aicinājumu, no Kanādas rietumiem ieradās Monreālā, lai saņemtu norīkojumus uz dažādiem Kvebekas rajoniem. Tolaik provinces premjerministrs bija katolis Moriss Diplesī, kas bija solījis attīrīt provinci no Jehovas lieciniekiem.

Tas bija notikumiem bagāts un aizraujošs laiks, kaut gan bija arī daudz grūtību. Iemācīties franču valodu nebija viegli, turklāt sludināšanā mēs pieredzējām gan arestus, gan satracināta pūļa uzbrukumus, un mūsu sapulces regulāri mēģināja izjaukt fanātiski noskaņoti cilvēki. Šāda neiecietība tomēr nespēja mani iebiedēt, un es turpināju uzticīgi kalpot Jehovam. Vecāki man bija mācījuši mīlēt to, kas ir labs, un viņi bija iedvesuši manī pārliecību, ka Jēzus pravietoto sludināšanu visā pasaulē nekas nespēs apturēt. (Mateja 24:9, 14.)

Kvebekā es iepazinos ar Emīliju Hourišu — pionieri no Saskačevanas. 1951. gada 27. janvārī mēs apprecējāmies, un kopš tā laika viņa allaž ir bijusi man uzticama līdzgaitniece. Tā kā mēs gribējām kalpot Dievam vēl lielākā mērā, mēs pieteicāmies Sargtorņa Bībeles Gileādas  skolā, kur vairāku mēnešu apmācību saņem nākamie misionāri. Mūs uzņēma šīs skolas 20. grupā, un mēs to absolvējām 1953. gada februārī.

Mēs saņēmām norīkojumu uz Āfriku, un, kamēr tika kārtoti iebraukšanas dokumenti, mums tika uzticēts apmeklēt draudzes Albertas un Ontario provincēs. Tolaik no draudzes uz draudzi mēs ceļojām ar sabiedrisko transportu. Tā mēs iemācījāmies būt pieticīgi — visa mūsu iedzīve ietilpa vienā čemodānā. Pēc dažiem mēnešiem, kad visas formalitātes bija nokārtotas, mēs devāmies uz Dienvidrodēziju (tagadējā Zimbabve).

Pielāgojamies dzīvei Āfrikā

Piecus mēnešus pēc mūsu ierašanās Āfrikā mani iecēla par ceļojošo pārraugu Jehovas liecinieku draudzēs Dienvidrodēzijā, Botsvānā un Ziemeļrodēzijas (tagadējās Zambijas) dienvidu daļā. Gileādas skolā mums mācīja nesalīdzināt dzīves apstākļus jaunajā norīkojuma vietā ar apstākļiem dzimtajā zemē un vienmēr atcerēties, ka ikvienā situācijā var iemācīties kaut ko noderīgu. Šie gudrie padomi palīdzēja mums pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Vēl šobaltdien mēs ar Emīliju piekrītam teicienam: ”Centieties pēc iespējas labāk izmantot katru situāciju — otras tādas var arī nebūt.”

No draudzes uz draudzi mēs braucām ar vilcienu, autobusu, kravas automašīnu vai velosipēdu. Ceļot nebija viegli, turklāt bija arī citas grūtības, kurās tika pārbaudīta mūsu apņemšanās pēc iespējas labāk izmantot katru situāciju. Pirmos divus gadus varas iestāžu aizlieguma dēļ Emīlija nevarēja kopā ar mani doties uz afrikāņu cilšu apdzīvotajām teritorijām. Parasti viņai bija jāpaliek dzelzceļa galastacijai tuvākajā pilsētā, un šādās pilsētās bieži vien nebija neviena Jehovas liecinieka. Emīlijas ticība, drosme un izturība ne tikai vairoja manu mīlestību pret viņu, bet arī nesa augļus Valstības sludināšanā.

Atradusi naktsmītni pie kāda no vietējiem iedzīvotājiem, Emīlija nekavējoties sāka sludināt, un viņa to darīja visu laiku, kamēr es biju projām. Dažreiz viņa viena pati sludināja veselu mēnesi. Paļaušanās uz Jehovu deva viņai spēku un aizsardzību, un viņas kalpošanai bija labi rezultāti. Piemēram, par Bībeles patiesību ieinteresējās kāda sieviete, vārdā Rita Henkoka, kurai vēlāk pievienojās arī viņas vīrs. Ritas vīrs ar laiku kļuva par draudzes vecāko un uzticīgi pildīja šo pienākumu līdz pat savai nāvei. Tagad dažās no tām pilsētām, kur Emīlija sēja Bībeles patiesības sēklas, ir izveidotas Jehovas liecinieku draudzes.

Afrikāņu viesmīlība

Apmeklēdams cilšu apdzīvotās teritorijas, es varēju pārliecināties, cik augstu afrikāņu brāļi un māsas vērtē Jehovas organizāciju un ceļojošo pārraugu darbu, un tas mani ļoti aizkustināja. Viņi rūpējās par mani ar lielu mīlestību. Katru pirmdienu es devos ceļā, lai apmeklētu nākamo draudzi. Tur mani bieži vien gaidīja jaunuzcelta salmu būda, kas man atsauca atmiņā vecāku mājas Saskačevanā. Mana gulta bija uz grīdas novietots, kādus 30 centimetrus biezs salmu matracis, kas bija pārklāts ar palagu.

Kongresi lielākoties notika mežā. Brāļi izcirta krūmājus, atstājot neskartus kokus, kuru lapotne sniedza patvērumu no svelmes. Par sēdvietām tika izmantoti rūpīgi sasieti, glītās rindās sakārtoti salmu saiņi. Attīrīto meža gabalu no visām pusēm apjoza ar salmu žogu. Mani vienmēr ļoti aizkustināja atrašanās tik tuvu dabai un afrikāņu brāļu un māsu melodiskās balsis, kas neaizmirstamā harmonijā dziedāja Jehovam slavas dziesmas.

Neparasta tikšanās

Āfrikā es satiku anglikāņu baznīcas misiju skolu galveno inspektoru Gideonu Zendu. Kaut gan Gideons bija izglītojies baznīcas mācību iestādēs un absolvējis universitāti, viņš nebija saņēmis apmierinošas atbildes uz daudziem Bībeles jautājumiem. Gideons lūdza, vai es nevarētu tikties ar viņu un vairākiem viņa kolēģiem un pārrunāt neskaidros jautājumus. Uz tikšanos ieradās skolu inspektori, direktori, skolotāji un citi interesenti — pavisam  ap 50 cilvēku. Tikšanos vadīja Gideons. Citu pēc citas mēs pārrunājām dažādas Bībeles mācības. Par katru no tām es runāju 15 minūtes un pēc tam atbildēju uz jautājumiem. Tikšanās ilga vairākas stundas.

Pēc šīm pārrunām Gideons, viņa ģimene un daudzi viņa kolēģi pieņēma patiesību. Ar laiku šie cilvēki kristījās un kļuva par Jehovas lieciniekiem. Vietējais bīskaps atlaida viņus no darba anglikāņu baznīcas izglītības sistēmā, taču viņi nezaudēja drosmi un turpināja uzticīgi kalpot Jehovam, un daži pat uzsāka pionieru kalpošanu.

Filma, kas iedvesmoja daudzus

1954. gadā Jehovas liecinieki laida klajā filmu Jaunās pasaules sabiedrība darbībā. Nākamajā gadā tika atcelti ierobežojumi, kas bija lieguši Emīlijai kopā ar mani apmeklēt afrikāņu cilšu apdzīvotās teritorijas. Mums tika piešķirta automašīna, elektriskais ģenerators un kinoprojektors, lai mēs varētu demonstrēt filmu vietējiem iedzīvotājiem. Tā kā daudzi afrikāņi nekad nebija redzējuši kino, mūsu rīkotie seansi piesaistīja lielu uzmanību. Filmā bija parādīts, kā Bruklinas tipogrāfijā tiek sagatavotas un iespiestas Bībeles un bībeliskā literatūra.

Filmā bija iekļauti kadri no 1953. gada Jehovas liecinieku starptautiskā kongresa, kas notika Ņujorkā, Yankee stadionā. Afrikāņi, kas skatījās šo filmu, iepriekš nekad nebija redzējuši tādu vienotību un mīlestību starp dažādu tautu pārstāvjiem. Filma Jaunās pasaules sabiedrība darbībā daudzas afrikāņu ģimenes pamudināja uzsākt Bībeles nodarbības un kļūt par Jehovas lieciniekiem. Daudzi skolu direktori atzina filmas izglītojošo nozīmi un burtiski apbēra mani ar lūgumiem parādīt to viņu skolēniem.

Atceros kādu gadījumu: vēlu vakarā mani pamodināja Jehovas liecinieki, kas lūdza, lai es parādu viņiem filmu Jaunās pasaules sabiedrība darbībā. Es biju pārsteigts, kad uzzināju, ka aptuveni 500 cilvēku ir mērojuši tālu ceļu, lai to noskatītos. Viņi bija dzirdējuši, ka es to demonstrēju visiem interesentiem. Kad šis skatītāju pulks bija aizgājis, atnāca vēl 300 cilvēki, kas arī ļoti vēlējās redzēt filmu. Protams, es nevarēju viņiem atteikt! Tonakt pēdējais skatītājs aizgāja ap pulksten trijiem naktī. 17 gadu laikā Zambijā vien filmu Jaunās pasaules sabiedrība darbībā noskatījās vairāk nekā miljons cilvēku.

Jauns norīkojums Āfrikā

Kad bijām nodzīvojuši Dienvidrodēzijā piecarpus gadus, es saņēmu norādījumu doties uz Dienvidāfrikas Republiku. Tur mēs ar sievu sākām mācīties afrikandu valodu. Vēlāk mēs apguvām arī soto un zulu valodu. Mēs bijām ļoti gandarīti, ka mums ir iespēja mācīt cilvēkiem Dieva vārdus viņu dzimtajā valodā.

1960. gada sākumā mani iecēla par ceļojošo pārraugu Āfrikas dienvidos. Nākamos 27 gadus es daudz ceļoju pa Dienvidāfrikas Republiku, Lesoto, Namībiju un Svazilendu, kā arī apmeklēju salas Atlantijas okeāna dienvidos — Debesbraukšanas salu un Svētās Helēnas salu. Kopumā mēs esam veikuši simtiem tūkstošu kilometru garu ceļu, lai kalpotu saviem kristīgajiem brāļiem un māsām. Viņu ticība un nelokāmība pārbaudījumos stiprināja mūsu apņemšanos nekad nepadoties.

Piemēram, es iepazinos ar Jehovas lieciniekiem Svazilendā, kas bija izturējuši ticības pārbaudījumus pēc karaļa Sobhuzas II nāves. Ceremonijas, kas tika rīkotas par godu tik ievērojamas personas nāvei, bija pretrunā ar Bībeles prasībām. Tā kā liecinieki atteicās piedalīties šajās ceremonijās, viņus atlaida no darba un viņiem tika liegtas elementāras pilsoņu tiesības. Par spīti vajāšanām un grūtībām, kas turpinājās gadiem ilgi, viņi nezaudēja ticību. Iespēju iepazīties un sarunāties ar šiem dārgajiem brāļiem un māsām es uzskatu par lielu godu,  un vienmēr būšu pateicīgs Jehovam par to, ka man šāda iespēja tika dota.

Gribu pieminēt arī Filemonu Mafereku — pionieri no Lesoto pilsētas Mohotlongas, kas atrodas augstu kalnos apmēram 3000 metru augstumā virs jūras līmeņa. Viņš kopā ar sievu, diviem bērniem un četriem kristīšanās kandidātiem gāja kājām aptuveni 100 kilometrus, lai nokļūtu uz Jehovas liecinieku kongresu. Apdzīvotā vieta, kur notika šis kongress, atradās 1200 metru augstumā. Filemonam un viņa ceļabiedriem bija jāveic grūts ceļš — viņiem bija jāšķērso augstas kalnu pārejas un jābrien pāri daudzām upēm un strautiem.

Mājupceļā viņi bija paņēmuši līdzi ap simts grāmatu Patiesība, kas var dot mūžīgu dzīvi, kuras bija domātas cilvēkiem Mohotlongā. Taču atceļā satikto cilvēku interese par bībeliskajām publikācijām bija tik liela, ka grāmatu krājumi izsīka, pirms Filemons un viņa ģimene atgriezās mājās. Mēs ar Emīliju joprojām ar prieku un gandarījumu atceramies šo uzticīgo kristiešu dedzību un pašaizliedzību.

Laikā, kad dzīvojām Āfrikā, mēs pieredzējām arī diezgan bīstamas situācijas. Tikšanās ar kobrām un citām indīgām čūskām, lietavas, kas izraisīja plūdus, un citi notikumi mūs krietni izbiedēja. Tomēr šie pārdzīvojumi ir nieks salīdzinājumā ar svētībām un prieku, ko esam pieredzējuši, kalpojot Jehovam. No savas pieredzes mēs pārliecinājāmies, ka Jehova nekad nepamet savus uzticīgos kalpus.

Kad Emīlija saslima, Jehova mums deva gudrību, kas palīdzēja līdzsvaroti raudzīties uz šo problēmu. Pareizs uzturs un uzlaboti sanitārie apstākļi sekmēja Emīlijas izveseļošanos. Mēs pārbūvējām savas automašīnas kravas nodalījumu par dzīvojamo furgoniņu, lai Emīlijai būtu ērti ceļot, un ar laiku viņas veselība uzlabojās.

Atgriešanās Kanādā

1988. gadā, pēc 35 gadiem, ko bijām pavadījuši misionāru darbā Āfrikas kontinentā, mēs saņēmām norādījumu atgriezties Kanādā. 1991. gadā mani atkal iecēla par ceļojošo pārraugu. Astoņus gadus vēlāk es pārcietu insultu. Lai gan manas iespējas kopš tā laika ir diezgan ierobežotas, es joprojām ar lielu prieku pildu vecākā pienākumus savā draudzē Ontario provinces pilsētā Londonā.

Tagad es ar gandarījumu atceros laiku, kad pirms 56 gadiem uzsāku pioniera kalpošanu Saskačevanas dienvidos. Esmu ļoti pateicīgs savam tēvam, kas mūs neatlaidīgi mācīja uz visu raudzīties no garīgā viedokļa un vienmēr bezbailīgi aizstāvēt patiesību un taisnību. Viņš man palīdzēja iepazīt Bībeli, un tas savukārt deva man iespēju dzīvot jēgpilnu dzīvi. Garīgais mantojums, ko esmu saņēmis no tēva, ir mana lielākā bagātība. Dzīvi, kas pavadīta kalpošanā Jehovam, es nemainītu ne pret ko no tā, ko piedāvā šī vecā pasaule.

[Attēls 19. lpp.]

Mūsu ģimene 1949. gadā. Mamma tur rokās jaunāko no saviem deviņiem bērniem, es stāvu viņai aiz muguras

[Attēls 20. lpp.]

Es uzbūvēju šīs kamanas, lai tās izmantotu sludināšanā

[Attēls 20. lpp.]

Jehovas liecinieces, kas Kvebekā tika apcietinātas par sludināšanu

[Attēls 22., 23. lpp.]

Es palīdzēju apmācīt šos ceļojošos pārraugus Dienvidrodēzijā

[Attēls 23. lpp.]

Mēs uzbūvējām šo furgoniņu, lai Emīlijai būtu vieglāk ceļot

[Attēls 23. lpp.]

Mēs ar Emīliju tagad