Kad upe plūda atpakaļ

MISISIPI upe Amerikas Savienoto Valstu kartē iezīmējas kā krokota lente, kas sadala valsti divās daļās. Šī upe iztek Minesotas štatā, kur sākumā tās platums ir tikai trīs metri. Tomēr ātri vien tā uzņem sevī daudzas pietekas un pārvēršas varenā straumē, kas plūst uz dienvidiem aptuveni 3700 kilometru garumā. Luiziānā netālu no Ņūorleānas Misisipi dziļums ir 60 metri un platums — vesels kilometrs. Katru sekundi Misisipi ieplūdina Meksikas līcī 15 miljonus litru ūdens, plūdu laikā — pat 80 miljonus litru.

Ļaudis, kas dzīvo Misisipi tuvumā, labi zina, ko no šīs upes var sagaidīt. Viņi ir redzējuši, kā tā pārplūdina laukus, izārda aizsargdambjus, aizskalo mājas un atņem cilvēkiem dzīvību. Tomēr neatradīsies daudzi, kuri spētu iztēloties, kas ar šo upi notika pirms nepilniem divsimt gadiem.

1811. gada decembrī Misisipi ielejas vidienē sākās postoša dabas katastrofa, kas turpinājās daudzas nedēļas pēc kārtas. Briesmīgas zemestrīces cita pēc citas tik spēcīgi satricināja Misisipi, ka tās gultne te pacēlās, te iegrima kā nemierīga jūra. 1812. gada 7. februārī zeme svārstījās tik stipri, ka mazliet uz augšu pret straumi no Ņūmadrides varenā Misisipi sāka plūst pretējā virzienā — uz ziemeļiem, nevis uz dienvidiem.

Baiļu un šausmu laiks

Šo katastrofālo notikumu kulminācija bija tā dēvētās Ņūmadrides zemestrīces. 1811. gada 16. decembrī divos naktī pirmais pazemes grūdiens satricināja apgabalu, kas atrodas tagadējā Misūri štata dienvidaustrumos. Fermeri un pilsētnieki uztrūkās no miega, kad sāka drebēt viņu mēbeles un atskanēja trauku šķindoņa, tiem nokrītot un saplīstot uz grīdas. Mājas izkustējās no pamatiem. Cilvēki skrēja ārā no saviem namiem un palika stāvam ārpusē, drebēdami no aukstuma un bailēm. Pašu mājas, kas vēl tikko bija drošs patvērums, tagad apdraudēja ļaudis.

Pagāja vairākas stundas, un, lai gan grūdieni bija kļuvuši vājāki, zeme vēl aizvien turpināja drebēt. Aptuveni septiņos rītā apkārtni vēlreiz satricināja spēcīga zemestrīce. Un pēc tam īsi pirms vienpadsmitiem sekoja vēl viens grūdiens, kas bija pat šausmīgāks nekā iepriekšējais. Zeme saplaisāja, un no plaisām gaisā šāvās baismīgas dubļu, ūdens un akmeņogļu strūklas. No pazemes izlauzās gāzes, kas piepildīja gaisu ar sēra dvaku. Pēc aculiecinieku  vārdiem, debesis bija nosētas ar tūkstošiem pārbiedētu putnu, kas panikā lidoja projām no šīs apkaimes. Kad zemestrīce beidzot norima, Litlprēri pilsētiņa gulēja drupās.

Trauksmains brauciens lejup pa upi

Tajā laikā jaunuzbūvēts tvaikonis New Orleans kuģoja pa Ohaio upi Misisipi virzienā. Tas bija devies ceļā uz Ņūorleānu Luiziānā. Kad kuģis sasniedza zemestrīces skarto apvidu, pacilāto noskaņu uz klāja nomainīja stindzinošas bailes. Upes krasti grīļojās un gāzās iekšā ūdenī. Koki, kas ilgus gadus bija gulējuši upes dzelmē, tagad bija uzpeldējuši virspusē un draudēja iedragāt kuģa korpusu. Tvaikonis varenajos viļņos svaidījās kā pudeles korķis. Navigācijas kartes, kas bija apkalpes rīcībā, izrādījās nederīgas, jo zemestrīces bija mainījušas upes gultni. Tā cerētais jaukais ceļojums izvērsās šausmu braucienā.

1811. gada 19. decembrī New Orleans tuvojās Ņūmadridei cerībā papildināt savus krājumus. Tomēr atklājās, ka šī pilsētiņa, kurā vēl nesen kūsāja dzīvība, vairs nespēj sniegt nekādu palīdzību. Šur tur vēl bija palikuši daži cilvēki, kas izmisīgi māja, lai kuģis tos uzņemtu uz borta un aizvestu projām no gruvešiem, par kuriem bija pārvērtušies Ņūmadrides dzīvojamie nami un uzņēmumi.

Tvaikonis tomēr turpināja ceļu, un pasažieri nu jau drebēja šausmās, sajutušies tā, it kā stāvētu uz plāna ledus. New Orleans pabrauca garām rēgainajai Pointplezantai, kas bija kā izmirusi. Pēc kartes nākamajai apdzīvotajai vietai bija jābūt Litlprēri. Taču arī šajā vietā kuģis neapstājās, jo tā tikpat kā bija nogrimusi ūdenī un dažas atlikušās ēkas bija sagruvušas.

Turpinot ceļu uz dienvidiem, New Orleans nonāca pie kādas vietas, kur koki, kas zemestrīču laikā bija izrauti ar visām saknēm un sagāzti upē, bija izveidojuši milzīgu sastrēgumu. Kuģa apkalpes locekļi pūlējās vaiga sviedros, līdz izcirta ceļu cauri varenajam koku krāvumam. Pēc tam tvaikonis tika pietauvots salā Nr. 32, tagadējās Osiolas (Ārkanzasa) tuvumā, lai pārlaistu tur nakti. 21. decembra rītā ap puspieciem kāds pasažieris sajuta, ka kuģa tauva dīvaini savelkas. Kad uzausa gaisma, atklājās, kas bija atgadījies naktī. Tauva bija tik cieši nostiepta, ka iesniedzās ūdenī gandrīz vertikāli, un no sauszemes vairs nebija ne vēsts. Naktī upes dibens bija iegrimis un sala Nr. 32 bija pazudusi zem ūdens. Tā bija kārtējā katastrofa, kas tika pieredzēta Ņūmadrides zemestrīču laikā.

Galu galā New Orleans veiksmīgi pabeidza savu pirmo braucienu un līdz ar to kļuva par pirmo kuģi, kas nobrauca lejup pa Misisipi, izmantojot tvaika enerģiju. Bet, iespējams, vēl lielāks sasniegums bija tas, ka šis tvaikonis vispār tika līdz galamērķim.

Zemestrīces nerimstas

Pazemes grūdieni nenorima arī 1812. gada janvārī. Sākumā tie bija viegli, taču 23. janvārī ap pulksten deviņiem rītā cilvēki sajuta tik spēcīgus grūdienus, ka asinis stinga dzīslās. Pointplezanta, kuru jau iepriekš bija satricinājusi zemestrīce, atradās pavisam tuvu zemestrīces epicentram, un tās iedzīvotāji jau bija aizbēguši no šīs pilsētas. Kad februārī daži atgriezās savā agrākajā dzīvesvietā, izrādījās, ka pilsēta ir ne vien izpostīta, bet ka no tās vispār vairs nav ne miņas. Pointplezanta 23. janvāra zemestrīces laikā bija nogrimusi Misisipi upē.

Bailēs no pasaules gala daudzi ļaudis Misūri dienvidaustrumos sāka pievērsties reliģijai. Daži garīdznieki priecājās, redzot, kā baznīcas solu rindas, kas vēl nesen bija pustukšas, pildās ar  pēkšņas nožēlas sagrābtajiem ļaudīm. Turpretī citi apšaubīja šo cilvēku motīvus un sauca viņus par zemestrīces kristiešiem. Mācītājs Džeimss Finlijs teica dedzīgu sprediķi, kurā citēja no Bībeles Atklāsmes grāmatas 6. nodaļas 17. pantu: ”Atnākusi viņu lielā dusmu diena! Kas varētu pastāvēt?” Nostāvēt uz ļodzīgās zemes tajās dienās vārda tiešā nozīmē nebija viegli.

Zemestrīces pēdējā trakošana

Kaut gan mācītāji raidīja pret debesīm lūgšanas pēc palīdzības, zemestrīces neatkāpās. Saule vēl nebija uzlēkusi, kad 1812. gada 7. februārī Misūri dienvidaustrumu apgabala iedzīvotāji atkal uztrūkās no miega, jo šo apvidu atkal satricināja ārkārtīgi spēcīgi seismiskie grūdieni. Šī zemestrīce, kas pārspēja visas iepriekšējās, bija tik stipra, ka Ohaio štata pilsētā Cincinati, ko no epicentra šķīra 650 kilometri, sabruka skursteņi. 1600 kilometrus tālajā Bostonā, Masačūsetsas štatā, zemestrīce ieskandināja baznīcas zvanus. Bet ziemeļaustrumos Monreālā (Kanāda) uz galdiem sāka grabēt šķīvji un apakštasītes. Kāds vīrietis no Kentuki, kurš dzīvoja apmēram 130 kilometrus no zemestrīces epicentra, savā kuģa žurnālā rakstīja: ”Ja mēs neatstāsim šo vietu, zeme mūs aprīs dzīvus.” Tomēr nekas nelīdzinājās tam, ar kādu nevaldāmu niknumu zemestrīce plosījās Ņūmadridē.

Jau iepriekšējās zemestrīcēs Ņūmadride bija smagi cietusi, vairāki cilvēki bija gājuši bojā, un lielākā daļa vietējo iedzīvotāju bija aizbēguši projām. 7. februāra zemestrīce nepasaudzēja neko, kas bija palicis pāri no šīs pilsētas. Sākoties zemestrīcei, cilvēki, kas vēl atradās Ņūmadridē, metās bēgt — un bija arī pats pēdējais brīdis. Upes augstais krasts, uz kura slējās pilsēta, sašķēlās, sadrupa un ieslīdēja Misisipi ūdeņos, kur mežonīgā straume aprija un aiznesa projām Ņūmadrides atliekas — dēļus, ķieģeļus un akmeņus. Pēc neilga laika no pilsētas vairs nebija ne vēsts.

Kā zemestrīces ietekmēja Misisipi

Ņūmadrides zemestrīču laikā Misisipi upē Ņūmadrides apkārtnē uz kādu laiku izveidojās vairāki ūdenskritumi, kuros apgāzās laivas un kuģi. 7. februārī zemestrīces rezultātā zeme brīžiem izliecās, brīžiem atkal iegrima, līdz Misisipi sāka plūst pretējā virzienā. Upes dibenā pavērās milzīgas plaisas, radot atvarus, kuros tika ierautas daudzas laivas. Zemestrīču dēļ mainījās Misisipi gultne un applūda pilsētas un lauku saimniecības, turklāt Tenesī štatā upes ūdeņi novirzījās sāņus un tā izveidojās jauns, liels ezers, kurš tika nosaukts par Rīlfūtas ezeru. Koki, kas savulaik auga uz cietas zemes, tagad slejas Rīlfūtas ezera vidū.

Nav iespējams precīzi pateikt, cik stipras bija Ņūmadrides zemestrīces, jo 1812. gadā vēl nebija izgudroti mūsdienu seismogrāfi. Pēc zinātnieku domām, vismaz trīs Ņūmadrides zemestrīču stiprums acīmredzot pārsniedza 8 balles pēc Rihtera skalas. Tās bija stiprākās zemestrīces, kādas jebkad ir notikušas Amerikas Savienotajās Valstīs, un vienas no spēcīgākajām zemestrīcēm, kādas novērotas uz zemes. Kaut gan zemestrīces plosījās apgabalā, kas ne tuvu nebija blīvi apdzīvots, bojā gājušo šajā katastrofā bija daudz, varbūt pat simtiem.

Mūsdienās Misisipi plūst gar Misūri dienvidaustrumu apgabalu, it kā nekas īpašs šeit nekad nebūtu atgadījies. Bet, ja vien upe spētu runāt, tā varētu pastāstīt gandrīz neticamu stāstu par laiku, kad tā plūda atpakaļ.

[Kartes 18. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

MISŪRI

Misisipi

Ņūmadride

[Attēls 19. lpp.]

Tvaikonis ”New Orleans”

[Norāde par autortiesībām]

Iespiests ar State Historical Society of Missouri, Columbia, atļauju

[Attēls 20. lpp.]

Zemestrīču laikā izveidojās Rīlfūtas ezers

[Norāde par attēla autortiesībām 18. lpp.]

U.S. Fish & Wildlife Service, Washington, D.C./Dave Menke