Parakasas rezervāts. Atklājumiem bagāts ceļojums

No Atmostieties! korespondenta Peru

PERU jau sendienām vilināt vilina tūristus no visas pasaules. Ceļojuma programmā parasti ir iekļauta Lima, inku galvaspilsēta Kusko, noslēpumainās Maču Pikču drupas, majestātiskie Andu kalni un varbūt arī brauciens ar kuģi pa Amazoni. Nesenā pagātnē šim sarakstam ir pievienojies vēl kāds ievērības cienīgs objekts — Parakasas rezervāts. Tas atrodas aptuveni 250 kilometrus uz dienvidiem no Limas, un tur var nokļūt, braucot pa Panamerikas autostrādi.

Rezervāts, kas izvietojies Parakasas pussalā un blakus esošajā piekrastes apgabalā, aizņem 335 tūkstošus hektāru. Peru varas iestādes to dibināja 1975. gadā, lai aizsargātu daudzos dzīvniekus un putnus, kas pastāvīgi mājo šajā apvidū vai ik gadus migrē tam cauri. Viens no rezervāta uzdevumiem ir veicināt saudzīgu attieksmi pret apkārtējo vidi, vienlaikus attīstot tūrismu. Līdz šim rezervāta teritorijā ir atklāts vairāk nekā 100 senvietu, kas liecina par seno Parakasas kultūru, kura te pastāvējusi daudzus gadsimtus. Jūrā mājo jūraslauvas, kotiki, ūdri, delfīni un četru sugu jūras bruņrupuči, un te sastopamas vairāk nekā divsimt putnu sugu.

Kartē Parakasas pussala izskatās kā niecīga podziņa uz kontinenta milzīgā, izliektā ”vēdera”. Ģeogrāfiskā stāvokļa īpatnību dēļ pussalā plosās spēcīgi pasāti, ko vietējie iedzīvotāji dēvē par paracas. Šie vēji pūš uz ziemeļiem, dzenot uz priekšu  auksto Peru jeb Humbolta straumi. Ūdens šeit ir vēss, piekraste — sekla, un aukstā ūdens masas no okeāna dziļuma ceļas augšup, nesot līdzi barības vielas, tāpēc Parakasas pussalas apkaimē ir vērojama neparasta jūras organismu pārpilnība. Te ir tik bagātīgs fitoplanktons un zooplanktons, ka Klusā okeāna ūdeņi ir zaļi no daudzajiem mikroorganismiem, kas noder par barību neskaitāmajiem anšoviem un citām mazām zivtiņām, kuras šajā apkaimē mudžēt mudž. No lielajiem zivju krājumiem, īpaši no anšoviem, pārtiek pingvīni un citi jūras putni, kā arī jūras zīdītāji, kas rezervāta teritorijā tiek aizsargāti.

Baljestu salu apciemojums

Mūsu ceļojums sākas līcī pie Parakasas pussalas. Piestātnē šūpojas daudz zvejas laivu, kuru vienīgie pasažieri patlaban ir vietējie pelikāni, kas kārto savas spalvas, vērodami ļaužu rosību. Piebrauc mūsu motorlaiva, un mēs steidzamies kāpt iekšā un uzvilkt glābšanas vestes. Tiklīdz esam nedaudz attālinājušies no piestātnes, kuras tuvumā ir dzīva satiksme, laiva uzņem ātrumu, un mēs aiztraucamies pāri līcim.

Mūsu pirmā apstāšanās vieta ir gandrīz pašā pussalas galā. Tur gide mums norāda uz milzīgu zīmējumu, kas rotā kalna nogāzi. Zīmējumu sauc par Kandelabru,  lai gan tas vairāk izskatās pēc kaktusa ar trīs žuburiem. Daži uzskata, ka tas varbūt ir pieskaitāms pie slavenajiem Naskas tuksneša zīmējumiem. * Citi ir izteikuši pieņēmumu, ka to zīmējuši pirāti vai arī ka tas ir kāds masonu simbols, ko kalna nogāzē 1820. gadā izveidojuši neatkarības cīņu vadoņa Hosē de Sanmartina kareivji. Lai kāda būtu zīmējuma izcelsme, šajā tuksnesīgajā apkaimē tas izskatās visai iespaidīgi.

Kad esam pabraukuši garām pussalai, jūra kļūst nemierīgāka. Priekšā vīd salas, kas mirdz gluži baltas rīta saulē, taču baltumu salām piešķir nevis klintis un smiltis, bet gvano — jūras putnu mēsli —, ar ko tās noklātas.

Mēs tuvojamies Baljestu jeb Arbaletu salām, kam spānieši devuši šādu vārdu salu dabisko lokveida arku dēļ. Laiva samazina ātrumu, un, veroties uz krastu, mums neviļus nāk prātā doma: ”Kurš te kuru novēro?”, jo no visiem klints izciļņiem un korēm pretī raugās neskaitāmi jūras putni — pelikāni, zīriņi, kaijas, sullas, kormorāni un pat Humbolta pingvīni. Lai gan varbūt ir mazliet savādi redzēt pingvīnus tropu platuma grādos, aukstais ūdens un bagātīgie zivju krājumi ļauj tiem justies te kā mājās. Pēc tam mēs pamanām jūraslauvas, kas gozējas saulē uz katras piemērotas akmens platformas. Salu krasti lielākoties ir stāvi un klinšaini, un mēs nevaram vien nobrīnīties, kā pingvīniem un jūraslauvām, kas uz sauszemes šķiet tik neveikli, izdodas uzrāpties pa šīm kraujām.

Tikmēr gide mūs iepazīstina ar faktiem un skaitļiem. ”Jūraslauvu tēviņš sver vairāk nekā 300 kilogramu, un viņa harēmā ietilpst līdz 20 mātīšu,” viņa skaidro. Mātīšu figūras ir glītas un graciozas, turpretī varenie tēviņi vairāk atgādina ļumīgus tauku blāķus. Gide stāsta, ka jūraslauvu tēviņi ir stipri un bīstami dzīvnieki, kas nikni cīnās savā starpā par mātītēm un teritoriju.  Cīniņos gūtie ievainojumi nereti ir nāvīgi, un zaudētājs kļūst par barību tītaru grifiem un kondoriem, kas veido vienu no šī piekrastes rajona barības ķēdes posmiem. Jūraslauvām ir veselīga apetīte — vienā nakts barošanās reizē jūraslauva bieži vien apēd kādus 10 kilogramus zivju. Taču šie zīdītāji neizrāda pret mums nekādu agresivitāti, tie tikai ļoti ziņkārīgi mūs vēro.

Lēnām braukdami gar trijām salām un to akmens arkām, mēs sajūtam spēcīgu gvano smaku. ”Šajās akmens ejās mājo vampīrsikspārņi, kas barojas ar aizmigušo jūraslauvu asinīm,” saka gide. Lielākajā salā mēs ievērojam kaut ko, kas pa gabalu izskatās kā liels, melns plankums — tas ir guanayes jeb gvano kormorānu bars. Satupušies cieši cits pie cita, šie sabiedriskie ūdensputni bauda atpūtu un ražo gvano. Sullas strauji pikē jūrā, un citi putni lido mums garām, slīdēdami virs ūdens mūsu acu augstumā.

Beidzot mēs sasniedzam ”mazbērnu novietni” — salu plašāko pludmali. Sajūsmināti mēs vērojam jūraslauvu barus, kuros blakus mātītēm ņirbēt ņirb mazuļi tumšos kažociņos. Gaisu piepilda dobji rēcieni, urkšķieni un spalgi brēcieni. Mēs uzzinām, ka mazuļi zīž mātes pienu aptuveni līdz sešu mēnešu vecumam un ka tie sāk mācīties peldēt, vizinoties uz mātes muguras.

Atceļā gide stāsta: ”Sešdesmit procenti jūraslauvu mazuļu iet bojā pirmajā dzīves gadā. Vienus netīši nospiež vai tīšuprāt nonāvē tēviņi, citi noslīkst. Lielu postu var nodarīt arī El Ninjo, jo tā ietekmē anšovi aizpeld uz dienvidiem, uz aukstākiem ūdeņiem. Jūraslauvu mazuļiem vēl nav pietiekami daudz spēka, lai sekotu pieaugušajiem uz jaunajām barošanās vietām.”

Diemžēl vislielākos draudus šejienes dzīvajai dabai acīmredzot rada paši cilvēki. Daudz kotiku un jūraslauvu nogalina mednieki, kas tīko pēc to ādām, un zvejnieki, kas tos uzskata par uzmācīgiem kaitniekiem. Jūras bruņrupučus medī gan gardās gaļas dēļ, gan tādēļ, lai iegūtu to bruņas, ko labprāt iegādājas kolekcionāri. Putnu kolonijas traucē gvano vācēji, un pārmērīga nozveja apdraud barības krājumus. Gide stāsta, ka tagad valsts likumi pieprasa īstenot dabas aizsardzības pasākumus. Varbūt tas liks cilvēkiem saudzīgāk izturēties pret apkārtējo vidi.

Ieskats Parakasas pagātnē

Beidzot mēs atkal izkāpjam krastā, gatavi ceļojuma otrajai daļai — Hulio Teljo muzeja apmeklējumam Parakasas pussalā.

1925. gadā peruāņu arheologs Hulio Teljo kopā ar kādu palīgu izdarīja savu pirmo atklājumu pussalas teritorijā. Tuksnesīgo apvidu, kur zinātnieki atrada senatnes liecības, viņi nosauca par Cabeza Larga jeb Garo Galvu, jo tur zemē, pa pusei iegrimuši smiltīs, gulēja mākslīgi pagarināti cilvēku galvaskausi. Tās bija atliekas no Parakasas kultūras, kas, pēc speciālistu domām, pastāvējusi apmēram no 1000. gada līdz 200. gadam pirms mūsu ēras. Senajiem Parakasas iedzīvotājiem nebija rakstības, tāpēc mūsdienās gan ir zināms, kā viņi deformēja galvaskausus — ar spilventiņu, koka nūjiņu un auklu palīdzību —, bet neviens nevar pateikt, kāpēc viņi to darīja. Turpat netālu Teljo izdarīja arī nākamo atklājumu — viņš atrada pazemes apbedīšanas telpas, kas pēc formas atgādina otrādi apgāztu kausu. Mirušo ķermeņi bija novietoti pozā, kas atgādina nedzimuša bērna stāvokli mātes miesās, ietīti auduma strēmelēs un salikti cits pie cita, lai gaidītu atdzimšanu nākamajai dzīvei. Kapenēs tika atrasti arī kukurūzas graudi, zemesrieksti un saldie kartupeļi, kā arī mūzikas instrumenti un rituālu piederumi.

Divus gadus vēlāk Teljo un viņa asistente atklāja vietu, kur bija milzum daudz apbedījumu, — viņi to nodēvēja par Parakasas Nekropoli. Tur tika atrasti 429 apbedījumu vīstokļi, daži pat vairāk nekā 1,6 metrus gari. Katra mūmija bija ievietota īpašā grozā, un tām bija aptīti apbrīnojami krāsaini un grezni tērpi ar krāšņiem izšuvumiem, kuros bieži bija izmantoti maģiski un reliģiski motīvi.

Hulio Teljo muzejā var aplūkot šo apbedīšanas drānu paraugus, kā arī simtiem citu neparastu senlietu, kas vēstī par savdabīgo Parakasas kultūru.

Ceram, ka šis nelielais ceļojums pa Parakasas rezervātu ir ierosinājis jūsu interesi un modinājis vēlēšanos dziļāk izpētīt Peru dārgumus.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 17. lpp.]

Humbolta pingvīns

[Attēls 18. lpp.]

Inku zīriņš

[Attēls 18. lpp.]

Kandelabrs

[Attēli 18. lpp.]

Senlietas no Parakasas kultūras posma: apbedījumā atrasts apģērbs, mūmija, deformēts galvaskauss

[Norādes par attēlu autortiesībām 16. lpp.]

Pelikāns: © Archivo de PromPerú; jūraslauvas: © Michael Tweddle/PromPerú

[Norādes par attēlu autortiesībām 17. lpp.]

Krasts: © Carlos Sala/PromPerú; flamingi: © Heinz Plenge/PromPerú; pingvīns: © Arturo Bullard/PromPerú

[Norādes par attēlu autortiesībām 18. lpp.]

Jūra augšā pa labi un zīriņš: © Archivo de PromPerú; senlietas: Museo Nacional de Arqueología, Antropología e Historia del Perú