Ziemeļrietumu jūrasceļš. Vai sapnis piepildīsies?

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA SOMIJĀ

GLOBĀLĀ SASILŠANA cilvēkiem parasti asociējas ar kaut ko sliktu. Tomēr šīs klimata izmaiņas var palīdzēt īstenot vienu no senākajiem jūrasbraucēju sapņiem — nodibināt regulāru kuģu satiksmi pa Ziemeļrietumu jūrasceļu. Žurnālā Science prognozēts, ka šajā jūrasceļā, kas ved gar Ziemeļamerikas ziemeļu krastiem, savienojot Atlantijas un Kluso okeānu, pastāvīga navigācija varētu sākties jau šajā gadsimtā. ”Kuģojums no Eiropas uz Āziju saruks par 11 tūkstošiem kilometru salīdzinājumā ar ceļojumu caur Panamas kanālu un par 19 tūkstošiem kilometru salīdzinājumā ar braucienu apkārt Hornas ragam — pa šo maršrutu parasti kuģo milzu tankkuģi, kuri nevar izbraukt cauri Panamas kanālam,” skaidro Science.

Doma par šāda jūrasceļa pastāvēšanu radās pirms vairāk nekā 500 gadiem. Drīz vien pēc Kristofora Kolumba vēsturiskā ceļojuma tika veikti pirmie mēģinājumi izbraukt gar Jaunās pasaules ziemeļu krastiem. 1497. gadā Anglijas karaļa Henrija VII uzdevumā jūrasceļu uz Āziju devās meklēt Džons Kabots. Tāpat kā Kolumbs, viņš sākumā kuģoja uz rietumiem, taču pēc tam novirzījās uz ziemeļiem. Kad kuģis piestāja krastā, visticamāk, pie tagadējās Ņūfaundlendas salas Kanādā, Kabots bija pilnīgi pārliecināts, ka ir sasniedzis Āziju. Lai gan vēlāk cilvēki saprata, ka jūrasceļu no Eiropas uz Āziju aizšķērso divi Amerikas kontinenti, doma par Ziemeļrietumu jūrasceļa pastāvēšanu nenogrima aizmirstībā. Daudziem radās vēlēšanās izdibināt, vai jaunatklātās zemes var apbraukt arī no ziemeļiem.

Nepārvaramā ledus barjera

Teorētiski atrast un izbraukt Ziemeļrietumu jūrasceļu šķita diezgan vienkārši. Praksē to izdarīt bija krietni grūtāk, nekā tā laika cilvēki varēja iedomāties. Visnopietnākais šķērslis jūrasbraucēju ceļā bija ledus. ”Dreifējošie ledus gabali pašķīrās, lai palaistu kuģi, un tad sakļāvās aiz tā, aizcērtot slazdu, un tie turēja gūstā kuģi un tā ekipāžu vai pat sadragāja kuģa korpusu,” grāmatā Across the Top of the World raksta Džeimss Delgado.

Pirmo ekspedīciju, kas Ziemeļrietumu jūrasceļa meklējumos devās arktiskajos ūdeņos, vadīja sers Mārtins Frobišers, taču ledus dēļ tā nespēja sasniegt galamērķi. Frobišers, kas ar trim kuģiem izbrauca no Londonas 1576. gadā, satika Arktikas iedzimtos — inuitus. Kādā grāmatā par Frobišera ceļojumu ir stāstīts, ka sākumā viņš noturēja tos par roņiem vai zivīm, taču, ”piebraucis tuvāk, ieraudzīja cilvēkus, kas sēdēja mazās, no ādām taisītās laivās”. Šis jūrasbraucējs trīs reizes devās ekspedīcijā uz ziemeļiem,  bet tā arī nespēja izkļūt cauri ledājiem. Tiesa, no saviem ceļojumiem viņš allaž atgriezās mājās sveiks un vesels, šai ziņā Frobišeram laimējās vairāk nekā citiem. Daudzi leģendārā jūrasceļa meklētāji ar saviem kuģiem nokļuva ledus gūstā un nosala vai gāja bojā pārtikas trūkuma dēļ. Par spīti grūtībām, Frobišeram sekotāju netrūka. Cerībā rast ceļu cauri polārajiem ledus laukiem uz ziemeļiem devās arvien jauni un jauni kuģi.

Pazudušā Franklina meklējumos

19. gadsimtā britu kara flote organizēja vairākas lielas ekspedīcijas, kas devās Ziemeļrietumu jūrasceļa meklējumos. Viena no tām beidzās ar traģiskāko katastrofu arktisko ceļojumu vēsturē. Šo ekspedīciju vadīja pieredzējis polārpētnieks sers Džons Franklins. Viņa rīcībā bija divi lieli kuģi, kas bija aprīkoti ar tvaika dzinējiem un apgādāti ar pārtikas krājumiem trijiem gadiem. Kuģu apkalpes bija komplektētas no labākajiem kara flotes matrožiem un virsniekiem. Tika domāts arī par jūrnieku emocionālajām vajadzībām — uz kuģiem bija plašas bibliotēkas un pat leijerkastes. Kāds šīs ekspedīcijas dalībnieks rakstīja: ”Šeit netrūkst it nekā. Ja es varētu uz pāris stundām nokļūt Londonā, tiešām nezinu, vai es gribētu tur vēl kaut ko iegādāties.” 1845. gada maijā kuģi izbrauca no Anglijas un jūlijā sasniedza Bafina jūru.

Pagāja gads. Pēc tam otrs un trešais. Ekspedīcijas dalībniekiem droši vien bija izsīkuši pārtikas krājumi, bet no Franklina un viņa vīriem nebija ne vēsts. Divu kuģu un to apkalpju noslēpumainā pazušana daudzus jūrasbraucējus rosināja doties arktiskajos ceļojumos, lai meklētu Franklina ekspedīciju. Viņiem izdevās ne vien noskaidrot, kas ir noticis ar pazudušajiem kuģiem, bet arī atrisināt Ziemeļrietumu jūrasceļa mīklu.

Roberts Maklūrs bija kapteinis uz viena no diviem kuģiem, kas 1850. gadā izbrauca no Londonas un devās Franklina meklējumos. Abi kuģi burāja uz Kluso okeānu, tad cauri Beringa šaurumam, lai mēģinātu izbraukt gar Ziemeļamerikas ziemeļu krastiem no rietumu puses. Apņēmīgais Maklūrs apsteidza otru kuģi un drosmīgi kuģoja tālāk Ziemeļu Ledus okeānā. Drīz vien viņš nonāca ūdeņos, kur pirms viņa nebija bijis neviens eiropietis. Spītējot briesmām, viņš sasniedza Benksa salu. Maklūrs saprata, ka šī ir tā pati sala, kurai pirms vairākiem gadiem no pretējās — austrumu — puses bija pietuvojusies Viljama Edvarda Perija ekspedīcija. Ja Maklūram izdotos apbraukt apkārt salai, Ziemeļrietumu jūrasceļš būtu izbraukts.

Taču kapteinis un viņa vīri nokļuva ledus gūstā. Pagāja divi gadi, bet ledus joprojām cieši turēja kuģi savās skavās. Jūrnieki bija zaudējuši pēdējās cerības, kad notika neticamais — pēkšņi tālumā viņi ieraudzīja cilvēkus, kas nāca pie viņiem! Glābšanas ekspedīciju bija organizējis un nosūtījis Henrijs Kelets, kas ar savu kuģi bija piedalījies kādā citā ekspedīcijā un kas Melvila salā bija atradis Maklūra atstāto vēstījumu. Maklūra novārgušos vīrus uzņēma Keleta kuģis, un tie devās mājup, braukdami austrumu piekrastes virzienā, jo Kelets ceļā bija devies no pretējās, Atlantijas okeāna puses. Maklūrs bija ”pirmais, kas veica Ziemeļrietumu jūrasceļu, tiesa, šo ceļojumu neizdevās pabeigt ar vienu kuģi un daļu ceļa nācās noiet kājām”, ir teikts Jaunajā britu enciklopēdijā.

Bet kas bija noticis ar Franklina ekspedīciju? Vēlāko gadu atradumi ir palīdzējuši noskaidrot, kā risinājās notikumi pēc 1845. gada. Abi kuģi Viktorijas šaurumā iestrēga ledājos. Pēc pusotra gada, kad vairāki apkalpes locekļi, ieskaitot pašu Franklinu, bija miruši, dzīvi palikušie nolēma pamest kuģus un doties uz dienvidiem. Taču izglābties neizdevās nevienam — ceļā novārgušie jūrnieki nomira. Par šīs ekspedīcijas bojāejas cēloņiem joprojām tiek izteikti dažādi  minējumi. Par iemeslu, kāpēc šie vīri tik drīz aizgāja bojā, tika minēta pat saindēšanās ar svinu, ko varēja izraisīt skārda kārbās glabāta pārtika.

Beidzot izbraukts!

Maklūra ceļojums pierādīja, ka Ziemeļrietumu jūrasceļš pastāv, taču līdz pat 20. gadsimtam nevienam kuģim nebija izdevies to izbraukt. Pirmais, kas to izdarīja, bija gados jaunais norvēģis Ruals Amundsens, kas vadīja septiņu cilvēku ekspedīciju. Šī ekspedīcija devās uz ziemeļiem ar mazu zvejas kuģi Gjöa, kas ļoti atšķīrās no iespaidīgajiem britu karakuģiem. Mazais kuģītis ar seklu iegrimi bija ideāli piemērots ceļošanai arktiskajos ūdeņos, kur kuģošanu apgrūtina daudzie šaurumi, zemūdens klintis un sēkļi. Amundsens ar savu kuģi izbrauca no Oslo 1903. gada 16. jūnijā un kuģoja uz austrumiem, virzoties pretī Ziemeļamerikas ziemeļu krastiem. Pēc vairāk nekā diviem gadiem, 1905. gada 27. augustā, Gjöa apkalpe pamanīja vaļu mednieku kuģi, kas uz Ziemeļu Ledus okeānu bija devies no rietumiem — no Beringa šauruma puses. Amundsens par šo tikšanos rakstīja: ”Ziemeļrietumu jūrasceļš tagad bija izbraukts. Mans bērnības sapnis šai pašā mirklī bija piepildījies.. Acīs man sariesās asaras.”

Vēlāk arī citiem kuģiem izdevās apbraukt Ziemeļameriku no ziemeļiem, kaut gan tas nebija viegls ceļojums. Tāpēc regulāra kuģu satiksme pa šo jūrasceļu joprojām nav nodibināta. Taču nākotnē situācija varētu mainīties.

Negaidīts problēmas risinājums?

Arktiskie ledāji tagad kūst ar pārsteidzošu ātrumu. 2000. gadā Kanādas policijas kuģis izbrauca Ziemeļrietumu jūrasceļu aptuveni mēneša laikā. Intervijā laikrakstam The New York Times kuģa kapteinis seržants Kens Bērtons atzina, ka ledāji viņiem nav sagādājuši nopietnas grūtības. ”Mēs redzējām aisbergus, taču to nebija tik daudz, lai mums būtu pamats uztraukties. Bija vairākas pakledus strēles, taču tās bija nelielas un sadrumstalotas, un mēs varējām tās apbraukt,” sacīja Bērtons. Žurnāls Science rakstīja, ka ”ledus daudzums Arktikā pēdējo 20 gadu laikā ir sarucis par 5 procentiem un ledus sega ir kļuvusi plānāka. Klimata izmaiņu modelēšana ļauj spriest, ka ledus turpinās kust līdz ar globālās temperatūras celšanos.” Science savā rakstā atsaucās uz ASV Arktisko pētījumu komisijas ziņojumu, kurā bija teikts, ka nākamo desmit gadu laikā gar Ziemeļamerikas ziemeļu krastiem vasarā vismaz vienu mēnesi varēs kuģot arī tādi kuģi, kas nav speciāli aprīkoti kuģošanai polārajos ūdeņos.

Kā rakstīja Science, lai piepildītos seno jūrasbraucēju neaizsniedzamais sapnis, cilvēkiem vairs nav jādodas grūtos ceļojumos uz ziemeļiem: viņi var sekmēt ledus kušanu, paliekot mājās un dedzinot miljardiem tonnu fosilā kurināmā, — vai tā nav likteņa ironija? Taču zinātnieki ir noraizējušies, kā kūstošais ledus un regulārā kuģu satiksme ietekmēs balto lāču un vaļu populāciju un Arktikas iedzīvotājus. Pastāv bažas, ka kuģu satiksme pa šo jūrasceļu varētu izraisīt politiskus konfliktus. Cik nozīmīgs notikums būs Ziemeļrietumu jūrasceļa atvēršana? Atbildi uz šo, kā arī uz citiem jautājumiem varēs iegūt tikai ar laiku.

 [Karte 23. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Mārtina Frobišera ekspedīcijas maršruts 1578. gadā

Džona Franklina ekspedīcijas maršruts 1845.—1848. gadā

Roberta Maklūra ekspedīcijas maršruts 1850.—1854. gadā

Ruala Amundsena ekspedīcijas maršruts 1903.—1905. gadā

(Ar punktētu līniju atzīmēti ceļojumi ar kājām vai kamanām)

Ziemeļpols

KRIEVIJA

AĻASKA (ASV)

KANĀDA

GRENLANDE

[Attēls 23. lpp.]

Džons Kabots

[Norāde par autortiesībām]

Culver Pictures

[Attēls 23. lpp.]

Sers Mārtins Frobišers

[Norāde par autortiesībām]

Painting by Cornelis Ketel/ Dictionary of American Portraits/ Dover Publications, Inc., in 1967

[Attēls 23. lpp.]

Sers Džons Franklins

[Norāde par autortiesībām]

National Archives of Canada/C-001352

[Attēli 23. lpp.]

Roberts Maklūrs un viņa kuģis ”Investigator” (apakšā)

[Norādes par autortiesībām]

National Archives of Canada/C-087256

National Archives of Canada/C-016105

[Attēls 23. lpp.]

Ruals Amundsens

[Norāde par autortiesībām]

Brown Brothers

[Attēls 24. lpp.]

Globālā sasilšana ir padarījusi vieglāku kuģošanu polārajos ūdeņos

[Norāde par autortiesībām]

Kværner Masa-Yards

[Norāde par attēla autortiesībām 21. lpp.]

From the book The Story of Liberty, 1878