Cīņa pret Dieva vārdu

EBREJU rakstu mācītājs Hananija ben Teradions, kas dzīvoja mūsu ēras otrajā gadsimtā, mēdza rīkot atklātas sapulces, kurās viņš klātesošajiem mācīja Toru — Bībelē tās ir piecas pirmās grāmatas. Ben Teradions bija pazīstams ar to, ka viņš pats lietoja un arī citiem mācīja Dieva vārdu. Kā gan viņš būtu varējis mācīt Toru, nemācīdams Dieva vārdu, ja minētajās piecās grāmatās šis vārds parādās vairāk nekā 1800 reižu?

Taču ben Teradions dzīvoja laikā, kas bija bīstams ebreju rakstu mācītājiem. Kā stāsta ebreju vēsturnieki, Romas imperators, piedraudot ar nāvi, bija aizliedzis mācīt jūdaisma mācības un ievērot tās. Galu galā romieši ben Teradionu apcietināja. Aresta brīdī viņam rokās bija Toras tīstoklis. Saviem apsūdzētājiem ben Teradions sacīja, ka, mācīdams Svētos Rakstus, ir vienīgi pildījis Dieva pavēli, tomēr viņš tika notiesāts uz nāvi.

Soda dienā ben Teradionu ietina tajā pašā Rakstu tīstoklī, ko viņš bija turējis rokās, un pēc tam sadedzināja pie staba. Enciklopēdijā Encyclopaedia Judaica teikts: ”Lai paildzinātu mokas, sirds apvidū viņam uzlika ūdenī samērcētus vilnas kumšķus, kas neļautu viņam ātri nomirt.” Lai sods būtu vēl briesmīgāks, nogalināja arī ben Teradiona sievu, bet meitu pārdeva publiskajam namam.

Drausmīgo sodu ben Teradionam piesprieda un izpildīja romieši, bet Talmudā * teikts: ”Šis sods pār viņu nāca tāpēc, ka viņš izrunāja Vārdu tā, kā tas ir uzrakstīts.”  Ticīgie ebreji uzskatīja, ka izrunāt Dieva vārdu ir smags grēks.

Trešais bauslis

Pēc visa spriežot, mūsu ēras pirmajā un otrajā gadsimtā ebreju vidū iesakņojās māņticīgs uzskats, ka Dieva vārdu nedrīkst izrunāt. Mišnā (rabīnu komentāru krājumā, kas kļuva par pamatu Talmudam) teikts, ka ”tam, kurš izrunā Dieva vārdu tā, kā tas ir uzrakstīts,” nav daļas paradīzē uz zemes, ko Dievs ir apsolījis nākotnē.

Kā radās šis aizliegums? Pēc dažu speciālistu domām, ebreji uzskatīja Dieva vārdu par pārāk svētu, lai nepilnīgi cilvēki to izrunātu. Ar laiku viņi sāka vairīties pat rakstīt šo vārdu. Kā teikts kādā avotā, bailes rakstīt Dieva vārdu cēlās no bažām, ka dokuments, kurā šis vārds būtu ierakstīts, vēlāk varētu nonākt atkritumos un tā Dieva vārds tiktu apgānīts.

Enciklopēdijā Encyclopaedia Judaica norādīts, ka ”iemesls, kāpēc vārds JHVH netika izrunāts, ..bija trešā baušļa nepareiza izpratne”. Trešais no desmit baušļiem, ko Dievs bija devis izraēliešiem, skan: ”Tev nebūs tā Kunga [”Jehovas”, NW], sava Dieva, vārdu nelietīgi valkāt, jo tas Kungs neatstās nesodītu, kas Viņa vārdu nelietīgi valkā.” (2. Mozus 20:7.) Pavēle, ko Dievs bija devis, lai neļautu nepareizi lietot savu vārdu, tika sagrozīta un pārvērsta par māņticīgu aizliegumu to lietot vispār.

Protams, mūsdienās neviens neapgalvo, ka Dievs grib, lai kādu sadedzina tāpēc, ka šis cilvēks ir izrunājis Dieva vārdu. Tomēr ebreju aizspriedums pret Dieva vārda izrunāšanu joprojām ir dzīvs. Daudzi vēl aizvien sauc tetragrammu par ”Neminamo vārdu” vai ”Neizrunājamo vārdu”. Dažās aprindās visas norādes uz Dieva vārdu tīšuprāt tiek izrunātas nepareizi, lai nepārkāptu tradīciju. Piemēram, Dieva personvārda saīsinājums ”Jah” tiek izrunāts ”Kah”, bet vārdu ”alelujā” izrunā ”alelukā”. Daži pat vairās pilnībā rakstīt vārdu ”Dievs”.

Turpmākie mēģinājumi noslēpt Dieva vārdu

Jūdaisms nekādā ziņā nav vienīgā reliģija, kas izvairās lietot Dieva vārdu, — līdzīgi rīkojas arī citi. Piemēram, katoļu priesteris Hieronims, pāvesta Damasija I sekretārs, 405. gadā pabeidza savu Bībeles tulkojumu latīņu valodā, kas vēlāk kļuva pazīstams ar nosaukumu Vulgāta. Šajā tulkojumā Hieronims nelietoja Dieva vārdu, bet, ievērojot tā laika tradīciju, aizstāja to ar vārdiem ”Kungs” un ”Dievs”. Vulgāta kļuva par pirmo autorizēto katoļu Bībeles tulkojumu, un to vēlāk izmantoja par pamatu daudziem citiem Svēto Rakstu tulkojumiem dažādās valodās.

Piemēram, 1610. gadā nāca klajā katoļu Bībeles tulkojums Douay Version, kas pamatā  bija Vulgātas tulkojums angļu valodā. Šajā Bībelē Dieva personvārds, protams, neparādījās nevienu pašu reizi. Turklāt līdz pat divdesmitā gadsimta 40. gadiem katoļiem, kas runāja angļu valodā, Douay Version bija vienīgais autorizētais Bībeles tulkojums. Tas nozīmē, ka vairākus simtus gadu miljoniem ticīgu katoļu Dieva vārds palika nezināms.

Cits piemērs ir populārais Bībeles tulkojums King James Version. 1604. gadā Anglijas karalis Džeimss I mācītu vīru grupai uzdeva iztulkot Bībeli angļu valodā. Apmēram pēc septiņiem gadiem viņi laida klajā King James Version.

Arī šajā gadījumā tulkotāji izlēma nelietot Dieva vārdu un atstāja to tikai dažos Bībeles pantos. Pārējās vietās viņi tetragrammu aizstāja ar vārdiem ”KUNGS” vai ”DIEVS”. Šis tulkojums kļuva par oficiāli atzītu Bībeles izdevumu, ko izmantoja miljoniem cilvēku. Enciklopēdijā World Book Encyclopedia teikts, ka ”pēc King James Version publicēšanas vairāk nekā 200 gadu neparādījās neviens nozīmīgs Bībeles tulkojums angļu valodā. Visu šo laiku King James Version bija izplatītākais tulkojums angliski runājošajā pasaulē.”

Šeit minēti tikai trīs no daudzajiem gadsimtu gaitā tapušajiem Bībeles tulkojumiem, kuros Dieva vārds vai nu nav lietots nemaz, vai arī ir atstāts tikai dažās vietās. * Nav brīnums, ka mūsdienās lielākā daļa cilvēku, kas uzskata sevi par kristiešiem, nemēdz lietot Dieva vārdu vai pat vispār to nezina. Tiesa, daži Bībeles tulkotāji ir iekļāvuši Dieva vārdu savos tulkojumos, taču vairākums no šiem Bībeles tulkojumiem ir samērā jauni un tie nav īpaši ietekmējuši sabiedrības attieksmi pret Dieva vārdu.

Paraža, kas ir pretrunā ar Dieva gribu

Izplatītais paradums nelietot Dieva vārdu balstās tikai un vienīgi uz cilvēku tradīcijām, nevis uz Bībeles mācībām. ”Torā nekas nenorāda uz to, ka cilvēkam būtu aizliegts izrunāt Dieva vārdu. Raksti nepārprotami apliecina, ka Dieva vārds tika izrunāts regulāri,” skaidro jūdaisma pētnieks Treisijs Ričs, interneta lapas Judaism 101 autors. Kā redzams, laikā, kad tika rakstīta Bībele, Dieva kalpi brīvi lietoja viņa vārdu.

Lai pielūgtu Dievu viņam patīkamā veidā — tā, kā tas tika darīts Bībeles laikos —, ir svarīgi zināt un lietot viņa vārdu. Tas var kļūt par pirmo soli ceļā uz kaut ko vēl būtiskāku — uz tuvām personiskām attiecībām ar viņu. Dievs Jehova pats aicina mūs veidot ar viņu šādas attiecības. Bībelē ir lasāms sirsnīgs, Dieva iedvesmots uzaicinājums: ”Tuvojieties Dievam, tad viņš tuvosies jums.” (Jēkaba 4:8.) Taču varētu rasties jautājums: kā gan mirstīgam cilvēkam var būt tik tuvas attiecības ar Visvareno Dievu? Nākamajā rakstā būs paskaidrots, kā iespējams veidot ciešas attiecības ar Dievu Jehovu.

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls 5. lpp.]

Alelujā

Kas jums nāk prātā, dzirdot vārdu ”alelujā”? Varbūt dažiem tas atsauc atmiņā slaveno G. F. Hendeļa oratoriju ”Mesija”, 18. gadsimta mūzikas šedevru, kurā izskan dramatiskais ”Alelujā” koris. Citiem, iespējams, ir citas asociācijas, bet jebkurā gadījumā katrs, visticamāk, kaut kur ir dzirdējis šo vārdu un daži varbūt pat reizēm to lieto. Bet vai jūs zināt, ko tas nozīmē?

Alelujā — transliterēts ebreju izteiciens halelū-jāh, kas nozīmē ”slavējiet Jah”.

Jah — Dieva vārda Jehova poētiska saīsināta forma. Tā Bībelē parādās vairāk nekā 50 reižu, bieži vien vārda ”alelujā” sastāvā.

[Papildmateriāls 7. lpp.]

Dieva vārds cilvēku vārdos

Daudzviet joprojām populāri ir vārdi, kas ņemti no Bībeles. Dažos gadījumos šo personvārdu sākotnējā formā senebreju valodā bija iekļauts Dieva vārds. Lūk, daži šādu vārdu piemēri un to nozīmes skaidrojums.

Jāzeps — ”Lai Jah * pavairo”

Joahims — ”Jehova ceļ”

Joanna — ”Jehova ir žēlīgs”

Jonatāns — ”Jehova ir devis”

Matīss — ”Jehovas dāvana”

[Zemsvītras piezīme]

 [Papildmateriāls 8. lpp.]

Dieva apzīmējumi Bībelē

Svēto Rakstu senebreju tekstā, runājot par Dievu, lietoti dažādi tituli un aprakstoši apzīmējumi, piemēram, Visvarenais, Radītājs, Tēvs un Kungs. Taču viņa personvārds ir lietots daudz biežāk nekā visi šie citi vārdi kopā. Ir skaidri redzams, ka Dievs grib, lai mēs lietotu viņa vārdu. Šajā sarakstā norādīts, cik reižu Ebreju rakstos parādās dažādi Dieva apzīmējumi. *

Jehova — 6973 reizes

Dievs — 2605 reizes

Visvarenais — 48 reizes

Kungs — 40 reizes *

Radītājs — 32 reizes

Tēvs — 7 reizes

Diženais Skolotājs — 2 reizes

[Zemsvītras piezīme]

 [Papildmateriāls 9. lpp.]

Dievs, kurš īsteno visu, ko vēlas

Zinātnieki nav pilnīgi vienisprātis par to, ko īsti nozīmē Dieva vārds Jehova. Taču pēc pamatīgiem pētījumiem daudzi no viņiem ir nonākuši pie secinājuma, ka šis vārds ir senebreju darbības vārda hāwā (kļūt, tapt) forma, kas nozīmē ”viņš liek tapt”.

Saskaņā ar šo nozīmi latviešu valodas Bībeles 1825. gada izdevumā 2. Mozus grāmatas 3. nodaļas 14. pantā lasāmā Dieva atbilde uz Mozus jautājumu, kā viņu sauc, ir tulkota šādi: ”Tad sacīja Dievs uz Mozu: ES BŪŠU, KAS ES BŪŠU: Un viņš sacīja: Tā būs tev uz Izraēļa bērniem sacīt: ES BŪŠU ir mani pie jums sūtījis.”

Šie vārdi norāda, ka Dievs spēj kļūt par jebko, par ko viņam jākļūst, lai īstenotu savu gribu. Nekas viņu nespēj aizkavēt darīt to, ko viņš vēlas. Viņa nodomi un solījumi vienmēr īstenojas. Dievs apbrīnojamā veidā kļuva par Radītāju un, likdams lietā savu neierobežoto spēju radīt, lika tapt Visumam un neskaitāmām garīgām būtnēm. Nav šaubu, ka viņš tiešām ir Dievs, kurš īsteno visu, ko vēlas.

[Attēls 5. lpp.]

Cilnis, kurā attēlota Hananijas ben Teradiona sodīšana

[Attēli 8., 9. lpp.]

Vietas, kur redzams Dieva vārds

1. 17. gadsimta baznīca Lomborgā, Dānijā

2. Bernes katedrāles loga vitrāža, Šveice

3. Nāves jūras rokraksti senebreju rakstā, ap mūsu ēras 30.—​50. gadu, Izraēla

[Norāde par autortiesībām]

Shrine of the Book, Israel Museum, Jerusalem

4. Zviedru monēta, 1600. g.

[Norāde par autortiesībām]

Kungl. Myntkabinettet, Sveriges Ekonomiska Museum

5. Vācu lūgšanu grāmata, 1770. gads

[Norāde par autortiesībām]

No grāmatas Die Lust der Heiligen an Jehova. Oder: Gebaet-Buch, 1770

6. Uzraksts uz akmens plāksnes, Bavārija, Vācija

7. Mešas akmens, 830. g. p.m.ē., Parīze, Francija

[Norāde par autortiesībām]

Musée du Louvre, Paris

8. Baznīcas kupola gleznojums, Oltene, Šveice