Tuksneša brīnums

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA NAMĪBIJĀ

NAMIBA tuksnesī, kas plešas Āfrikas dienvidrietumos, gaiss ir tīrs un dzidrs. Debesīs nav neviena mākonīša, un, kad saule ir uzlēkusi, karstums aizvien pieņemas. Šī ir smilšu kāpu un vējainu, akmeņainu klajumu valstība. Mēs raugāmies apkārt dziļā apbrīnā, līdz piepeši tālumā pamanām zaļu lapu kaudzi. Kas gan tas varētu būt? Apskatījuši to tuvāk, atklājam, ka esam uzgājuši vienu no pasaules dīvainākajiem augiem — velvičiju, kuras zinātniskais nosaukums ir Welwitschia mirabilis. Vārds mirabilis tulkojumā no latīņu valodas nozīmē ”brīnumains”.

Savvaļā velvičijas ir sastopamas vienīgi Angolas un Namībijas tuksnešos. Tās tik ļoti atšķiras no visiem citiem augiem, ka zinātnieki tās klasificē kā unikālu dzimtu, kurā ir tikai viena ģints un viena vienīga suga. ”Starp visiem aptuveni 375 tūkstošiem augu sugu, kas cilvēkiem zināmas, neviens cits augs nav izraisījis tik lielu botāniķu interesi kā velvičija, un neviens arī nav sagādājis tik lielas grūtības cilvēkiem, kas pēc sava ieraduma visu grib klasificēt,” grāmatā Welwitschia — Paradox of a Parched Paradise (Velvičija — svelmainās paradīzes paradokss) raksta Kriss Bornmens.

Velvičija mēdz izskatīties kā vesels lapu mudžeklis ap strupu, koksnainu stumbru, taču īstenībā šim augam ir tikai divas lapas, vienīgi tuksneša vēji tās parasti ir sapluinījuši daudzās garās sloksnēs. Afrikandu valodā velvičiju dēvē par tweeblaarkanniedood, kas nozīmē ”divlapis, kas nevar mirt”. Tas ir ļoti trāpīgs nosaukums šim neparastajam augam. Tuksnesī temperatūra dienā dažkārt pārsniedz 40 grādus, savukārt naktī mēdz būt ļoti auksts, turklāt te nav koku, kas varētu pasargāt no negantā vēja. Lielākajai daļai augu viss nepieciešamais ūdens jāuzņem vienīgi no augsnes ar saknēm, bet ar velvičiju ir citādi. Namiba tuksnesī vidējais nokrišņu daudzums ir nepilni 25 milimetri gadā, un reizēm te nelīst pat vairākus gadus pēc kārtas. Tomēr arī šādos apstākļos velvičija turpina augt un zaļot. Zinātnieki ilgi ir pūlējušies noskaidrot, kā tas ir iespējams. Šķiet, ka velvičijas lapas spēj uzņemt mitrumu no rīta miglas, ko regulāri atnes vēji, kas pūš no piekrastes.

Velvičija nekad nenomet lapas un nerieš jaunas, bet sākotnējais lapu pāris turpina augt visu auga mūžu. Atritinot un izmērot kādas velvičijas lapu, atklājās, ka tā ir gandrīz deviņus metrus gara. Iedomājieties, cik milzīgas būtu šīs lapas, ja to gali pakāpeniski nenokalstu un nenolūztu! ”1500 gadu laikā velvičijas lapa varētu sasniegt 225 metru garumu,” teikts populārzinātniskā žurnālā Veld & Flora. Bet vai šis augs tiešām var nodzīvot tik ilgi? Enciklopēdijā The World Book Multimedia Encyclopedia sacīts: ”Velvičijas aug ļoti lēni, un to mūžs nereti sasniedz 1000 līdz 2000 gadu.”

Velvičiju pamatoti var dēvēt par tuksneša brīnumu. Kas gan šim unikālajam augam ir devis spēju sasniegt tik garu mūžu skarbajos tuksneša apstākļos? Tādu to ir izveidojis gudrais Radītājs, Dievs Jehova, kurš liek ”augt.. dažādiem augiem cilvēku vajadzībām”. (Psalms 104:14.)