Bībeles viedoklis

Ko darīt, ja tuvinieki nepiekrīt mūsu reliģiskajiem uzskatiem?

PĒC dažiem aprēķiniem, pasaulē ir vairāk nekā 10 tūkstoši reliģisku novirzienu. Kādā valstī, piemēram, ap 16 procenti pieaugušo iedzīvotāju dzīves laikā ir mainījuši savu reliģiju. Nav jābrīnās, ka reliģiski jautājumi reizēm var izraisīt domstarpības pat draugu un radinieku starpā. Dažkārt šī iemesla dēļ attiecības kļūst saspīlētas. Tāpēc būtu lietderīgi padomāt par šādu jautājumu: kā kristiešiem būtu jāizturas pret radiniekiem, kam ir citādi reliģiskie uzskati?

Bērnu un vecāku īpašās attiecības

Apskatīsim, kas Bībelē ir teikts par īpašajām attiecībām starp vecākiem un bērniem. Nekas neliecina, ka norādījums ”godini savu tēvu un savu māti”, kas ir pierakstīts 2. Mozus grāmatas 20. nodaļas 12. pantā, cilvēkam būtu jāievēro tikai zināmu laiku. No tā, ko par šo norādījumu teica Jēzus — viņa vārdi ir pierakstīti Mateja evaņģēlija 15. nodaļas 4—6. pantā —, var saprast, ka Jēzus runāja par cieņu un godu, kas pieaugušiem bērniem jāparāda saviem vecākiem.

Arī Salamana Pamācību grāmatā izskan brīdinājums, ka pret vecākiem nedrīkst izturēties ar necieņu. 23. nodaļas 22. pantā sacīts: ”Nenicini savu māti, kad viņa kļūst veca!” Savukārt 19. nodaļas 26. pantā ir teikts, ka tas, ”kas posta  tēvu un padzen savu māti, tas ir bezkaunīgs un nolādēts bērns”.

Tātad Svētajos Rakstos ir skaidri pateikts, ka mēs nedrīkstam nevērīgi izturēties pret saviem vecākiem. Arī tad, ja vecāki nepiekrīt mūsu reliģiskajiem uzskatiem, mūsu radnieciskās saites un ar tām saistītie pienākumi paliek spēkā. Šie Bībeles principi jāņem vērā, arī domājot par attiecībām ar citiem ģimenes locekļiem, arī ar dzīvesbiedru. Ir skaidrs, ka kristiešiem ir morāls pienākums mīlēt savus tuviniekus, un uz to nepārprotami mudina Bībele.

Ir jābūt saprātīgiem

Bībelē izskan arī brīdinājums vairīties no sliktas sabiedrības. (1. Korintiešiem 15:33.) Diemžēl nelabvēlīga ietekme reizēm var nākt no mūsu tuviniekiem. Daudzi uzticīgi Dieva kalpi senatnē ir nelokāmi turējušies pie tā, kas ir labs, kaut arī viņu vecākiem ir bijusi cita nostāja. Labs piemērs šajā ziņā ir Koraha dēli. (4. Mozus 16:32, 33; 26:10, 11.) Patiesie kristieši nedrīkst pieļaut kompromisu ticības jautājumos, lai izpatiktu citiem cilvēkiem, pat ja tie ir viņu radinieki. (Apustuļu darbi 5:29.)

Dažkārt vecāki vai citi radinieki izrāda niknu pretestību kristieša ticībai. Daži varbūt pat kļūst par patiesās kristietības ienaidniekiem. Tādā gadījumā kristietim jāsper saprātīgi soļi, lai pasargātu savu garīgumu. Jēzus norādīja uz šādas situācijas iespējamību, sacīdams: ”Viņa paša māju ļaudis būs cilvēka ienaidnieki. Kas tēvu vai māti vairāk mīl nekā mani, tas manis nav vērts, un kas dēlu vai meitu vairāk mīl nekā mani, tas manis nav vērts.” (Mateja 10:36, 37.)

Tomēr lielākajai daļai kristiešu nav jāpieredz nikna tuvinieku pretestība. Viņu radiniekiem vienkārši ir cita izpratne par Bībeles mācībām. Svētajos Rakstos Kristus sekotāji tiek mudināti pret tiem, kam ir citādi reliģiskie uzskati, izturēties ”ar lēnprātību” un ”bijību”. (2. Timotejam 2:25; 1. Pētera 3:15, 16.) Bībelē mums tiek dots norādījums: ”Mūsu Kunga kalpam nepienākas ķildoties, bet būt laipnam pret visiem, izveicīgam mācīšanā un panest ļaunumu.” (2. Timotejam 2:24.) Apustulis Pāvils kristiešiem teica, lai tie ”nevienu nepulgo, tur mieru, izturas laipni un visiem cilvēkiem parāda lēnprātību”. (Titam 3:2.)

Uzturiet kontaktu un parādiet mīlestību

1. Pētera vēstules 2. nodaļas 12. pantā kristieši tiek mudināti: ”Dzīvojiet krietni (godīgi) pagānu [cilvēku, kam ir citi reliģiskie uzskati] starpā, lai tie.. redzētu jūsu labos darbus un pagodinātu Dievu.” Bieži vien mūsu tuvinieki, kam ir citādi reliģiskie uzskati, ievēro pozitīvās izmaiņas mūsu personībā, kas rodas, kad mācāmies Bībeles principus un izmantojam tos savā dzīvē. Atcerieties, ka daudzi, kas agrāk ir bijuši vienaldzīgi pret patiesību vai pat pretojušies tai, ar laiku ir mainījuši savu nostāju. Daži gadiem ilgi ir vērojuši sava laulātā drauga vai bērna priekšzīmīgo uzvedību, un tikai tad viņiem ir radusies vēlēšanās pašiem izpētīt iemeslus, kas ir pamudinājuši viņu tuviniekus uzlabot savu personību. Turpretī tad, ja radinieks, kas ir kļuvis par kristieti, izturas nevērīgi pret saviem tuviniekiem, tas varētu kļūt par šķērsli, kas traucētu šī kristieša tuviniekiem pieņemt patiesību.

Jāatzīmē, ka dzīves apstākļi ir atšķirīgi un daži kristieši, kas dzīvo tālu no saviem vecākiem, iespējams, nevar apmeklēt viņus tik bieži, cik gribētu. Tomēr arī šādā gadījumā mēs varam apliecināt tuviniekiem savu mīlestību, regulāri rakstot vēstules, zvanot pa tālruni vai sazinoties kādā citā veidā. Daudzi cilvēki, kas nav patiesie kristieši, mīl savus vecākus un citus piederīgos un regulāri uztur ar viņiem kontaktu neatkarīgi no tā, kādi ir viņu reliģiskie uzskati. Vai vēl jo vairāk tas nebūtu jādara patiesajiem kristiešiem?

[Attēls 26. lpp.]

Uzturot kontaktu ar saviem tuviniekiem, mēs apliecinām viņiem savu mīlestību