Koka arhitektūras brīvdabas muzejs

No Atmostieties! korespondenta Slovākijā

LAI saglabātu aizgājušo laiku kultūrvēsturisko mantojumu, daudzās zemēs ir izveidoti etnogrāfiskie brīvdabas muzeji. Aplūkojot celtnes, kas ir uzstādītas un iekārtotas šajās brīvdabas izstādēs, mūsdienu cilvēki var daudz ko uzzināt par savu priekšteču dzīvesveidu un māksliniecisko gaumi.

Viens no šādiem savdabīgiem un interesantiem brīvdabas muzejiem atrodas Oravas novadā Slovākijas ziemeļos. Tie, kas apmeklē muzeju, it kā atgriežas sen pagājušos laikos, un gar viņu acīm aizslīd visa šī novada vēsture.

Oravas novada brīvdabas muzejs

Muzejs, kas atrodas netālu no Zuberecas, ir dibināts 1967. gadā, un tajā ir apskatāmas celtnes, kas ir pārvestas no 74 apkaimes ciemiem un lauku saimniecībām, kā arī no attālām apdzīvotām vietām. Visas šīs ēkas ir atvestas uz šejieni izjauktā veidā un tad rūpīgi saliktas.

Muzejā iekārtotajās 11 lauku sētās un dzīvojamās ēkās agrāk ir dzīvojuši šī novada ievērojamie cilvēki — ciemu vecākie, augstmaņi — un vienkāršie ļaudis, piemēram, zemnieki, algādži un amatnieki. Tā kā zemkopība un lopkopība gadsimtiem ilgi ir bijusi novada iedzīvotāju nozīmīgākā nodarbošanās, šeit ir daudz saimniecības ēku. Apmeklētāji var aplūkot siena šķūņus, piedarbu un klētis, govju kūtis un citas guļbūves, kā arī gana būdu un aitu aploku. Te ir apskatāmi seno laiku amatnieku instrumenti, bišu strops, zvanu tornis un pat neliela koka baznīca ar tai blakus esošo kapsētu, kas gan ir tikai imitācija.

Ieskatoties māju iekšienē, redzam, ka Oravas novada nami tradicionāli ir bijuši būvēti tā, lai tajos būtu dzīvojamā istaba, virtuve, priekšnams un pieliekamais. Mājā varēja būt ierīkots arī neliels pagrabs, kura grīdu izklāja ar plakaniem akmeņiem. Namus būvēja no aptēstiem baļķiem, un sienu ap durvīm un logiem parasti nokrāsoja baltā krāsā. Ēkām bija lubu vai dēļu jumti, bet zelminis tika bagātīgi izgreznots. Lai gan istabā bieži vien bija klona grīda, iekšējās sienas lielākoties bija nobalsinātas vai apšūtas ar ēvelētiem dēļiem. Ēdienu gatavošanai virtuvē bija ierīkots vaļējs pavards ar dūmeni, un siltums, kas nāca no virtuves, apsildīja arī dzīvojamo istabu.

Kopā darbā un atpūtā

Ciema koka ēku iekārtojums un izvietojums liecina par ciešajām saitēm, kas ir pastāvējušas gan vienas ģimenes ietvaros, gan arī visu ciema iedzīvotāju starpā. Dzīvojamo namu un saimniecības ēku izvietojums tika plānots tā, lai cieminieki varētu palīdzēt cits citam padarīt dažādus darbus, citādi tie nemaz nevarētu izdzīvot šī kalnainā apvidus skarbajos apstākļos. Radi un tuvākie kaimiņi sadarbojās, dzenot uz ganībām govis, aitas un zosis, bet tādus lauku darbus kā pļauja, ražas novākšana un dažādu preču vešana uz tirgu kopīgiem spēkiem padarīja viss ciems. Kopiena arī uzturēja kārtībā ganības un zemesceļus.

Lai gan darba ciema iemītniekiem bija atliku likām, viņi prata saglabāt dzīvesprieku, un īpaši liela līksmība valdīja ražas novākšanas laikā. Prieku cilvēkiem sagādāja arī labs piena izslaukums un telēnu un jēriņu piedzimšana. Par godu šiem notikumiem apkārtējie kalni tika pieskandināti ar dziesmām un stabuļu,  harmoniku un akordeonu melodijām. Ziemā sievietes mēdza pulcēties kopā, lai plucinātu zosu spalvas, no kurām darināja spilvenus un dūnu segas. Savukārt vīrieši pavadīja laiku, darīdami dažnedažādus darbus un sarunādamies par visu ko, bet vakarpusē ciema iedzīvotājiem patika rīkot dejas. Oravas novadā šīs tradīcijas ir saglabājušās līdz pat mūsu dienām.

Ieskats pagātnē

Zināšanas par celtniecības paņēmieniem un telpu izkārtojumu, kas bija vajadzīgas seno laiku amatniekiem, lai būvētu tradicionālās koka ēkas, tika nodotas no paaudzes paaudzē. Celtniecībā lielākoties tika izmantoti vietējie materiāli. Fakts, ka šīs ēkas ļoti labi iederas apkārtējā ainavā, uzskatāmi liecina par seno celtnieku prasmi un labo gaumi. Nav šaubu, ka savu darbu tie darīja ar prātu un no sirds.

Pasaulslavenais arhitekts Ludvigs Mīss van der Roe par šīm celtnēm rakstīja: ”Ikviens cirvja cirtiens, ikviena kalta kustība slēpj sevī dziļu jēgu. [..] Šajās celtnēs ir akumulēta daudzu paaudžu dzīves pieredze. Tās ir ārkārtīgi izteiksmīgas, un tajās izpaužas apbrīnojama materiāla izjūta. Šīm ēkām piemīt neparasta omulība un šarms, un to sienās, šķiet, vēl tagad atbalsojas seno laiku dziesmas.”

Uz brīdi mēs apstājamies un, vērodami šī brīvdabas muzeja ēku arhitektūru, cenšamies iztēloties cilvēkus, kas šeit ir dzīvojuši. Cik patīkami, ka mūsdienu drudžainajā pasaulē ir iespēja kaut nedaudz izbaudīt aizgājušā laika mieru un rāmo dzīves plūdumu!

[Karte 14. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Zubereca

[Attēli 15. lpp.]

1) koka mājas; 2) dzīvojamā istaba; 3) vietējie iedzīvotāji tautas tērpos spēlē mūzikas instrumentus un dejo