Cik sekmīgi ir centieni aizsargāt vidi?

ČERNOBIĻAS katastrofa, gāzes noplūde Bopalā, naftas tankkuģa avārija pie Valdizas, kritiskā situācija Trīsjūdžu salas atomelektrostacijā — šie vārdi saistās ar liela mēroga ekoloģiskām katastrofām, kas ir notikušas vai varēja notikt dažādās pasaules malās. Tās mums atgādina, ka vide uz mūsu planētas ir apdraudēta.

Gan dažādas organizācijas, gan atsevišķi cilvēki brīdina par situācijas draudīgumu. Daži pat rīko publiskas akcijas, lai paziņotu savu viedokli plašākam lokam. Piemēram, kāda angļu bibliotekāre pieķēdējās pie buldozera, protestēdama pret ceļa būvi cauri ekosistēmai, kas sevišķi jutīga pret traucējumiem. Savukārt Austrālijā divas aborigēnu sievietes vadīja kampaņu pret urāna ieguvi kāda nacionālā parka teritorijā. Šajā gadījumā  vides aizsardzības aktīvistiem izdevās panākt, ka darbi tika pārtraukti. Tomēr, lai gan vides aizstāvjiem ir vislabākie nodomi, viņu pūliņi dažkārt izraisa naidīgu reakciju. Piemēram, kāds bijušais padomju jūras kara flotes kapteinis bija noraizējies par radiācijas noplūdi no norakstītu atomzemūdeņu reaktoriem, bet, kad viņš publicēja ziņas par šo zemūdeņu atrašanās vietām, viņš tika arestēts.

Satraukumu par vides problēmām izsaka tādas organizācijas kā Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija, Apvienoto Nāciju Vides aizsardzības programma un Greenpeace. Dažas tikai ziņo par draudiem apkārtējai videi, ja nonāk ar tiem saskarē saistībā ar savu darbu, bet citas ir izvirzījušas sev uzdevumu rūpēties, lai vides problēmas būtu sabiedrības uzmanības centrā. Greenpeace ir plaši pazīstama ar to, ka šī organizācija sūta savus aktīvistus uz vides aizsardzības ”karstajiem punktiem” un pievērš sabiedrības uzmanību tādiem jautājumiem kā globālā sasilšana, apdraudētās sugas un risks, ko rada ģenētiski modificēti augi un dzīvnieki.

Daži aktīvisti apgalvo, ka viņi izmanto ”radošu konfrontāciju, lai izgaismotu globālās vides problēmas”. Šādas taktikas piekritēji, piemēram, pieķēdējas pie kokzāģētavas vārtiem, lai protestētu pret pirmatnēju mežu iznīcināšanu. Kad kāda valsts pārkāpa vaļu medību moratoriju, Greenpeace aktīvisti ieradās piketēt pie šīs valsts vēstniecībām ar milzīgām, butaforiskām acīm, kas simbolizēja, ka valsts rīcība tiek rūpīgi novērota.

Sasāpējušu jautājumu ir ļoti daudz. Atkal un atkal izskan balsis, kas brīdina par ūdens piesārņojuma draudīgajām sekām, tomēr situācija vēl aizvien ir ļoti bēdīga. Aptuveni miljardam zemeslodes iedzīvotāju nav pieejams tīrs dzeramais ūdens. Žurnālā Time sacīts, ka ”ik gadus 3,4 miljoni cilvēku mirst ar slimībām, kuru cēlonis ir nekvalitatīvs ūdens”. Tikpat smaga problēma ir gaisa piesārņojums. Ziņojumā par pasaules iedzīvotāju stāvokli 2001. gadā (The State of World Population 2001) teikts, ka ”gaisa piesārņojuma dēļ mirst aptuveni 2,7 līdz 3 miljoni iedzīvotāju gadā” un ”āra gaisa piesārņojums nodara ļaunumu vairāk nekā 1,1 miljardam cilvēku”. Ziņojumā bija minēts arī konkrēts piemērs: ”Eiropā līdz pat 10 procentiem elpceļu infekciju, no kurām cieš bērni, ir saistītas ar cieto daļiņu piesārņojumu gaisā.” Par spīti brīdinājumiem un visiem līdzšinējiem pasākumiem, šo dzīvībai nepieciešamo elementu — gaisa un ūdens — piesārņošana turpinās.

Daudziem situācija šķiet paradoksāla. Informācija par vides jautājumiem ir pieejama tik plašā apjomā kā vēl nekad, tāpat arī vides aizsardzībā ieinteresētu cilvēku un organizāciju ir vairāk nekā jebkad agrāk. Valdības pat veido īpašas struktūras, kuru uzdevums ir risināt vides problēmas. Tehniskās iespējas mūsdienās ir nepieredzēti lielas. Un tomēr stāvoklis, šķiet, neuzlabojas. Kāpēc tā?

Solis uz priekšu, divi atpakaļ

Zinātniski tehniskā progresa uzdevums ir atvieglot cilvēku dzīvi, un savā ziņā tas šo uzdevumu ir veicis. Tomēr šis pats ”progress” ir arī saasinājis vides problēmas. Mēs labprāt izmantojam priekšrocības, ko dod modernās tehnoloģijas sasniegumi, taču to tapšanas un lietošanas procesā mūsu planētas videi bieži tiek nodarīts nopietns kaitējums.

Viens šāds piemērs ir automašīnas. Tās ir padarījušas pārvietošanos ievērojami ātrāku un vieglāku, un droši vien neatrastos daudz cilvēku, kas  būtu ar mieru atgriezties zirgu un ratu laikmetā. Tomēr mūsdienu transports ir arī daudzu problēmu avots, piemēram, tas ir viens no faktoriem, kas veicina globālo sasilšanu. Lietodami dažnedažādas ierīces, kas izdala miljoniem tonnu gāzu, cilvēki izmaina atmosfēras ķīmisko sastāvu. Tiek uzskatīts, ka šīs gāzes izraisa tā dēvēto siltumnīcas efektu, kura rezultātā paaugstinās atmosfēras temperatūra. Pēdējos simts gados temperatūra tiešām ir kāpusi. ASV Vides aizsardzības aģentūra ziņo, ka ”20. gadsimta 10 karstākie gadi tika reģistrēti šī gadsimta pēdējo 15 gadu laikā”. Pēc dažu zinātnieku domām, 21. gadsimtā pasaules vidējā temperatūra varētu palielināties par 1,4 līdz 5,8 grādiem.

Ir sagaidāms, ka sasilšana radīs daudz negatīvu parādību. Ziemeļu puslodē sarūk ledus sega, un līdzīga parādība ir vērojama arī dienvidu puslodē, piemēram, 2002. gada sākumā Antarktīdas piekrastē saira 3250 kvadrātkilometru liels šelfa ledāja gabals. Pastāv iespēja, ka šajā gadsimtā ievērojami celsies jūras līmenis. Tā kā trešā daļa pasaules iedzīvotāju dzīvo jūru un okeānu tuvumā, paaugstinoties ūdens līmenim, viņi var zaudēt mājas un lauksaimniecībā izmantojamo zemi. Piekrastes pilsētām var rasties nopietni sarežģījumi.

Zinātnieki uzskata, ka temperatūras paaugstināšanās dēļ pieaugs arī nokrišņu daudzums un biežāk būs novērojami ekstremāli laikapstākļi. Daži domā, ka tādas stihijas kā 1999. gada viesuļvētra, kas Francijā prasīja 90 cilvēku dzīvību un nolauza vai izgāza 270 miljonus koku, ir tikai nākotnē gaidāmo dabas katastrofu priekšvēstneses. Daļa zinātnieku ir noraizējušies, ka klimata izmaiņas veicinās tādu slimību izplatīšanos kā malārija, denges drudzis un holera.

Automobiļu piemērs uzskatāmi liecina, cik pretrunīgas ir tehnoloģijas attīstības sekas — no vienas puses, jauni izgudrojumi atvieglo cilvēku dzīvi, bet, no otras puses, tie var izraisīt daudz problēmu visdažādākajās dzīves jomās. Ziņojumā Human Development Report 2001 trāpīgi teikts: ”Ikviens tehnoloģijas sasniegums nes līdzi gan potenciālu ieguvumu, gan risku, un šo risku dažkārt ir ļoti grūti prognozēt.”

Bieži vien cerības uz vides problēmu risinājumu tiek saistītas tieši ar tehnoloģijas sasniegumiem. Piemēram, vides aizstāvji jau sen kritizē pesticīdu lietošanu. Kad parādījās ģenētiski modificēti augi, ko iespējams audzēt, lietojot mazāk pesticīdu vai nelietojot tos nemaz, šķita, ka ar jauno tehnoloģiju palīdzību ir izdevies atrast labu risinājumu. Taču, kā pierāda gadījums ar ģenētiski modificēto kukurūzu, kurā iestrādāts tā dēvētais Bt toksīns, reizēm, risinot vienu problēmu, gluži negaidīti rodas jauni, neparedzēti sarežģījumi. Šī kukurūza tika ģenētiski modificēta, lai bez pesticīdiem apkarotu kukurūzas kaitēkļus, taču izrādījās, ka tā nogalina ne tikai kaitīgos kukaiņus, bet arī nekaitīgos monarhtauriņu kāpurus.

Vai valdības var palīdzēt vides aizsardzībā?

Tā kā vide tiek postīta ļoti plašā mērogā, ir nepieciešama pasaules valstu sadarbība, lai sekmīgi risinātu šo problēmu. Dažos gadījumos valdību pārstāvji tiešām ir apņēmīgi rīkojušies, lai panāktu pozitīvas izmaiņas, kas labvēlīgi iespaidotu ekoloģisko situāciju. Tomēr reālas uzvaras vides aizsardzības jomā ir gūtas reti.

To, cik grūti ir panākt praktiskus rezultātus, ilustrē starptautiska sanāksme, kas 1997. gadā notika Japānā. Šajā sanāksmē bija paredzēts izstrādāt līgumu, kura mērķis bija samazināt atmosfēras piesārņošanu ar gāzēm, kas veicina globālo sasilšanu, un valdību pārstāvji ilgi diskutēja par līguma noteikumiem. Galu galā daudzajiem skeptiķiem par pārsteigumu sanāksmes dalībnieki nonāca pie vienošanās un pieņēma dokumentu, ko dēvē par Kioto protokolu. Tajā paredzēts, ka līdz 2012. gadam tādi attīstīti reģioni kā Eiropas Savienība, ASV un Japāna samazinās siltumnīcas efektu izraisošo gāzu izplūdi vidēji par 5,2 procentiem. Likās, ka ir sperts liels solis uz priekšu. Taču 2001. gada sākumā ASV valdība lika saprast, ka tā negrasās parakstīt Kioto protokolu. Tas daudzos izsauca neizpratni un sašutumu, jo ASV, kur dzīvo nepilni 5 procenti pasaules iedzīvotāju, saražo aptuveni ceturto daļu no minētajām gāzēm. Arī vairākas citas valstis nesteidzas ratificēt Kioto pieņemto dokumentu.

Kā var redzēt no šī piemēra, valdībām nav viegli nonākt līdz reāliem risinājumiem. Ir sarežģīti kaut vai tikai noorganizēt, lai dažādu valdību pārstāvji nosēstos pie sarunu galda, un viņiem ir grūti vienoties, kā īsti būtu risināmas vides problēmas. Pat tad, kad vienošanās ir parakstītas,  valdības mēdz atkāpties no saviem solījumiem un nepildīt līgumos noteiktās saistības. Dažkārt valdības konstatē, ka līgumos izvirzītos mērķus praksē ir visai grūti sasniegt, un reizēm varas iestādes vai lielās korporācijas nospriež, ka tās nevar atļauties izdot tik daudz līdzekļu vides aizsardzībai. Bieži vien iemesls, kāpēc vide netiek saudzēta, ir pavisam vienkāršs — tā ir alkatība. Lielie komercuzņēmumi spēcīgi ietekmē valdības, cenšoties nepieļaut, lai tās pieņemtu kādus likumus vai noteikumus, kas varētu mazināt uzņēmumu peļņu. Daudzu kompāniju rīcība liecina, ka tās vēlas izspiest  no zemes maksimālu peļņu, nedomājot par sekām, kas iespējamas nākotnē.

Visu vēl jo vairāk sarežģī fakts, ka zinātnieki nepavisam nav vienisprātis par to, cik smagas būs zemeslodes piesārņošanas sekas. Šī iemesla dēļ valstu politiskajiem vadītājiem, iespējams, nav viegli izlemt, cik lielā mērā ir vērts iegrožot ekonomikas attīstību, lai novērstu kādu problēmu, kas varbūt nemaz nav tik nopietna, kā daži domā.

Cilvēce atrodas neapskaužamā situācijā — visi zina, ka problēma pastāv un kaut kas ir jādara, lai to risinātu. Dažas valstis iegulda lielas pūles stāvokļa uzlabošanā, tomēr vides problēmas lielākoties aizvien saasinās. Vai zeme galu galā tiks tiktāl izpostīta, ka cilvēki uz tās vispār vairs nevarēs dzīvot? Izskatīsim šo jautājumu sīkāk.

[Papildmateriāls/Attēls 7. lpp.]

TROKSNIS — PIESĀRŅOJUMA VEIDS

Viens no piesārņojuma veidiem ir nevis redzams, bet dzirdams — tas ir troksnis. Speciālisti atzīst, ka troksnis ir nopietna problēma, jo tas var sabojāt dzirdi, kā arī izraisīt stresu, paaugstināt asinsspiedienu, traucēt miegu un samazināt darba ražīgumu. Bērniem, kas mācās skolās, kuras atrodas trokšņainos rajonos, mēdz būt grūtības ar lasīšanu.

[Papildmateriāls/Attēls 7. lpp.]

MEŽU IZCIRŠANAS DĒĻ IZPLATĀS ŽURKAS

Kad Filipīnās, Samaras salā, 15 pilsētās sāka masveidā izplatīties žurkas, kāds oficiāls avots paziņoja, ka šajā problēmā ir vainojama mežu izciršana. Sarūkot mežu platībām, samazinājās arī žurku dabisko ienaidnieku skaits un barības daudzums, un grauzēji sāka pārcelties uz blīvāk apdzīvotajiem apvidiem, kur tiem ir lielākas iespējas atrast barību.

[Norāde par autortiesībām]

© Michael Harvey/Panos Pictures

[Papildmateriāls/Attēls 7. lpp.]

TOKSISKO ATKRITUMU UPURI?

Trīsarpus mēnešu vecumā Maiklam tika konstatēts ļaundabīgs audzējs — neiroblastoma. Ja tas būtu bijis tikai atsevišķs gadījums, varbūt tas nebūtu nekas neparasts, taču vēlāk atklājās, ka tuvākajā apkaimē vēzis ir arī aptuveni 100 citiem bērniem. Daudzi vecāki bija satraukti. Daži domāja, ka lielais vēža gadījumu skaits kaut kādā veidā varētu būt saistīts ar vietējiem ķīmiskās rūpniecības uzņēmumiem. Izpētot apstākļus, tika noskaidrots, ka zināmu laiku iepriekš kāds neatkarīgs atkritumu vedējs bija vedis no kādas kompānijas uzņēmumiem toksiska šķidruma mucas un izvietojis tās kādreizējās vistu fermas teritorijā, turklāt reizēm viņš mucu saturu bija izlējis zemē. Analīzes uzrādīja kaitīgas ķīmiskas vielas klātbūtni apkārtnes akās. Vecākiem ir lielas aizdomas, ka šis piesārņojums varētu būt viens no faktoriem, kuru dēļ viņu bērni saslimuši ar vēzi.

[Papildmateriāls/Attēls 8. lpp.]

INDĪGĀS ĶIMIKĀLIJAS

Pēc Otrā pasaules kara 120 tūkstoši tonnu indīgu vielu, galvenokārt fosgēna un iprīta, hermētiski noslēgtās kuģu tvertnēs tika nogremdētas jūrā. Daļa bīstamās kravas ir nogremdēta ziemeļrietumos no Ziemeļīrijas krastiem. Krievijas zinātnieki brīdina, ka tagad šīs vielas draud izplūst ūdenī.

[Papildmateriāls/Attēls 8. lpp.]

NĀVĒJOŠAIS GAISA PIESĀRŅOJUMS

Pasaules Veselības organizācija ziņo, ka pasaulē ik gadus 5 līdz 6 procenti no visiem nāves gadījumiem ir gaisa piesārņojuma rezultāts. Kanādā Ontario provinces iedzīvotājiem veselības aprūpe, kas nepieciešama gaisa piesārņojuma izraisīto slimību dēļ, un ar tām saistītie darba kavējumi izmaksā vairāk nekā miljardu dolāru gadā.

[Papildmateriāls/Attēls 8. lpp.]

KORAĻĻU RIFU BOJĀEJA

Dienvidaustrumāzijā daži zvejnieki izmanto cianīda šķīdumu, lai apdullinātu zivis un tās būtu viegli noķert. Inde izskalojas no zivs organisma, tāpēc šādi ķertās zivis var lietot uzturā. Taču inde paliek ūdenī un iznīcina koraļļu rifus.

[Papildmateriāls/Attēls 8. lpp.]

VARBŪT VALKĀT ĶIRURĢISKO MASKU?

Kā stāstīts žurnālā Asiaweek, Āzijas pilsētās viens no galvenajiem gaisa piesārņojuma avotiem ir automašīnu izplūdes gāzes. Parasti gaisu visvairāk piesārņo dīzeļmotori un divtaktu motori, kas izdala lielu daudzumu ļoti sīku, cietu daļiņu. Gaisā suspendētās cietās daļiņas rada daudz veselības problēmu. Minētajā žurnālā teikts: ”Taivānas galvenais speciālists piesārņojuma seku izpētes jomā Dr. Čaņs Čančuaņs norāda, ka dīzeļmotoru izplūdes gāzes var izraisīt vēzi.” Daži Āzijas pilsētu iedzīvotāji valkā ķirurģiskās maskas, cenšoties pasargāt sevi no piesārņojuma. Taču Dr. Čaņs saka: ”Šīs maskas nav efektīvas. Liela daļa piesārņojuma ir gāzveida vielas un tik sīkas daļiņas, ka parastai maskai tās izkļūst cauri. Turklāt.. maskas laiž garām gaisu. To sagādātā drošības sajūta ir maldinoša.”

[Attēls 7. lpp.]

Rūpējoties par vidi, tiek stādīts mežs

[Norādes par attēlu autortiesībām 8. lpp.]

AFP/Getty Images; augšā pa kreisi: Published with the permission of The Trustees of the Imperial War Museum, London (IWM H 42208); augšā pa labi: Howard Hall/howardhall.com