Jauniešu jautājumi

Ko darīt, ja vecāku reputācija nosaka citu cilvēku viedokli par mani?

”Manu tēvu, kas ir vecākais vienā no Jehovas liecinieku draudzēm, daudzi pazīst. Es viņu cienu, tomēr reizēm mani nomāc tas, ka visur, kurp es do- dos, es esmu tikai ”Bila dēls”.” (Lerijs *.)

”Tā kā mans tēvs ir daudziem pazīstams draudzes vecākais, man likās, ka visiem pret mani ir augstas prasības. Tas man traucēja būt tādam, kāds es esmu.” (Aleksandrs.)

TAS ir gluži dabiski, ka pieaugot tu tiecies pēc lielākas neatkarības un vēlies, lai citi tevi uztvertu kā personību. Tad, kad tu piedzimi, vecāki tev izvēlējās tādu vārdu, kāds patika viņiem, tagad, sasniedzis pusaudža gadus, tu vēlies pats ietekmēt to, ar ko citiem saistīsies tavs vārds.

Ķēniņš Salamans rakstīja: ”Laba slava der vairāk nekā liela bagātība, un labvēlīga nostāja no ļaužu puses ir labāka par sudrabu un zeltu.” (Salamana Pamācības 22:1.) Daudzi jaunieši jau agri vēlas apliecināt sevi kā personību un paši iegūt ”labu slavu”.

Vecāku ēnā

Daži jaunieši, tāpat kā Lerijs un Aleksandrs, jūt, cik ļoti citu viedokli par viņiem ietekmē vecāku reputācija un panākumi. Iespējams, viņu vecāki ieņem ievērojamu stāvokli sabiedrībā, vai arī viņus labi pazīst kristiešu draudzē. Ja to var teikt arī par taviem vecākiem, varbūt tev dažreiz šķiet, ka tu nepārtraukti atrodies citu uzmanības centrā un katrs tavs solis tiek rūpīgi novērots. Iespējams, tev nepatīk, ka no tevis gaida noteiktu rīcību tikai tāpēc, ka tavi vecāki ir labi pazīstami.

Aivana tēvs, piemēram, kalpo par vecāko kādā Jehovas liecinieku draudzē. Aivans stāsta: ”Tā kā manu tēvu pazīst un ciena daudzi cilvēki, man likās, ka man vienmēr gan skolā, gan mājās ir jābūt par priekšzīmi citiem. Es manīju, ka citu bērnu vecāki uzskata mani par paraugu saviem bērniem. Tas bija glaimojoši, bet šī iemesla dēļ es vienmēr centos citu priekšā izcelties ar savu priekšzīmību. Tāpēc reizēm man pietrūka pazemības un es nepamanīju savus trūkumus.” Aleksandrs saka: ”Man šķita, ka citi visu laiku mani vēro un, ja es izdarītu kādu kļūdu, vienmēr atrastos kāds, kas uz to norādītu.”

 Lerijs, kura vārdi bija citēti raksta ievadā, mēģināja izvairīties no pārāk lielas uzmanības, slēpjot savu uzvārdu. Viņš saka: ”Iepazīstoties ar cilvēkiem saviesīgos pasākumos, es nosaucu tikai savu vārdu, bet uzvārdu neteicu. Kad vien bija iespējams, es pat parakstīju dokumentus tikai ar vārdu. Es baidījos, ka citu attieksme pret mani mainīsies, ja viņi uzzinās, kas ir mans tēvs. Man gribējās, lai vienaudži pret mani izturētos tāpat kā pret visiem citiem.”

Ja tavs tēvs kalpo par kristiešu draudzes vecāko vai kalpošanas palīgu, ir loģiski, ka citiem pret tevi ir augstas prasības. Brāļiem, kam uzticēti atbildīgi pienākumi draudzē, ir jābūt tādiem, kas ”labi valda bērnus un savu pašu namu”. (1. Timotejam 3:5, 12.) Tāpēc ir saprotams, ka citi no tevis gaida priekšzīmīgu izturēšanos. Bet vai tas ir slikti? Nepavisam ne, it īpaši, ja domā par Timoteja piemēru, kurš, iespējams, vēl nebija sasniedzis 20 gadu vecumu, kad Pāvils viņu izvēlējās par savu ceļabiedru un partneri svarīgajā kalpošanas darbā. (1. Tesaloniķiešiem 3:1—3.) Tāpēc centies būt priekšzīmīgs, vienalga, vai tavs tēvs ir draudzes vecākais vai ne.

Dumpošanās nav labākais risinājums

Tomēr daži jaunieši cenšas atbrīvoties no vecāku reputācijas ietekmes, rīkojoties dumpīgi. Aivans stāsta: ”Dažkārt mani kaitināja tas, ka man bija jābūt citiem par priekšzīmi. Tāpēc es tīšuprāt audzēju garus matus un gaidīju, kad man kāds to aizrādīs.”

Savulaik dumpīgi rīkojās arī Absaloms, viens no ķēniņa Dāvida dēliem. Dāvids bija pazīstams ar savu uzticību Jehovam, un izraēliešu tautā daudzi viņu mīlēja. Protams, no Absaloma kā no Dāvida dēla daudz tika gaidīts. Taču viņš neattaisnoja šīs cerības, jo, gribēdams gūt ievērību, nolēma sacelties pret tēvu. Tā kā Dāvids bija Jehovas svaidīts ķēniņš, Absaloms patiesībā sacēlās pret pašu Jehovu. Ar savu rīcību Absaloms apkaunoja ģimeni un iedzina postā pats sevi. (2. Samuēla 15:1—15; 16:20—22; 18:9—15.)

Dumpība var postoši ietekmēt arī tevi. Bībelē ir stāstīts, ka daži Nehemijas pretinieki  centās viņu pamudināt uz bezdievīgu rīcību. Kādēļ? Nehemija teica: ”Lai man celtos neslava un apsmiekls.” (Nehemijas 6:13.) Ja tu sadumpotos, tu sagādātu sev sliktu slavu, ko citi, iespējams, tik drīz neaizmirstu.

Tikpat svarīgi ir tas, kā tava dumpīgā rīcība var ietekmēt citus. Vispirms jau tu noteikti nodarītu sāpes saviem vecākiem. (Salamana Pamācības 10:1.) Bet tu varētu arī nelabvēlīgi iespaidot citus jauniešus. Aivans atzīst: ”Mana uzvedība slikti ietekmēja manu brāli. Viņš pat bija aizgājis no draudzes un pārstājis dzīvot saskaņā ar Bībeles normām. Par laimi, viņš attapās un tagad atkal ar prieku kalpo Jehovam.”

Labāks ceļš

Atšķirībā no Absaloma viņa pusbrālis Salamans bija gatavs pazemīgi mācīties no sava tēva Dāvida. (1. Ķēniņu 2:1—4.) Salamans netiecās pēc cilvēku atzinības, bet centās iegūt labu slavu Dieva acīs. Kamēr Salamans tā rīkojās, viņš darīja godu savai ģimenei, un viņš kļuva par vienu no izcilākajiem Izraēlas ķēniņiem. (1. Ķēniņu 3:4—14.)

Salamana labais piemērs palīdz saprast divas svarīgas lietas: pirmkārt, tu vari kļūt par individualitāti nevis norobežojoties no savas ģimenes, bet mācoties no tās stiprajām pusēm. ”Lai apzinātos sevi kā personību, pusaudžiem nekādā ziņā nav jānošķiras no vecākiem,” teikts žurnālā Adolescence. ”Vecāku atbalsts nav traucēklis”, gluži otrādi, tas tev ”palīdzēs attīstīt savu individualitāti”, sacīts žurnālā.

Interesanti, ka Salamans mudināja: ”Klausi savam tēvam, kas tevi ir dzemdinājis, un nenicini savu māti, kad viņa kļūst veca!” (Salamana Pamācības 23:22.) Protams, viņš neteica šos vārdus maziem bērniem, jo laikā, kad vecāki ”kļūst veci”, viņu bērni parasti jau ir pieauguši cilvēki. Ko var mācīties no Salamana vārdiem? Pat ja cilvēks jau ir pieaudzis un viņam pašam ir sava ģimene, viņš joprojām var gūt labumu no vecāku pieredzes. To ir sapratis arī Aivans. Viņš saka: ”Es cenšos līdzināties saviem vecākiem tajās jomās, kurās viņi man rāda labu piemēru, un neatkārtot viņu kļūdas.”

Otrkārt, Salamans ir labs piemērs arī tajā ziņā, ka viņš pirmām kārtām domāja nevis par to, kā gūt ievērību, bet par to, kā iepriecināt Jehovu. Tiesa gan, tā kā Salamans bija Dāvida dēls, no viņa daudz tika prasīts. Taču paļāvība uz Jehovu palīdzēja viņam pildīt savus pienākumus. Aleksandram ir līdzīga nostāja: ”Es esmu pieņēmis faktu, ka no draudzes vecāko bērniem parasti tiek gaidīts vairāk nekā no citiem. Es nolēmu, ka centīšos panākt, lai tas man kļūtu par papildu stimulu darīt visu tik labi, cik spēju, un tādā ziņā tas ir labvēlīgi ietekmējis manu dzīvi. Esmu sapratis, ka galvenais ir tas, kā uz mani skatās Jehova. Viņš ne tikai zina, kā dēls es esmu, bet arī pazīst mani pašu.”

Derina tēvs ir absolvējis Sargtorņa Bībeles Gileādas skolu *, kurā tiek gatavoti misionāri. Arī Derins vairs neraizējas par to, ka viņa vecāki ir pazīstami cilvēki. Viņš saka: ”Kad es kristījos, es veltīju sevi Jehovam, nevis kādam citam. Cenšoties pildīt savu apņemšanos tik labi, cik vien man ir iespējams, es izjūtu iekšēju mieru, ko dod apziņa, ka Jehova ir apmierināts ar mani, pat ja es nespēju sasniegt visu, ko ir sasnieguši mani vecāki.”

Ķēniņš Salamans atzīmēja: ”Jau pēc bērna darbošanās var nomanīt, vai viņš grib būt rimts un godīgs.” (Salamana Pamācības 20:11.) Galu galā cilvēki spriedīs par tevi pēc tā, ko esi paveicis tu, nevis tavi vecāki. Ja rādīsi labu priekšzīmi ”vārdos un dzīvē, mīlestībā, ticībā un šķīstībā”, citi tevi mīlēs un cienīs tādu, kāds tu esi. (1. Timotejam 4:12.)

Taču dažiem jauniešiem ir nedaudz atšķirīga problēma — viņiem nepatīk, ka viņus salīdzina ar viņu brāļiem un māsām, kas izceļas ar savām spējām vai ir guvuši kaut kādus panākumus. Šī problēma tiks apspriesta nākamajā šīs rubrikas rakstā.

[Zemsvītras piezīmes]

[Izceltais teksts 26. lpp.]

Dumpojoties tu tikai apbēdināsi vecākus un sabojāsi savu reputāciju

[Attēls 26. lpp.]

Tava priekšzīme var labvēlīgi ietekmēt citus