”Tūkstošzvaigžņu viesnīca”

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA FRANCIJĀ

DROŠI vien daudzi, tāpat kā es, labprāt apmainītu nakti ērtā četrzvaigžņu viesnīcā pret vakaru tuksneša klusumā zem zvaigžņu nosētām debesīm. Ar tādām domām es atgriezos no brīnišķīga ceļojuma uz Tunisijas dienvidiem, kur man bija iespēja paviesoties nomadu tuksneša teltī jeb ”tūkstošzvaigžņu viesnīcā”, kā to bieži dēvē Ziemeļāfrikā.

Cilvēces vēstures gaitā šādas ”tūkstošzvaigžņu viesnīcas” ir devušas pajumti miljoniem cilvēku visā pasaulē — no Ziemeļamerikas plašajām prērijām līdz Āzijas stepēm un Sahāras tuksnesim. Lai gan pagājušajā gadsimtā klejotāju lopkopju jeb nomadu dzīvesveids ir ievērojami mainījies, daudzi no viņiem joprojām mīt savās tuksneša teltīs. Šie cilvēki ir ārkārtīgi viesmīlīgi, tāpēc viņu sabiedrībā pavadītais laiks — pat ja tā būs tikai viena diena — vēl ilgi paliks atmiņā.

”Vilnas māja”

Es un mans pavadonis braucam pa tuksnesi ar vecu ”Land Rover” automašīnu, lai apmeklētu nomadu nometni jeb duāru, kā to sauc Ziemeļāfrikā. Vairākas reizes mēs apstājamies un vaicājam ceļu ganiem, līdz beidzot tālumā pamanām telšu tumši brūnos siluetus. Kad esam nonākuši galā un izkāpuši no mašīnas, ar izbrīnu konstatējam, cik dziļš klusums valda tuksnesī. Beduīni apgalvo, ka šis klusums ļauj attīrīt prātu. Pie mums pienāk namatēvs, sirsnīgi sasveicinās un aicina teltī. Tā ir apmēram 12 metrus  gara, 5 metrus plata un 2 metrus augsta. Mūs ieved vīriešiem un viesiem paredzētajā telts nodalījumā un aicina apsēsties uz skaistiem paklājiem. Telts otrajā pusē, kas ir aizklāta ar priekškaru, dzīvo pārējie ģimenes locekļi un tiek gatavots ēdiens. Kamēr mēs sarunājamies, namamāte mūs pacienā ar tradicionālo piparmētru tēju, bet meitas aiz priekškara jau mīca mīklu plāceņiem. Šie gardie plāceņi tiek cepti uz pavarda māla traukos.

Sarunas gaitā es jautāju, kā teltis tiek darinātas, un namatēvs labprāt par to pastāsta. Pēc viņa vārdiem, jumtu un sienas darina no vairākām kopā sašūtām auduma sloksnēm — katra no tām ir aptuveni 15 metrus gara un pusmetru plata. Lielākām teltīm ir vajadzīgas kādas divpadsmit trīspadsmit šādas sloksnes. Interesanti būtu uzzināt, kā šie auduma gabali tiek izgatavoti.

Ir saulaina pēcpusdiena, un es redzu, ka viena no saimnieka meitām ir apsēdusies smiltīs telts priekšā. Rokā viņa tur vārpstiņu un veikli vērpj vilnu biezā dzijā. No šīs dzijas uz zemām stellēm tiek austi gari auduma gabali. No vienas puses, vilnas audums nodrošina labu ventilāciju, no otras puses, lietus laikā materiāla šķiedras piebriest un nelaiž cauri ūdeni. Arābu valodā telti sauc beit eš-šaar, kas tulkojumā nozīmē ”vilnas māja”, un tas šai mītnei ir ļoti piemērots nosaukums.

Cik ilgs ir telts mūžs?

Nomadi ar lielu rūpību uztur kārtībā savas tuksneša mītnes. Mūsu namatēvs paskaidro, ka sievietes ik gadu noauž vismaz vienu auduma gabalu, ar kuru tiek nomainīta tā sloksne, kas ir visvairāk nolietojusies. Tātad telts, kas sastāv no astoņām sloksnēm, tiek pilnībā atjaunota astoņu gadu laikā. Dažkārt telts gabali tiek atārdīti un apgriezti otrādi, lai tā puse, kas ir labāk saglabājusies, būtu virspusē.

Telti balsta uz vairākiem stabiem un kārtīm. Četri stabi, kas slejas telts vidū, parasti ir izgatavoti no aprikožu koka, kaut gan stabu un kāršu darināšanai izmanto arī citu sugu kokus. Divu centrālo stabu garums ir ap 2,5 metriem. Tie ir iedzīti zemē un augšpusē savienoti ar 45 līdz 60 centimetrus garu dekorētu siju. Sija ir nedaudz izliekta, tāpēc telts virspuse atgādina kamieļa kupri. Telts malas un aizmuguri balsta mazākas kārtis. Lai apskatītu, kā telts ir nostiprināta, mēs izejam ārpusē un redzam, ka tās malu nostiprināšanai tiek izmantotas no kazas vilnas darinātas virves.

Aiz telts ir izveidots neliels žogs no sausiem zariem, kas pasargā telts iemītniekus no savvaļas dzīvniekiem. Tepat netālu stāv ēzelītis, kas ir piesiets pie mietiņa, un nelielā aplokā sadzīts aitu un kazu ganāmpulks, par kuru rūpējas namatēva meitas.

Vienkāršs dzīvesveids

Plāceņi ir gatavi, un, pamērcēti olīveļļā, tie garšo lieliski. Raugoties apkārt, es nebeidzu vien brīnīties par nomadu dzīvesveida vienkāršību. Viss telts iekārtojums ir viena koka lāde un dažas no vilnas darinātas somas, paklāji un segas. Namatēva meitas man lepni rāda savus vienkāršos darbarīkus, ar kuriem viņas kārš un vērpj vilnu. Lāde, somas un darbarīki ir gandrīz vienīgie priekšmeti, kas šiem cilvēkiem pieder. Tas man atgādina gudros vārdus, ko senatnē teica ķēniņš Dāvids, kas jaunībā bija gans un bija dzīvojis teltīs. Viņš atzina, ka reizēm cilvēks ”krāj mantu kaudzēm, bet nezina, kam tā būs”. (Psalms 39:7.)

Daudzi nomadi ir dzejnieki — laikam viņus iedvesmo tuvība dabai —, un viņiem patīk sacensties dzejoļu sacerēšanā. Viņi ir arī prasmīgi stāstnieki un zina daudz trāpīgu sakāmvārdu. Savukārt es viņiem minu dažus Bībeles sakāmvārdus, kas atspoguļo dziļo gudrību, kura piemīt Dievam, ”kas izklāj debesis kā segu un tās izpleš kā dzīvojamu telti”. (Jesajas 40:22.) Kad pienāk laiks šķirties no mūsu viesmīlīgajiem saimniekiem, es no sirds pateicos viņiem un pie sevis domāju, vai man vēl kādreiz radīsies iespēja pavadīt laiku šajā brīnišķīgajā ”tūkstošzvaigžņu viesnīcā”.

[Attēls 26. lpp.]

Uz pavarda cepas plāceņi

[Norādes par attēlu autortiesībām 26. lpp.]

Musée du Sahara à Douz, avec l’aimable autorisation de l’Agence de mise en valeur du patrimoine et de promotion culturelle de Tunisie; kamieļi: ZEFA/ROBERTSTOCK.COM