Ko mēs iemācījāmies no pigmejiem

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA CENTRĀLĀFRIKAS REPUBLIKĀ

”Noaujiet kājas, jo mums būs jābrien pa ūdeni un pēc tam jāšķērso ziloņu taka. Rūpīgi ievērojiet manus norādījumus: ja mūsu ceļā gadīsies gorilla, pietupieties un neskatieties tam acīs. Ja sastapsimies ar ziloni, nekustieties.”

MĒS atpūšamies uz restorāna terases un pārcilājam prātā nesen redzēto. Mūsu acu priekšā plūst Sanga, bet aiz tās visā savā krāšņumā paceļas necaurejams mežs. Mēs esam Bajangā, kas atrodas pašā Centrālāfrikas Republikas dienvidu galā, starp Kamerūnu un Kongo Republiku. (Skat. karti 19. lappusē.)

Tiklīdz mēs bijām sasnieguši Dzangas-Ndoki nacionālā parka informācijas centru, mums aizmirsās, cik nogurdinošs bija šurpceļš. Lai nokļūtu parkā, kas atrodas 480 kilometrus no galvaspilsētas Bangi, mēs bijām braukuši gandrīz 11 stundas pa šauru zemes ceļu. Dažviet turpat ceļmalā auga bambusa puduri. Pie Ngoto mums bija jāpārceļas pāri upei ar neparastu prāmi, kuram nebija dzinēja. Tas šķērsoja upi, izmantojot straumes spēku. Prāmis bija piestiprināts resnai tauvai, kas bija pārvilkta pāri upei, un vairāki jauni vīrieši ar trīša palīdzību to noregulēja pareizā stāvoklī pret straumi.

Tālākajā ceļā mēs nonācām pie Bambio upes, pār kuru ved pontontilts — tas ir ļoti praktisks, jo, kad sausajā un lietus sezonā mainās ūdens līmenis, tilts tam pielāgojas. Tā mēs nokļuvām ļoti skaistā apvidū,  kur mums radās izdevība gan vērot dzīvniekus to dabiskajā vidē, gan satikt akas cilts pigmejus *, kas ir saglabājuši savu tradicionālo dzīvesveidu.

Aicinām jūs iztēlē mums pievienoties un kopīgi izbaudīt šīs brīnišķīgās dienas. Mūsu pavadonis ir pigmejs, vārdā Benuā. Mēs dodamies uz viņa ciematu satikt Žermēnu un Valeriju, kas ir labas ārstniecisko augu pazinējas. Abas sievietes mūs nebeigs vien pārsteigt, rādot mežā visdažādākos augus, ko var izmantot ārstnieciskos nolūkos.

Augi, kas dziedē

Pēc dažu minūšu brauciena pa meža ceļu mūsu pavadoņi lūdz mūs izkāpt no mašīnas un doties mežā. Viņi iet pa priekšu un ar mačetēm izcērt taku, bet mēs cik spēdami cenšamies no viņiem neatpalikt. Mūs gaida pirmais pārsteigums — landolfiju ģints augs mo nzambu nzambu. Mūsu pavadoņi veikli nocērt apmēram 50 centimetrus garus gabalus, un mēs dzeram auga sulu. Tā ir tīra, spirdzinoša un slāpes veldzējoša.

Gabaliņu tālāk pavadoņi pievērš mūsu uzmanību gvajaves lapai. Pigmeji no šīm lapām vāra pretklepus tēju. Savukārt kāds cits koks — ofuruma — izdala baltu piensulu, kas ir ideāla acu ziede konjunktivīta ārstēšanai. ”Vai ir kāds līdzeklis pret čūsku kodumiem?” mēs jautājam. ”Protams, ir. Mēs sagrūžam bolo lapas [kādas liānu sugas vietējais nosaukums], un šo masu uzliekam uz koduma vietas,” atbild augu pazinējas. Ik uz soļa mēs ieraugām aizvien jaunus augus, kam, pēc mūsu pavadoņu teiktā, piemīt ārstnieciskas īpašības. Mums tiek parādīti augi, kas noder brūču dziedēšanai, zarnu parazītu izdzīšanai, kā arī ausu infekciju, kariesa un pat neauglības ārstēšanai.

Mēs ļoti daudz ko uzzinām no pigmejiem, kas bieži tiek uzskatīti par primitīviem. Dodoties aizvien tālāk mežā, mūsu augu pazinējas ievāc pārtiku — sēnes, savvaļas salātus un saknes, kas pēc garšas atgādina ķiplokus. Dažas lapas noteikti ir īpaši garšīgas, jo tās tiek notiesātas turpat uz vietas. Cik brīnišķīgi būs Dieva apsolītajā jaunajā pasaulē aizvien labāk un labāk iepazīt dabu! (Jesajas 65:17; 2. Pētera 3:13; Atklāsmes 21:1—4.)

Pulcēšanās vieta — sāls laizītava

Pēcpusdienā mēs dodamies uz sāls laizītavu vērot ziloņus. Pa ceļam uz turieni pavadonis mums dod norādījumus, kas minēti raksta sākumā. Bet kas ir sāls laizītava? Tas ir plašs meža klajums, kura augsne ir bagāta ar minerālsāļiem, kas dažiem dzīvniekiem ir īsts kārums. Tāpēc ik dienas sāls laizītavā pulcējas ziloņi, bifeļi, antilopes, pušķauscūkas un citi dzīvnieki.

Tā kā meža biežņa traucē vērot dzīvniekus, sāls laizītavas malā parka darbinieki ir uzcēluši skatu platformu. Bet, lai nokļūtu līdz tai, mums ir jāšķērso purvs, kur ūdens sniedzas līdz puslieliem. Pavadonis uzmanīgi ieklausās apkārtējās skaņās un ik pa laikam pārliecinās, vai mēs joprojām esam viņam cieši blakus. Kāpēc šāda piesardzība? Tāpēc, ka ziloņi reizēm izvēlas šo pašu ceļu.

Nokļuvuši uz platformas, mēs nesteidzīgi vērojam dzīvniekus — vairāk nekā 80 ziloņus, vairākus bifeļus un dažas antilopes. Uz platformas ir arī zinātniece, kas 11 gadus ir pētījusi šejienes ziloņus. Viņa stāsta: ”Katram ir savs īpatnējs raksturs. Es esmu reģistrējusi 3000 ziloņus, bet 700 no tiem es saucu vārdā.” Diemžēl ziloņkauls ir ļoti  pieprasīts materiāls, no kā gatavot personīgos zīmogus, kurus austrumu zemēs plaši izmanto, lai parakstītu dokumentus un gleznas. *

Kā medī ar tīkliem

Nākamajā dienā agri no rīta mēs pievienojamies desmit medniekiem, lai pašu acīm redzētu, kā tiek medīts ar tīklu. Gan vīrieši, gan sievietes ir paņēmuši līdzi tīklus, kas novīti no liānām. Katrs tīkls ir apmēram 20 metrus garš un 1,2 metrus plats. Nonākuši džungļos, mednieki izvelk un stingri nosien tīklus, ko viņi ir sastiprinājuši kopā, tā ka tie veido vienu, 200 metrus garu tīklu. Pēc tam mednieki izvietojas plašā aplī visapkārt tīklam un, lēnām tam tuvojoties, skaļi kliedz un purina zarus, lai tad, ja starp viņiem un tīklu būtu kāds dzīvnieks, to iedzītu tīklā. Šoreiz nav neviena dzīvnieka. Mednieki atsien tīklus, dodas dziļāk mežā un sāk visu no sākuma. Tas atkārtojas vienu, divas ... desmit reizes.

Ap pusdienlaiku mūsu spēki ir izsmelti. Pigmeji ir redzējuši trīs dukerus un nelielu antilopi, bet tie pamanījās izvairīties no tīkliem un aizbēgt. Tomēr mūsu galvenais mērķis nebija redzēt, kā dzīvnieks tiek noķerts tīklos. Mēs vēlējāmies vairāk uzzināt par to, kā pigmeji izdzīvo, iztikdami bez industriālās pasaules tehniskajiem līdzekļiem un izmantodami tikai tos nedaudzos rīkus, kas viņiem ir pieejami. Mēs nebūt neesam vīlušies — mēs esam bijuši liecinieki kaut kam unikālam.

Brauciens pa Sangu

Klusām slīdēt pa ūdeni vienkoča laivā ir interesants piedzīvojums, jo īpaši tāpēc, ka cilvēks atrodas gandrīz vienā līmenī ar ūdens virsmu. Pēcpusdienas brauciena laikā mēs ieraugām gan zivju gārņus, gan daudzus citus putnus — citu par citu skaistākus. Upes krastā daži putni laižas no zara uz zaru, it kā sekodami mūsu laivai.

Vietumis mēs redzam šimpanzes, kas sava prieka pēc (bet varbūt izklaidējot mūs?) pārlec no liānas uz liānu. Laivinieks Alēns Patriks nežēlo pūles, lai mūs aizvestu vēl dažus simtus metru tālāk līdz vietai, kur viņš vakar ir redzējis nīlzirgus. Vai tie tur būs arī šodien? Diemžēl nē, nīlzirgi ir jau devušies prom. Toties šis papildu brauciens mums ļauj ieraudzīt vairākus pieupes ciemus un pavērot, ar kādu pārsteidzošu veiklību daudzi bērni manevrē savas mazās vienkoces. Mēs vēl ilgi atcerēsimies braucienu pa Sangu ar vienkoča laivu.

Mājupceļš

Atpakaļceļā uz Bangi mūsu atmiņā cita aiz citas pazib neskaitāmas ainas. Ceļojuma laikā mūs daudz kas ir dziļi aizkustinājis, daudz kas pārsteidzis. Īpašā atmiņā mums paliks tas, kādā harmonijā ar mežu dzīvo pigmeji, un viņu plašās zināšanas, kuras ļauj lietderīgi izmantot visu, kas atrodams viņu dabiskajā vidē.

Lai gan mums nepietika laika apskatīt pilnīgi visu, mums ir bijusi lieliska iespēja pabūt unikālā zemeslodes nostūrī, kur mājo ziloņi, gorillas, šimpanzes, nīlzirgi, antilopes, leopardi, krāsaini putni un tauriņi. Kā mēs uzzinājām, Dzangas-Sangas rezervāta un Dzangas-Ndoki nacionālā parka biezajos mežos sastopamas 7000 augu sugas un 55 zīdītāju sugas.

Šī bioloģiskā daudzveidība liek mums domāt par Bībeles vārdiem: ”Cik lieli ir Tavi darbi, ak Kungs! Cik daudz ir to, un tos visus Tu esi ar gudrību radījis; zeme ir Tavu radījumu pilna.” (Psalms 104:24.) Šis neaizmirstamais ceļojums, kurā mēs esam daudz ko iemācījušies, ir stiprinājis mūsu apņēmību pildīt to, kas teikts tālāk šajā pašā psalmā: ”Es dziedāšu tam Kungam visu savu mūžu, es slavēšu savu Dievu, kamēr vien šeit mītu! Manas sirds domas lai Viņam patīk, es priecāšos tam Kungam!” (Psalms 104:33, 34.)

[Zemsvītras piezīmes]

[Kartes 19. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

KAMERŪNA

KONGO REP.

CENTRĀLĀFRIKAS REPUBLIKA

Bangi

Bajanga

Dzangas-Ndoki nacionālais parks

[Norāde par attēla autortiesībām 18. lpp.]

© Jerry Callow/Panos Pictures