Stāsts par kādu ticības pārbaudījumu

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA LIELBRITĀNIJĀ

RIČMONDA ir gleznaina Anglijas pilsētiņa, kas atrodas Nortjorkšīras grāfistē. Neilgi pēc tam, kad 1066. gadā Angliju bija pakļāvuši normandieši, Ričmondā tika uzbūvēta pils, no kuras paveras iespaidīgs skats uz Sveilas upes ieleju, kas iesniedzas Jorkšīras ieleju nacionālajā parkā.

Dokumentālajā televīzijas filmā The Richmond Sixteen (Sešpadsmit Ričmondas ieslodzītie) tika atainoti notikumi no nesenas šīs pils vēstures — tas bija stāsts par sešpadsmit vīriešiem, kas Pirmā pasaules kara laikā sirdsapziņas dēļ atteicās no militārā dienesta. Kas bija jāpieredz šiem vīriešiem?

Obligātā karaklausība

Kad 1914. gadā Lielbritānija bija pieteikusi karu Vācijai, patriotisma jūtu uzplūdā aptuveni divarpus miljoni vīriešu iestājās armijā. Kā izteicās vēsturnieks Alans Loids, karā tomēr gāja bojā arvien vairāk cilvēku un sabiedrība skaidrāk un skaidrāk apjauta, ka karš nebeigsies tik ātri, kā bija solījuši politiķi, tāpēc brīvprātības principa vietā stājās spēkā obligātā karaklausība. Tā 1916. gada martā pirmo reizi Lielbritānijas vēsturē vīrieši — sākumā neprecēti — tika pakļauti obligātajam karadienestam.

Tika rīkoti divi tūkstoši tribunālu, kuru priekšā stājās vīrieši, kas savas sirdsapziņas dēļ atteicās no militārā dienesta, taču tikpat kā neviens no šiem cilvēkiem netika pilnībā atbrīvots no karaklausības. Lielākoties šiem vīriešiem lika stāties militārajās vienībās, kas nepiedalījās kaujās, un tādā veidā atbalstīt karamašīnu. Tie, kas atteicās to darīt, joprojām bija pakļauti karaklausībai, un viņu lietas turpināja izskatīt kara tribunāls. Pret šiem cilvēkiem izturējās ļoti nežēlīgi, un viņi tika iemesti cietumā, bieži vien ārkārtīgā šaurībā un visādā citādā ziņā briesmīgos apstākļos.

Sešpadsmit Ričmondas ieslodzītie

Ričmondas cietumā tika ieslodzīti sešpadsmit cilvēki, no kuriem pieci bija Starptautiskie Bībeles pētnieki, kā tolaik sauca Jehovas lieciniekus. Herberts Seniors, kas par Bībeles pētnieku kļuva 1905. gadā piecpadsmit gadu vecumā, aptuveni 50 gadus vēlāk rakstīja: ”Mūs iemeta kamerās, kas vairāk gan atgādināja pazemes cietuma kambarus. Izskatījās, ka šīs telpas nebija izmantotas gadiem ilgi, jo grīdu klāja kādus sešus centimetrus bieza gružu kārta.” Tagad jau izbalējušie un vietām izdzisušie zīmējumi un uzraksti uz balsinātajām cietuma sienām ir pieejami publiskai apskatei. Uz šīm sienām ir rakstīti vārdi, dažādas ziņas, zīmēti ieslodzītajiem tuvi cilvēki, kā arī redzami uzraksti, kas apliecina ticību.

Viens no cietumniekiem bija uzrakstījis: ”Labāk mirt savu principu dēļ, nevis tāpēc, ka es būtu atkāpies no tiem.” Daudzos uzrakstos ir lasāmas atsauces uz Jēzu Kristu un viņa mācībām. Vēl ieslodzītie bija rūpīgi zīmējuši emblēmas, kurās bija attēlots krusts un kronis, — tolaik Starptautiskās Bībeles pētnieku apvienības (SBPA) locekļi mēdza nēsāt nozīmītes ar šo simbolu. Herberts Seniors stāstīja, ka viņš no Bībeles studēšanas palīglīdzekļa, grāmatas Dievišķais laikmetu plāns, bija pārzīmējis uz sienas ”Laikmetu karti”. Tomēr šis zīmējums nav saglabājies, kā tas ir noticis arī ar daudziem citiem uzrakstiem un zīmējumiem dažādās cietuma telpās. Viens no kristiešiem uz sienas ir atstājis uzrakstu:  ”Klarenss Hols no Līdsas, S.B.P.A. 1916. gada 29. maijs. Izsūtīts uz Franciju.”

Uz Franciju un atpakaļ

Lielbritānijas armija draudīgā ātrumā cieta zaudējumus Francijā un Beļģijā. Kara ministra Horeišio Herberta Kičenera un angļu karaspēka komandiera Duglasa Heiga vadītajai armijai bija ārkārtīgi nepieciešami papildspēki, un kopš 1916. gada maija karā tika iesaukti arī precēti vīrieši. Lai turētu armiju dzelžainos grožos, tika nolemts sodīt tos, kas pārliecības dēļ bija atteikušies no dienesta. Stingras apsardzes pavadībā sešpadsmit Ričmondas ieslodzītie, kam rokas bija saslēgtas roku dzelžos, nelikumīgā kārtā tika sadzīti vilcienā un slepeni nogādāti Francijā. Kā teikts žurnālā Heritage, Buloņas ”pludmalē šie vīri ar dzeloņstieplēm tika piesieti pie stabiem, varētu teikt, ka viņi tikpat kā tika sisti krustā”, un pēc tam viņiem lika noskatīties, kā tiek nošauts kāds britu dezertieris. Sešpadsmit vīriem, kas bija atteikušies no karadienesta, paziņoja, ka viņus gaida tāds pats liktenis kā šo dezertieri, ja viņi nepakļausies pavēlēm.

1916. gada jūnija vidū sešpadsmit Ričmondas cietumnieki tika izvesti 3000 vīru liela karaspēka priekšā, kur viņiem tika nolasīts nāves spriedums, tomēr jau pirms tam bija miris Kičeners un šajā lietā bija iejaucies britu premjerministrs. Līdz varas pārstāvjiem Londonā bija nonākusi pastkartīte ar šifrētu ziņu, un nāves sods bija atcelts. Ģenerālim Heigam bija pavēlēts atcelt visiem sešpadsmit vīriešiem nāvessodu un aizstāt to ar desmit gadu ieslodzījumu.

Pēc atgriešanās Lielbritānijā vairāki no viņiem tika nosūtīti strādāt ”nacionālā mērogā svarīgu darbu” uz kādu Skotijas granīta lauztuvi, kur bija jāstrādā ārkārtīgi smagos apstākļos, sacīts kādā oficiālā ziņojumā. Pārējiem, arī Herbertam Senioram, bija jāatgriežas atpakaļ cietumā, tikai šoreiz tas vairs nebija militārais cietums.

Kas tika sasniegts

Mūsdienās par Ričmondas pili gādā Anglijas vēsturiskā mantojuma biedrība, un, tā kā cietuma kameru sienas Ričmondas pilī ir nepieciešams saudzēt, plašajā izstādē, kas ierīkota šajā pilī, ir uzstādīts skārienjutīgs ekrāns, kas apmeklētājiem dod iespēju, neko neizbojājot, rūpīgi aplūkot gan cietuma kameras, gan uzrakstus uz sienām. Izstādi apskatīt mēdz ierasties skolnieku un studentu grupas, un šie jaunieši tiek aicināti pārdomāt, kāpēc vīrieši, kas atteicās no dienesta, sev dārgo uzskatu dēļ bija gatavi, ka viņus soda, ieliek cietumā, un pat bija gatavi iespējamam nāves sodam.

Sešpadsmit vīrieši, kas tolaik bija ieslodzīti Ričmondas cietumā, veiksmīgi pievērsa sabiedrības uzmanību jautājumam par atteikšanos no militārā dienesta pārliecības dēļ un ar savu nostāju sāka izpelnīties sabiedrības atzinību un cieņu. Iznākumā Otrā pasaules kara laikā varas pārstāvji izturējās iecietīgāk pret cilvēkiem, kas pārliecības dēļ atteicās no militārā dienesta.

2002. gadā Ričmondas pils teritorijā tika ierīkots skaists dārzs, kas daļēji tika izveidots par godu sešpadsmit Ričmondas ieslodzītajiem, pieminot viņu nelokāmo nostāju.

[Attēli 12., 13. lpp.]

No kreisās uz labo pusi: 12. gadsimtā celtais Ričmondas pils tornis, kurā atradās cietums ar tā kamerām

Herberts Seniors, viens no Ričmondas ieslodzītajiem

Viena no kamerām, kurā tika turēti Ričmondas ieslodzītie

Fonā: fragmenti no cietumnieku atstātajiem uzrakstiem un zīmējumiem, kas saglabājušies gadu gaitā