Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Dzīve virs mākoņiem

Dzīve virs mākoņiem

Dzīve virs mākoņiem

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA BOLĪVIJĀ

IESPĒJA izbaudīt vienatni un valdzinošus dabas skatus, doties jaukās pastaigās un spraigos pārgājienos un nodoties slēpošanas priekiem daudzus mudina pavadīt brīvdienas kalnos. Turklāt miljoniem cilvēku pastāvīgi dzīvo starpkalnu ieplakās un plakankalnēs krietni virs līmeņa, kur veidojas zemākie mākoņu slāņi. Taču apstākļi, kas valda tādā augstumā, var manāmi iespaidot gan cilvēku veselību, gan transportlīdzekļu darbību un pat ēdienu gatavošanu. Kāpēc dzīve kalnos izraisa problēmas šajās jomās, un kā tās risināt? Vai tiešām pasaulē ir tik daudz ļaužu, kas dzīvo virs mākoņiem?

Mūsdienās daudzi kalnu apgabali ir pieredzējuši strauju ekonomisku uzplaukumu. Tāda miljonu pilsēta kā Mehiko, piemēram, atrodas vairāk nekā 2000 metru augstumā virs jūras līmeņa. Denvera (ASV), Nairobi (Kenija) un Johannesburga (Dienvidāfrikas Republika) visas trīs ir izvietojušās vairāk nekā 1500 metru augstumā. Himalajos miljoniem cilvēku dzīvo vairāk nekā 3000 metru augstumā, savukārt Andos vairākas lielas pilsētas ir uzbūvētas virs 3300 metru augstuma, un ļaudis strādā raktuvēs, kuru augstums sasniedz pat 6000 metrus virs jūras līmeņa. Tātad iedzīvotāju skaits kalnos ir ievērojams, un tāpēc lielu nozīmi ir ieguvuši pētījumi, kuru mērķis ir noskaidrot, kā organisms pielāgojas dzīvei šādos apstākļos. Pētnieku noskaidrotie fakti palīdz vēl labāk izprast, cik apbrīnojami mēs esam veidoti.

Iespējamā reakcija

Tipiska reakcija uz augstuma maiņu bija tās nepatīkamās sajūtas, kuras pēc ierašanās Andu kalnos piedzīvoja kāds vīrietis, vārdā Duglass. Viņš stāsta: ”Kad es lidostā cilāju mūsu ceļasomas, man pēkšņi noreiba galva un es gandrīz paģību. Reibonis gan drīz pārgāja, bet pirmās pāris nedēļas es cietu no galvassāpēm un naktīs slikti gulēju. Ik pa brīdim es modos augšā no sajūtas, ka smoku nost. Vairākus mēnešus man bija slikta ēstgriba, es ātri noguru, un man bija nepieciešams gulēt ilgāk nekā parasti.” Duglasa sieva Ketija piebilst: ”Agrāk es domāju, ka viss, ko cilvēki stāsta par veselības traucējumiem augstu kalnos, ir tikai iedomas. Tagad es saprotu, ka man nebija taisnība.”

Tos, kas nesen ieradušies lielā augstumā, diezgan bieži piemeklē tādi miega traucējumi, no kādiem cieta Duglass. Ja tā notiek, izjūtas var būt diezgan biedējošas. Šo traucējumu gadījumā cilvēks nespēj mierīgi gulēt tāpēc, ka miegā viņš brīžiem uz pāris sekundēm pārstāj elpot un pēkšņi mostas, cīnīdamies pēc elpas.

Ir cilvēki, kuriem ierašanās kalnos nerada vispār nekādus veselības traucējumus. Citiem nepatīkamas sajūtas parādās 2000 metru augstumā, bet 3000 metru augstumā tās pieredz aptuveni puse jaunatnācēju. Interesanti, ka arī paši kalnieši, pavadījuši kaut vai tikai pāris nedēļas zemāk ielejās, pēc atgriešanās mājās bieži vien pieredz tādas pašas problēmas. Kāpēc tās rodas?

Kāpēc augstums ietekmē organismu?

Lielāko daļu traucējumu izraisa skābekļa trūkums. Palielinoties augstumam virs jūras līmeņa, atmosfēras spiediens pazeminās, tāpēc 2000 metru augstumā gaisā ir apmēram par 20 procentiem mazāk skābekļa nekā jūras līmenī, savukārt 4000 metru augstumā skābekļa daudzums ir samazinājies jau par 40 procentiem. Skābekļa trūkums ietekmē gandrīz visas organisma funkcijas. Muskuļi vairs nespēj izturēt tik lielu slodzi, nervu sistēma sliktāk panes spriedzi, un gremošanas sistēmai ir grūtāk pārstrādāt taukvielas. Ja organismā palielinās vajadzība pēc skābekļa, normālos apstākļos mēs automātiski elpojam intensīvāk un tā šo vajadzību apmierinām. Kāpēc tā nenotiek, kad esam ieradušies kalnos?

Cilvēki vēl nav līdz galam izpētījuši sarežģītos mehānismus, kas regulē elpošanu, taču ir skaidrs, ka piepūles gadījumā pastiprināto elpošanu izraisa ne tikai skābekļa trūkums. Šķiet, galvenais faktors ir oglekļa dioksīds, kas uzkrājas asinīs muskuļu darbības rezultātā. Nonākot lielā augstumā, cilvēks sāk elpot pastiprināti, tomēr ne tik intensīvi, lai kompensētu pastāvīgo skābekļa trūkumu.

Kāpēc rodas galvassāpes? Uzstājoties Augstuma medicīnas un fizioloģijas pirmajā pasaules kongresā, kas notika Bolīvijā, Lapasā, kāds mediķis paskaidroja, ka daudzus kalnu slimības simptomus izraisa šķidruma uzkrāšanās smadzenēs. Dažiem cilvēkiem šī iemesla dēļ galvā paaugstinās spiediens, turpretī citiem nekādi traucējumi nerodas — acīmredzot tas ir atkarīgs no galvaskausa lieluma. Retos gadījumos var izveidoties dzīvībai bīstams stāvoklis. Ja muskuļi vairs negrib klausīt, aizmiglojas redze, parādās halucinācijas un domāšanas traucējumi, nekavējoties jāmeklē ārsta palīdzība un slimnieks jāpārvieto uz zemāku vietu.

Piesardzības pasākumi

Organisma reakcija uz augstumu sasniedz kulmināciju otrajā trešajā dienā, tāpēc dažas dienas pirms un pēc ierašanās kalnos vislabāk ir ēst tikai vieglas maltītes, īpaši vakarā. Pēc ierašanās treknu produktu vietā labāk izraudzīties ogļhidrātiem bagātu uzturu un ēst rīsus, auzas un kartupeļus. Svarīgi paēst kārtīgas brokastis, bet vakariņās iztikt ar vieglām uzkodām. Liela fiziska slodze nav vēlama, jo tā var izraisīt smagu kalnu slimības lēkmi. Iespējams, jaunieši un bērni parasti visvairāk cieš no šīs slimības tieši tāpēc, ka bieži neņem vērā šo ieteikumu.

Uzturoties lielā augstumā, ir prātīgi likt galvā cepuri un lietot pretiedeguma krēmu, jo tur ir plānāks atmosfēras slānis, kas mūs aizsargā no bīstamajiem saules stariem. Šie stari var kairināt vai pat nopietni bojāt acis, tāpēc ir jānēsā labas kvalitātes saulesbrilles. Acīm kaitē arī tas, ka retinātajā kalnu gaisā tās ātri kļūst sausas. Kalnos ir ieteicams uzņemt daudz šķidruma.

Mediķi brīdina, ka cilvēkiem, kam ir tādi veselības traucējumi kā paaugstināts asinsspiediens, sirpjveida šūnu anēmija, sirds vai plaušu slimības vai arī nopietna aptaukošanās, pirms došanās kalnos nepieciešama rūpīga medicīniskā apskate. * Ja ir gadījies smagi saaukstēties vai saslimt ar bronhītu vai plaušu karsoni, labāk braucienu uz kalniem atlikt, jo lielā augstumā elpceļu infekcijas un liela fiziska slodze var izraisīt bīstamu šķidruma uzkrāšanos plaušās. Elpceļu slimību dēļ pat vietējie kalnu iedzīvotāji mēdz ciest no skābekļa bada un pieredzēt ļoti smagas veselības problēmas. Turpretī astmas slimniekiem kalnos pašsajūta bieži vien uzlabojas. Kāda Krievijas mediķu grupa Augstuma medicīnas un fizioloģijas kongresā ziņoja, ka noteiktos gadījumos viņi pat speciāli sūta pacientus uz augstkalnu klīniku.

Pielāgošanās

Nav iemesla baidīties no dzīves lielā augstumā. Daži kalnu apvidi, piemēram, Kaukāzs, pat ir slaveni ar saviem daudzajiem ilgdzīvotājiem. Reizēm cilvēki daudzus gadus dzīvo vietā, kas atrodas ļoti augstu virs jūras līmeņa. Kāds Atmostieties! lasītājs no Andu kalniem stāsta: ”Es 13 gadus dzīvoju 6000 metru augstumā un strādāju kalnraktuvēs vulkāna virsotnes tuvumā. Darbs nebija viegls — mēs ar veseri skaldījām sēra bluķus. Taču darba dienas beigās mēs bieži vien vēl uzspēlējām futbolu.” Mūsu organismam piemīt tik izcilas spējas pielāgoties jauniem apstākļiem, ka atliek vienīgi brīnīties par Radītāja gudrību. Kā cilvēka organisms augstu kalnos tiek galā ar skābekļa trūkumu?

Pirmām kārtām mūsu sirds un plaušas sāk darboties straujāk, un pēc tam asinīs samazinās plazmas daudzums un līdz ar to palielinās skābekļa transportētāju — sarkano asinsķermenīšu — koncentrācija. Jau pēc neilga laika smadzenēm, kam visvairāk nepieciešams skābeklis, ir nodrošināta pastiprināta asinsapgāde. Dažu stundu laikā kaulu smadzenes sāk ražot papildu sarkanos asinsķermenīšus, kuriem, iespējams, ir paaugstināta spēja pārnēsāt skābekli. Lai pilnībā pielāgotos kalnu apstākļiem, varbūt būs vajadzīgi vairāki mēneši, taču visi minētie procesi jau dažu dienu laikā ļauj sirdsdarbībai un elpošanai atgriezties normālā ritmā.

Autobraucēju un pavāru nedienas

Taču skābekļa trūkums ietekmē ne tikai cilvēka organismu, bet arī automašīnu darbību, tā ka braucējam varbūt sāk šķist, ka viņa mašīna kustas kā aizmigusi. Pat ja kāds vietējais automehāniķis ir noregulējis dzinēju, pielāgojot aizdedzes momentu un degmaisījumu kalnu apstākļiem, dzinēja jauda tik un tā būs samazinājusies. Bet kas lielā augstumā notiek virtuvē?

Sakritusies kūka, pārāk drupana maize, pupiņas, kas nekādi nekļūst mīkstas, vārīta ola, kas izrādās pusjēla, — tās ir tikai dažas no nepatikšanām, kas augstu kalnos var sagādāt raizes ikvienam pavāram. Kāpēc, gatavojot ēst lielā augstumā, gadās šādas neveiksmes, un kā tās novērst?

Visbiežākās un vislielākās kulinārijas problēmas kalnu apstākļos saistās ar cepšanu. Tā kā gaisa spiediens ir pazemināts, gāzes, kas irdina maizes un kūku mīklu, lielā augstumā izplešas vairāk nekā jūras līmenī. Sīciņie gāzes burbulīši mīklā uzpūšas lieli, tāpēc gatavais produkts ir drupans, vai, vēl ļaunāk, burbulīši pārplīst un kūka cepoties saplok. Taču šo problēmu nav grūti atrisināt. Ja mīklu irdina ar saputotām olām, tās jākuļ mazāk nekā parasti. Ja receptē paredzēts pievienot mīklai raugu, cepamo pulveri vai citu irdinātāju, tie jālieto mazākā daudzumā, nekā norādīts. Kādā kalnu iedzīvotājiem domātā pavārgrāmatā ieteikts 600 metru augstumā pievienot mīklai par 25 procentiem mazāk rauga (vai cepamā pulvera), bet 2000 metru augstumā — jau par veseliem 75 procentiem mazāk nekā jūras līmenī.

Gatavojot rauga mīklu, jāuzmanās, lai rūgstot tās tilpums nepalielinātos vairāk kā divas reizes. Tā kā olas nostiprina kūkas poraino struktūru, kalnos kūku mīklai ieteicams lietot pašas lielākās olas. Turpretī pārmērīgs cukura daudzums veicina kūkas sakrišanos, tāpēc labāk pievienot mazliet mazāk cukura. Turklāt pazeminātais gaisa spiediens veicina ūdens iztvaikošanu, tā palielinot cukura koncentrāciju šķidras konsistences mīklā. Kalnos lielākajā daļā recepšu ir jāpalielina šķidruma daudzums, jo retinātajā, sausajā gaisā produkti ātri zaudē mitrumu.

Gandrīz visi produkti kalnos ir jācep un jāvāra ilgāk nekā ielejā. Piemēram, olas 1500 metru augstumā ir jāvāra vienu minūti ilgāk nekā parasti, bet 3000 metru augstumā — trīs minūtes ilgāk. Neatsverams pavāra palīgs kalnos ir ātrvārāmais katls. Tādus produktus kā zirņus un pupas bez šāda katla tur vispār nav iespējams izvārīt mīkstus.

Tātad droši var teikt, ka doties uz kalniem nekādā ziņā nav jābaidās. Varbūt kādu laiku gan nāksies elst un pūst, un biskvītkūka varbūt izskatīsies drīzāk pēc pankūkas, un automašīna varbūt kustēsies kā artrīta mocīts bruņrupucis, tomēr, ja veselība jums ir samērā laba, visticamāk, ceļojums būs patīkams.

[Zemsvītras piezīme]

^ 16. rk. Daži ārsti elpošanas atvieglošanai augstkalnu apstākļos paraksta acetazolamīdu. Tiek reklamēti arī citi līdzekļi pret kalnu slimību, taču ne visi ārsti iesaka tos lietot.

[Shēma/Attēli 12., 13. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Dažas no pilsētām, kas atrodas augstu kalnos, un daži no augstākajiem kalniem

—9000 metri—

Everests, Nepāla un Ķīna

8850 metri

—7500 metri—

—6000 metri—

Kilimandžāro, Tanzānija,

5895 metri

Aukankilča, Čīle

5346 metri

Monblāns, Francija

4807 metri

—4500 metri—

Potosi, Bolīvija

4180 metri

Puno, Peru

3826 metri

Fudzi, Japāna

3776 metri

Lapasa, Bolīvija

3625 metri

—3000 metri—

Tongsa, Butāna

2398 metri

Mehiko, Meksika

2239 metri

Vašingtona kalns, ASV

1917 metri

Nairobi, Kenija

1675 metri

Denvera, ASV

1609 metri

—1500 metri—

—jūras līmenis—

[Attēls 10. lpp.]

Lapasa, Bolīvija 3625 metri

[Attēls 10. lpp.]

Johannesburga, Dienvidāfrikas Republika 1750 metri