Kad kaķi atgriežas savvaļā

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA AUSTRĀLIJĀ

PIEPLACIS zemei, ar acīm ieurbies nolūkotajā medījumā, plēsoņa lēni zogas klāt savam upurim. Tad tas sastingst uz vietas un sagatavojas izšķirīgajam lēcienam. Muskuļi saspringumā dreb zem brūnganās vilnas. Pēkšņi tas kā bulta metas uz priekšu un ar vienu nagainās ķepas vēzienu pienaglo pārsteigto upuri pie zemes.

Vieta, kur risinās šīs dramatiskās medības, nav vis Āfrikas savanna, bet Austrālija, un veiklais mednieks ir nevis varenais lauva, bet gan neliels kaķu dzimtas plēsējs, ko šeit Austrālijā dēvē par savvaļas kaķi. Tiek lēsts, ka pa visu kontinentu — sākot ar Jorkas raga pussalas džungļiem un Austrālijas vidienes svelmainajiem tuksnešiem un beidzot ar Austrālijas Alpu vēsajiem augstumiem — siro ap 12 miljoniem savvaļas kaķu.

Kas tie ir par kaķiem?

Mežonīgie kaķi, kas klejo pa Austrāliju, izskatās tāpat kā mājas kaķi, kuru tiešie pēcteči viņi arī ir. Tāpat kā mājas kaķi, tie mēdz būt melni, balti, pelēki un rudi, un to kažoks var būt gan vienkrāsains, gan plankumains vai svītrains. Taču šiem savvaļā dzīvojošajiem plēsoņām parasti ir muskuļaināki pleci un kakls nekā mājas kaķiem. Savvaļas runči sver 3 līdz 6 kilogramus, bet kaķenes parasti ir 2 līdz 4 kilogramus smagas. Mājas kaķi lielākoties ir atkarīgi no cilvēkiem, turpretī mežonīgie kaķi spēj parūpēties par sevi paši un no saskares ar cilvēkiem vairās.

Savvaļas kaķu senči ieradās Austrālijā kopā ar pirmajiem ieceļotājiem no Eiropas un 19. gadsimtā izplatījās pa visu kontinentu.  Daudzi kaķi pārgāja savvaļā, un 19. gadsimta 80. gados kaķus pat tīšuprāt izlaida brīvībā, cerot, ka tie palīdzēs apkarot trušus, kas katastrofāli postīja ganības. Kaķi ātri iedzīvojās jaunajos apstākļos un drīz vien kļuva par vienu no izplatītākajām Austrālijā ieviesto dzīvnieku sugām. Mūsdienās šie plēsēji ir sastopami gandrīz visos kontinenta nostūros, kā arī uz daudzām no mazajām saliņām Austrālijas piekrastē.

Izcilas pielāgošanās spējas

Kaķi savvaļā ļoti strauji vairojas. Vēl nesasniegusi gada vecumu, kaķene jau laiž pasaulē savu pirmo metienu, kurā mēdz būt līdz septiņiem kaķēniem. Turpmāk tai bērni dzimst līdz trīs reizēm gadā — katru reizi pa četriem līdz septiņiem mazuļiem. Tā tas turpinās visu kaķenes mūžu, kas ilgst septiņus astoņus gadus. Ja kaķenei katru gadu būtu tikai trīs vīriešu un trīs sieviešu kārtas pēcnācēji un viņas meitām tāpat, septiņu gadu laikā viena vienīga kaķene jau būtu kļuvusi par ciltsmāti vairākiem tūkstošiem savvaļas kaķu.

Tomēr, lai izdzīvotu Austrālijas skarbajos apstākļos, ar lielu skaitu pēcnācēju vien nepietiek. Kaķi visbiežāk dodas medībās pievakarē vai agri no rīta, kad gaiss ir vēsāks, un dienas karstumu pārlaiž, gulēdami dobumainos baļķos vai trušu alās. Austrālijā kaķi ir iekarojuši pat visneviesmīlīgākos tuksnešus, jo tie spēj izdzīvot bez dzeršanas, iztiekot tikai ar to mitrumu, ko uzņem ar nomedīto laupījumu.

Arī ēšanas ziņā savvaļas kaķi lieliski pielāgojas apstākļiem. Iecienītākais kaķu medījums ir trusis, taču Jaundienvidvelsas Nacionālo parku un dabas dienests ziņo: ”Kaķi medī un ēd vairāk nekā 100 vietējo putnu sugu, 50 somaiņu un citu zīdītāju sugas, 50 rāpuļu sugas un neskaitāmas varžu un bezmugurkaulnieku sugas.” Turklāt apetīte šiem plēsējiem ir varena. Runcis dienā apēd barības daudzumu, kas ir vienāds ar 5 līdz 8 procentiem viņa ķermeņa svara. Savukārt kaķene periodā, kad tai ir kaķēni, dienā spēj notiesāt tādu porciju, kas līdzvērtīga piektajai daļai viņas pašas svara. Kādā nomaļā salā 375 savvaļas kaķi viena paša gada laikā nomedīja un apēda 56 tūkstošus trušu un 58 tūkstošus jūras putnu.

Lielākā daļa Austrālijas vietējo dzīvnieku nav līdzvērtīgi pretinieki mežonīgajiem kaķiem. Kā stāstīts vides žurnālā Ecos, kaķi ar saviem plēsēju paradumiem tiek uzskatīti par vienu no iemesliem, kāpēc mēģinājumi Austrālijas sausajos apgabalos atjaunot apdraudēto zīdītāju populācijas negūst cerētos panākumus.

Mīlulis vai kaitnieks?

Jau kopš senās Ēģiptes laikiem kaķi ir bijuši iemīļoti mājdzīvnieki. Austrālijā 37 procentiem ģimeņu ir vismaz viens kaķis. Daudzi no šiem kaķiem nav sterilizēti, un negribētus kaķēnus cilvēki dažkārt izmet mežā, kur daļa no tiem pieaug un vairojas, papildinot savvaļas kaķu populāciju.

Lai mājas mīlulis nekļūtu par videi bīstamu kaitēkli, Jaundienvidvelsas Nacionālo parku un dabas dienests iesaka: nelaidiet kaķi ārā, īpaši naktī; gādājiet, lai jūsu kaķis būtu paēdis; parūpējieties, lai jūsu kaķim būtu identifikācijas zīme (kaklasiksna ar uzrakstu vai implantēta mikroshēma); piestipriniet pie kaķa kaklasiksnas trīs zvaniņus, lai kaķis nevarētu nepamanīts piezagties laupījumam; sterilizējiet savu kaķi; iežogojiet pagalmu tā, lai kaķis nevarētu izkļūt no tā laukā.

Lai to visu īstenotu praksē, ir jāpatērē laiks un līdzekļi, taču Austrālijas kaķu mīļotāji var būt pārliecināti — rezultāts ir pūļu vērts.

[Attēls 20. lpp.]

Viens no 12 miljoniem Austrālijas savvaļas kaķu

[Norāde par autortiesībām]

Joel Winter/NSW National Parks and Wildlife Service, Australia

[Norāde par attēla autortiesībām 21. lpp.]

With permission of The Department of Natural Resources and Mines