Amate — Meksikas ”papiruss”

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA MEKSIKĀ

MEKSIKA ir zeme ar bagātu un aizraujošu vēsturi, un viens no tās kultūras mantojuma dārgumiem ir seni piktogrāfiski rokraksti, ko mēdz dēvēt par kodeksiem. Šie rokraksti sniedz ieskatu tādu senu Mezoamerikas civilizāciju kā acteku un maiju kultūrā, vēstīdami gan par garīgās dzīves jomām — vēsturi, zinātni, reliģiju un hronoloģiju —, gan par ļaužu ikdienas dzīvi. Pārsteidzoši prasmīgi rakstveži jeb tlacuilos iemūžināja savas tautas vēsturi uz dažādiem materiāliem.

Daļa rokrakstu bija rakstīti uz auduma, ādas vai papīra, kas bija gatavots no agaves šķiedrām, taču visbiežāk lietotais materiāls bija amate. Šis vārds ir cēlies no nauatla vārda amatl, kas nozīmē ”papīrs”. Amate papīru ieguva no fikusu, zīdkoku dzimtas koku, mizas. Enciklopēdijā Enciclopedia de México teikts: ”Bez detalizētas stumbra, lapu, ziedu un augļu izpētes daudzās fikusu sugas ir grūti atšķirt citu no citas.” Amate darināšanai der tādas sugas kā Ficus involuta, Ficus crassiuscula, Ficus cotinifolia.

 Kā darina amate

Kad 16. gadsimtā spāņi iekaroja Meksikas teritoriju, iekarotāji centās iznīdēt amate papīra gatavošanu. Viņi uzskatīja, ka amate cieši saistās ar vietējiem pagāniskajiem rituāliem, ko nosodīja katoļu baznīca. Savā darbā Historia de las Indias de Nueva España e Islas de la Tierra Firme (Jaunās Spānijas Indiju un Tierra firme salu vēsture) spāņu mūks Djego Durans minēja, ka vietējie iedzīvotāji ”veidoja plašas hronikas, kurās viņi aprakstīja savu priekšteču dzīvi. No tām mēs būtu varējuši smelties ne mazums zināšanu, ja vien tumsonīga dedzība tās nebūtu iznīcinājusi. Jo tumsonīgi cilvēki, turēdami šos rakstus par elkiem, tos sadedzināja, lai gan īstenībā tās bija hronikas, ko būtu bijis vērts paturēt atmiņā.”

Tomēr mēģinājumi iznīcināt amate papīra darināšanas tradīcijas bija nesekmīgi, un šī prasme, par laimi, ir saglabājusies līdz pat mūsu dienām. Pueblas štata kalnos tādās vietās kā Sanpablito pilsētiņa, kas atrodas Pavatlanas rajonā, senās amate izgatavošanas tradīcijas joprojām ir dzīvas. Balstoties uz informāciju, ko savulaik pierakstījis karaļa Filipa II ārsts Fransisko Ernandess, arheoloģijas žurnālā Arqueología Mexicana stāstīts: ”Papīra darinātāji cirta vienīgi resnos koku zarus, bet mazos zariņus neaiztika. Pēc tam zarus iegremdēja upē vai strautā un atstāja pa nakti miekšķēties. Nākamajā dienā zariem atlobīja mizu un mizas ārējo kārtu atdalīja no iekšējās, paturot vienīgi pēdējo.” Tad mizu attīrīja, izklāja šķiedrainās sloksnes uz plakanas virsmas un izdauzīja ar akmens āmuru.

Lai šķiedras kļūtu mīkstākas un lai atdalītu dažas nevēlamas vielas, mūsdienās mizas vāra lielos katlos, pievienojot ūdenim pelnus un kaļķi. Vārīšana ilgst līdz pat sešām stundām, un pēc tam šķiedras noskalo un atstāj mirkt ūdenī. Papīra darinātāji pa vienai izklāj mizas strēmeles uz plakanas koka virsmas, izveidojot rūtainu rakstu. Tad viņi vienmērīgi dauza šķiedras ar akmens āmuru, līdz tās salīp kopā un iznāk papīra loksne. Visbeidzot viņi ieloka loksnes malas uz iekšu, lai tās būtu izturīgākas, un izliek papīru saulē žāvēties.

Meistari darina dažādas krāsas amate. Tradicionālā krāsa ir brūnā, bet amate papīrs mēdz būt arī balts, ziloņkaula krāsā, balts ar brūniem raibumiem, dzeltens, zils, rozā un zaļš.

Izmantojums mūsdienās

Mūsdienās meksikāņi izmanto amate brīnišķīgos mākslas darbos un daiļamatniecības izstrādājumos. Dažkārt gleznojumiem uz šī papīra ir reliģisks raksturs, bet daudzos gadījumos tie ir dažnedažādi stilizēti dzīvnieku attēli, kā arī daudzkrāsainas svētku un ikdienas dzīves ainas, kurās atspoguļojas Meksikas iedzīvotāju dzīvespriecīgā daba. Amate lieliski noder arī glītu apsveikuma kartīšu, grāmatzīmju un līdzīgu priekšmetu darināšanai. Izstrādājumus no amate papīra ir iecienījuši gan vietējie iedzīvotāji, gan ārzemnieki, kas labprāt iegādājas šos dekoratīvos priekšmetus. Krāšņi apgleznotie amate darinājumi ir pazīstami arī ārpus Meksikas robežām, jo tie tiek eksportēti uz dažādām pasaules daļām. Ir izgatavotas pat seno kodeksu kopijas uz šī papīra. Jādomā, spāņi bija ļoti pārsteigti, kad pirmo reizi mūžā saskārās ar šo savdabīgo mākslu. Iepriekš minētais dominikāņu mūks Djego Durans stāstīja, ka iezemieši ”visu aprakstīja un uzgleznoja savās grāmatās un uz garām papīra sloksnēm līdz ar aprēķiniem, kurā gadā, mēnesī un dienā tas noticis. Viņu likumi un rīkojumi, viņu tautas skaitīšanas reģistri utt. bija pierakstīti šajos attēlos — viss ļoti kārtīgi un saskanīgi.”

Patīkami, ka amate izgatavošanas prasme, daļa no Meksikas bagātā kultūras mantojuma, ir saglabājusies līdz pat šai dienai. Gluži kā seno laiku rakstveži tlacuilos, vienkāršie mūsdienu amatnieki, kas darina amate papīru, augstu vērtē šo brīnišķīgo materiālu, ko pamatoti var nosaukt par Meksikas ”papirusu”.

[Attēls 26. lpp.]

Mizas strēmeles rūpīgi izdauza