”Mēs augstu vērtējam savus tērpus”

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA MEKSIKĀ

KAD 16. gadsimtā spāņi pirmo reizi ieradās Meksikā, viņi tur atrada apbrīnojamu etnisko daudzveidību — actekus, maijus un citas tautības un ciltis. Vai eiropieši pilnīgi iznīcināja šīs vietējās kultūras? Nē, tās lielā mērā vēl aizvien ir turpat. Aptuveni 12 miljoni Meksikas iedzīvotāju ir pirmskolumba laika etnisko grupu tiešie pēcnācēji. Daudzi no viņiem joprojām runā savās senajās valodās, un jau pirmajā acu uzmetienā viņi izceļas ar saviem savdabīgajiem tērpiem.

Oahakas štats Meksikas dienvidrietumos, kultūru daudzveidības ziņā bagātākais Mezoamerikas novads, ir gluži kā milzīga modes skate. Šeit dzīvo, piemēram, čontali, kas pārtiek no lauksaimniecības, lopkopības, medībām un dabas velšu vākšanas kalnos. Savos ģimenes dārzos viņi audzē visdažādākos augļus, dārzeņus un puķes. Čontalu mīlestība pret dabu atainojas sarkanajos un melnajos dzīvnieku un ziedu rakstos, ko čontalu sievietes izšuj uz savām blūzēm. Neprecētas sievietes papildina savu tērpu ar matos iepītām krāsainām lentēm.

Tevantepekas zemesšaurumā blakus čontaliem dzīvo arī vavi un sapoteki, kas ģērbjas ļoti līdzīgi, taču vietējie iedzīvotāji pēc sievietes tērpa prot precīzi noteikt viņas izcelšanos. Sapoteki, kas paši sevi dēvē par ”ļaudīm no mākoņiem”, spriezdami pēc sievietes apģērba, spēj pateikt pat to, no kura ciema viņa nāk. Visai sarežģīti raksti rotā Oahakas ziemeļos dzīvojošo činanteku tērpus. Tradicionālo vaļīgo bezpiedurkņu blūžu un kleitu — tā dēvēto huipil — simboliskajos izšuvumos činanteku sievietes stāsta par savu senču vēsturi. Svinīgos gadījumos viņas velk mugurā īpaši grezni izrakstītas huipil, kuras pašas sauc par ”lielajiem vēderiem”.

Lielas rokdarbnieces ir arī mišteku sievietes, kas dzīvo Oahakas, Gerrero un Pueblas štatā. Kādā novadā  tradicionālā izšuvuma tehnika, ko lieto smalku muslīna blūžu rotāšanai, ir tik sarežģīta, ka tai ir dots nosaukums, kas tulkojumā nozīmē ”uztaisi mani, ja vari”. Tāpat kā citas Meksikas tautas, piekrastē mītošie mišteki joprojām auž tādus pašus audumus kā viņu senči, kas dzīvoja pirms daudziem gadsimtiem. To pašu aušanas tehniku, ko viņi izmanto mūsdienās, var redzēt arī muzejos, kur izstādītas figūras un zīmējumi, kas vēsta par Meksikas kultūru pirms spāņu ierašanās.

Senajiem maijiem un actekiem sevišķi smalki darināts bija vīriešu apģērbs. Mūsdienās vīrieši, kas pieder pie Meksikas senajām tautībām, lielākoties ģērbjas apmēram tāpat kā citi šīs zemes vīriešu kārtas iedzīvotāji. Taču dažas ciltis, piemēram, vičoli, vīriešu apģērbā vēl ir saglabājušas pirmsspāņu laikmeta elementus. Izšūtas vičolu drānas, sociālā stāvokļa simbols, ir rotātas tik sarežģītiem rakstiem un aksesuāriem, ka ir vajadzīgs krietns laiks, lai rūpīgi izpētītu un izprastu visas detaļas.

Vislabāk savu tradicionālo pirmsspāņu laikmeta tērpu ir saglabājušas acteku kopienas Kvecalanas apkaimē, Pueblas štatā, kur sievietes rotājas ar savdabīgām galvassegām (skat. attēlu 26. lappusē), ievijot matos dziju un aptinot ap galvu, un nēsā quechquemitl — plānas dekoratīvas šalles. Līdzīgus apģērba elementus var redzēt arī seno rokrakstu ilustrācijās.

Čjapasas štata kalnienēs, kur iedzīvotāju etniskais sastāvs ir sevišķi raibs, dažas vietējās ciltis saista tuvas radniecības saites. Tērpi, ko šeit valkā tādas ciltis kā cocili, celtali un toholabali, pašiem valkātājiem ir gluži ikdienišķs apģērbs, turpretī iebraucēju acīm tas ir visai neparasts skats.

Arī šajā apvidū daudzi joprojām drānas šuj no pašausta auduma. Mātes, mācot savām meitām pašām darināt tradicionālos apģērbus, noteikti palīdz tām iegūt spēcīgu savu sakņu apziņu. Vēsajos Čjapasas kalnu apgabalos cocilu sievietes veic visu darbu no sākuma līdz galam — cērp aitas, mazgā un kārš vilnu, vērpj dziju, krāso to ar dabīgām krāsvielām un tad auž audumus ar vienkāršām rokas stellēm. Kāda jauna meitene no Čamulas apkārtnes, vārdā Petrona, stāsta: ”Sākumā gāja grūti, bet man bija milzīgs prieks, kad beidzot es biju uzšuvusi savu pirmo vilnas nagua [svārkus] un izšuvusi savu pirmo kokvilnas blūzi. Es pati noaudu arī jostu.” Ja zina, cik daudz pūļu jāiegulda šajā darbā, viegli saprast, kāpēc viņa saka: ”Mēs augstu vērtējam savus tērpus.”

Tajos Jukatanas pussalas apgabalos, kur labāk saglabājusies tradicionālā kultūra, maiju sievietes ikdienā valkā hipil — brīvi krītošu, baltu kleitu ar krāsainiem izšuvumiem. Zem šī tērpa viņas parasti velk mežģīņu apakšsvārkus. Svētku reizēs gan laucinieces, gan pilsētnieces ar lepnumu tērpjas ikdienas kleitai līdzīgā, bet daudz krāšņāk izstrādātā kleitā, ko dēvē par terno.

Ja tūristi grib iegādāties tradicionālās Meksikas pirmiedzīvotāju kleitas, viņiem jāšķiras no krietnas naudas summas. Taču vietējās sievietes, lai gan viņas lielākoties ir trūcīgas, var atļauties tās nēsāt, jo viņas savu apģērbu ar lielu cītību darina pašas.

Meksikā ir 219 Jehovas liecinieku draudzes, kuru sapulces notiek Meksikas pirmiedzīvotāju valodās, un šajās kristiešu sapulcēs acīm paveras apbrīnojami koša un krāsaina aina, jo daudziem ir mugurā pēc senču tradīcijām darinātas svētku drānas, kas valdzina ar savu neparasto krāšņumu.

 [Karte 26. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

PUEBLA

JUKATANA

OAHAKA

ČJAPASA

[Attēls 26. lpp.]

Maiju mežģīņu apakšsvārki

[Attēls 26. lpp.]

Sapoteku izšuvums

[Attēls 26. lpp.]

Sapoteku sievietes, Oahaka

[Attēls 26. lpp.]

Maiju sieviete, Jukatana

[Attēls 26. lpp.]

Acteki, Puebla

[Attēls 26. lpp.]

Cocilu sieviete, Čjapasa