Krāšņā svētku uguņošana

VAI tās būtu olimpiskās spēles vai kāds cits ievērojams notikums, daudzi svinīgi pasākumi mūsdienās neiztiek bez uguņošanas. Šī krāšņā izrāde tiek rīkota gan svinot Neatkarības dienu ASV, gan atzīmējot Bastīlijas ieņemšanu Francijā, nemaz nerunājot par Jaungada svinībām, kad tikpat kā visās pasaules pilsētās debesis izgaismo grandioza uguņošana.

Kad cilvēki sāka aizrauties ar svētku uguņošanu? Kas ir vajadzīgs, lai izgatavotu un palaistu gaisā neparastās ugunspuķes?

Izgudrots Ķīnā, ievests Eiropā

Vairākums vēsturnieku ir vienisprātis, ka pirotehnikas aizsākumi ir meklējami Ķīnā. 10. gadsimtā šīs austrumu zemes ķīmiķi atklāja, ka, sajaucot salpetri (kālija nitrātu), sēru un kokogles, var iegūt viegli eksplodējošu maisījumu. Eiropā šo ķīniešu izgudrojumu nogādāja tādi rietumu ceļotāji kā Marko Polo vai, iespējams, arābu tirgotāji, un jau 14. gadsimta beigās krāšņas uguņošanas varēja vērot daudzu Eiropas pilsētu iedzīvotāji.

Austrumu ķīmiķu izgudrotais pulveris, kas ir ļāvis priecēt cilvēkus ar aizraujošiem skatiem, ir arī ievērojami ietekmējis Eiropas vēstures gaitu. Spēku, ko sevī slēpj šī viela (vēlāk to nodēvēja par šaujampulveri), viduslaiku armijas sāka izmantot, lai spridzinātu cietokšņu sienas un šautu svina lodes, un tas bija efektīvs līdzeklis cīņā par varu. Britu enciklopēdijā ir teikts, ka viduslaikos pulveri plaši lietoja ne tikai militārajām vajadzībām, bet arī lai sarīkotu svētku uguņošanu, piemēram, par godu uzvarai vai miera noslēgšanai.

Paši šaujampulvera izgudrotāji bija pievērsuši samērā maz uzmanības tā postošajam spēkam. Jezuītu misionārs, itālietis Mateo Riči, kas 16. gadsimtā devās uz Ķīnu, par to rakstīja: ”Ķīnieši nav iemācījušies šaut ar šautenēm un lielgabaliem, un viņi gandrīz nemaz nelieto šos ieročus karadarbībā. Tomēr salpetris te taupīts netiek — to izmanto pirotehniskos izstrādājumos, ko pēc tam lielā skaitā izšauj gaisā svētkos un citos svinīgos pasākumos. Ķīnieši ir sajūsmā par šīm krāsainajām izrādēm.. Viņi ir apbrīnojami prasmīgi uguņošanas meistari.”

Ugunsizrādes tapšana

Cilvēkiem, kas senatnē rīkoja ugunsizrādes, bija vajadzīga ne vien prasme, bet arī drosme. Viņi atklāja, ka lielas pulvera granulas sadeg samērā lēni, turpretī smalkās granulas strauji eksplodē. Lai izgatavotu pirotehnisko raķeti, no bambusa vai papīra uztaisīja caurulīti, aizdarīja tai augšējo galu un apakšējā daļā iepildīja lielās pulvera granulas. Kad pulveri aizdedzināja, spēks, ko radīja strauja gāzu izplešanās, uzsvieda raķeti gaisā (mūsdienās tas pats princips tiek izmantots kosmosa raķešu palaišanai). Raķetes augšējā daļā iepildīja sīki sasmalcinātu pulveri, kam bija jāsprāgst lidojuma trajektorijas augstākajā punktā.

Laika gaitā pirotehnisko ierīču izgatavošanas principi nav būtiski mainījušies, taču ir ieviesti arī daži uzlabojumi. Sākotnēji Āzijas pirotehniķi prata pagatavot maisījumus, kuriem uzliesmojot liesma bija balta vai zeltaina. 19. gadsimta sākumā itālieši izgudroja, kā liesmu var padarīt krāsainu. Pulverim viņi  pievienoja kalcija hlorātu, kas sadegot radīja tādu karstumu, ka metāli pārgāja gāzveida stāvoklī, un tas liesmai piešķīra dažādas krāsas. Mūsdienās, lai iekrāsotu liesmu sarkanu, pulverim piejauc stroncija karbonātu, koši baltās liesmas iegūst, pievienojot titānu, alumīniju vai magniju, zilās — dažādus vara savienojumus, zaļās — bārija nitrātu, bet dzeltenās — maisījumu, kura sastāvā ir nātrija oksalāts.

Datora izgudrošana pavēra pirotehniķiem iespēju apgūt jaunas mākslas virsotnes. Programmējamās vadības ierīces, kas raķešu degļus aizdedzina elektriski, ļauj plānot aizraujošu priekšnesumu ar apbrīnojamu precizitāti. Mūsdienās uguņošanu var pat sinhronizēt ar mūzikas ritmu.

Reliģiskās tradīcijas

Jezuītu misionārs Mateo Riči atzina, ka uguņošanai bija liela nozīme ķīniešu reliģiskajās svinībās. Žurnālā Popular Mechanics bija skaidrots, ka Jaungada svinībās un reliģiskos svētkos ķīnieši rīkoja uguņošanu, lai aizgaiņātu ļaunos garus. Grāmatā Days and Customs of All Faiths (Visu ticību svētki un paražas) Hovards Hārpers rakstīja: ”Jau tālā senatnē, svinot pagāniskus reliģiskus svētkus, cilvēki nesa lāpas un dedzināja ugunskurus. Nav brīnums, ka daudzkrāsainas un krāšņas uguns strēles, kas viena pēc otras uzplaiksnī augstu gaisā, vēlāk kļuva par daudzu svētku un svinību neatņemamu sastāvdaļu.”

Pēc tam, kad tradīciju rīkot uguņošanu reliģisko svinību reizēs pārņēma nominālā kristietība, pirotehniķiem iecēla svēto aizbildni. The Columbia Encyclopedia ir teikts, ka Svētās Barbaras tēvs lika viņu ieslodzīt tornī un pēc tam nogalināt par to, ka viņa bija kristiete. Tā kā tēvu par to piemeklēja briesmīgs sods — viņu nogalināja zibens spēriens —, Svētā Barbara tika iecelta par šaujamieroču un uguņošanas aizbildni.

Nauda netiek taupīta

Vai tie būtu reliģiski vai kādi citi svētki, šķiet, ka cilvēki nemitīgi alkst redzēt arvien iespaidīgākas, arvien aizraujošākas uguņošanas izrādes. Lūk, kā jau pieminētais 16. gadsimta misionārs aprakstīja Ķīnā vēroto uguņošanu: ”Būdams Nankinā, es redzēju krāšņu salūtu, ko ķīnieši rīkoja jaunā gada pirmajā mēnesī — viņiem tie bija lieli svētki. Pēc manām aplēsēm, gaisā izšautā šaujampulvera pietiktu veselai armijai vairāku gadu karadarbībai.” Viņš piebilda, ka rīkot šādu ugunsizrādi ir diezgan dārgi, un atzina, ka ”tādām lietām kā uguņošana nauda te netiek taupīta”.

Aizritējušie gadsimti nav mazinājuši cilvēku aizraušanos ar uguņošanu. 2000. gadā apmēram miljons skatītāju pulcējās Sidnejā, lai noskatītos virs Sidnejas ostas tilta iespaidīgu gaismas uzvedumu, kurā tika izlietotas 20 tonnas sprāgstvielu. ASV iedzīvotāji tajā pašā gadā iegādājās 70 tūkstošus tonnu pirotehnikas materiālu, iztērējot 625 miljonus dolāru. Tiešām, uguņošana joprojām ir tikpat populāra kā senatnē, un arī mūsdienās par daudzām zemēm var teikt, ka ”tādām lietām kā uguņošana nauda te netiek taupīta”.

 [Attēls pa visu lapu 23. lpp.]