Gudrais jūras hameleons

”Astoņkājis — ak šausmas! — jūs iesūc. Tas velk jūs pie sevis, sevī iekšā; saistīts un bezpalīdzīgs, jūs jūtat, kā palēnām iztukšojaties drausmīgajā maisā, kas ir šis briesmonis.” (VIKTORS IGO, JŪRAS ĻAUDIS.)

PAR astoņkājiem ir dzirdēts ne mazums šausmu stāstu. Senas leģendas un rakstnieku iztēles radītas ainas — kā tikko minētais literārais fragments — gluži nepelnīti ir sagādājušas šiem radījumiem briesmoņu slavu.

Taču īstenībā pat Klusā okeāna milzu astoņkājis, kas mēdz sasniegt veselu sešu metru garumu un sver kādus 50 kilogramus, parasti cilvēkus nepavisam neapdraud. Pēdējos gadu desmitos vecos, fantastiskos nostāstus par šo astoņiem taustekļiem bruņoto ”briesmoni” pamazām aizstāj zinātniski fakti. Nirēji un jūras biologi daudz ko ir noskaidrojuši par dažādajām astoņkāju sugām.

Mednieks un medījums

Astoņkāji nerij cilvēkus, bet pārtiek galvenokārt no dažādiem vēžveidīgajiem, ko tie ķer ar saviem taustekļiem, kurus klāj līdz 1600 muskuļotu piesūcekņu. Ar piesūcekņu palīdzību neliels astoņkājis spēj pavilkt priekšmetu, kas ir 20 reižu smagāks par viņu pašu. Daži astoņkāji iešļircina savam upurim indi, kas to gandrīz acumirklī paralizē. * Pēc tam astoņkājis var sākt mieloties, sasmalcinot barību ar saviem knābjveidīgajiem žokļiem.

Bet ja nu astoņkājis pats ir nonācis medījuma lomā? Tam piemīt kāda īpatnība, kas apgrūtina aizsardzību. Astoņkāja bāli zilās asinis, kas satur nevis hemoglobīnu, bet hemocianīnu, pārnēsā samērā maz skābekļa, tāpēc astoņkājis ātri nogurst. Tomēr astoņkājiem ir arī īpaši aizsardzības paņēmieni, kas tiem palīdz izglābties no roņu, vaļu un citu ienaidnieku zobiem.

Viens no šiem paņēmieniem ir reaktīvā kustība — sajutis briesmas, astoņkājis spēj strauji virzīties atpakaļ, izgrūžot ūdeni no mantijas dobuma. Izmanīgajam astoņkājim ir arī cita bēgšanas taktika. Tas var izšļākt šķidrumu, kas satur jūras ūdenī nešķīstošu pigmentu, un šī tintes mākoņa aizsegā ātri mainīt virzienu, lai paspētu nokļūt drošībā, pirms mākonis izklīdis.

Maskēšanās čempions

Protams, ja vien tas iespējams, astoņkājis cenšas vispār nenonākt situācijā, kad nekas cits vairs neatliek kā glābties bēgot. Kā tas slēpjas no saviem vajātājiem? Slavenais zemūdens pasaules pētnieks Žaks Ivs Kusto  rakstīja: ”Pie Marseļas, kur mēs sākām uzņemt filmu par astoņkājiem, lielākā daļa mūsu nirēju ziņoja, ka šai apvidū astoņkāju nav vai, ja arī kādi ir bijuši, tad tie ir pazuduši. Bet īstenībā nirēji peldēja tieši garām astoņkājiem, kas bija tik labi nomaskējušies, ka bija kļuvuši tikpat kā neredzami.” Kā astoņkājiem izdodas šāds triks?

Pieauguša astoņkāja ādā ir līdz diviem miljoniem hromatoforu jeb pigmenta šūnu — ap diviem simtiem katrā kvadrātmilimetrā. Katra no tām satur sarkanu, dzeltenu vai melnu pigmentu. Savelkot un atslābinot muskuļus ap šūnām, astoņkājis dažās sekundēs var mainīt krāsu un pat pārklāties daudzkrāsainiem rakstiem.

Dīvainā kārtā paši astoņkāji, šķiet, nemaz neredz krāsas. Taču astoņkāja ”krāsu palete” neaprobežojas tikai ar trīs minēto pigmentu krāsām. Iridocīti — šūnas, kurās atrodas sīciņas plāksnītes, kas darbojas kā spoguļi, — lauž gaismu, liekot astoņkājim pieņemt apkārtējās vides krāsu. Un arī tas vēl nav viss. Piemēram, slēpdamies koraļļu rifā, astoņkājis var mainīt ādas tekstūru un sagrumbot savu parasti gludo ādu, lai tā kļūtu tikpat raupja un nelīdzena kā rifa virsma.

Čakls celtnieks un mājas kopējs

Nav brīnums, ka šī maskēšanās lielmeistara mājokli ir grūti pamanīt. Astoņkāji parasti būvē savas mītnes plaisās starp akmeņiem vai zem prāviem klinšu bluķiem, un celtniecībai tiem noder visdažādākie apkārtnē atrodamie materiāli. Astoņkāja midzeņa jumtu un sienas mēdz veidot akmeņi, metāla gabali, gliemju čaulas un pat kuģu atlūzas un okeānā nogrimušie atkritumi.

Kad māja gatava, astoņkājis to cītīgi kopj un uztur nevainojamā kārtībā. Izšļākdams ūdens strūklas, tas iekšpusē nogludina smilšaino grīdu un pēc katras maltītes izstumj ārā visas neēdamās atliekas. Lai pārbaudītu astoņkāja spējas, Kusto nirēji daļēji izjauca kāda astoņkāja midzeņa sienas. Ko darīja midzeņa saimnieks? Akmeni pa akmenim tas uzbūvēja sienu no jauna. Kusto rakstīja: ”Tas turpināja darboties, līdz siena bija pilnīgi atjaunota, turklāt tā bija tieši tāda pati kā vecā siena, kuru bija sabojājuši nirēji.” Astoņkāju paradums rūpēties, lai māja vienmēr būtu tīra un kārtīga, ir labi zināms. Ja nirēji redz, ka astoņkāja midzenī ir sakrājušās smiltis vai atkritumi, viņiem ir skaidrs, ka midzenis ir neapdzīvots.

Pēdējais patvērums

Lielākoties astoņkāju mātītes pēdējais un svarīgākais mājoklis ir midzenis, kurā tā izdēj oliņas. Sekmīgi saņēmusi spermatoforu no sava partnera un paglabājusi to līdz brīdim, kad pienāks laiks dēt oliņas, astoņkājiene sāk meklēt piemērotu vietu ”bērnistabai”. Meklējumos var paiet vairākas nedēļas, un, kad vieta beidzot ir atrasta, viņa midzeni pamatīgi nostiprina un tad pielīmē pie griestiem tūkstošiem sīku, ķekaros sakopotu oliņu. Taču zilriņķu astoņkājis šādu ligzdu nebūvē. Tā kā spilgtā krāsa brīdina plēsējus, lai tie turas pa gabalu, zilriņķu astoņkāju mātīte labāk  rūpējas par savu jauno paaudzi atklātā okeānā, kur visi var skaidri redzēt, ka jāuzmanās no viņas indes.

Astoņkājiene ir ļoti gādīga māte. Izdējusi oliņas, viņa visbiežāk vispār pārtrauc ēst un pilnībā nododas to aprūpei — viņa tās sargā un tīra, apskalo oliņas ar ūdens strūklu, nostiprina midzeni un ieņem draudīgas pozas, lai atbaidītu plēsējus. Kad oliņas izšķiļas, astoņkājienes mūžs ir galā, bet viņa rūpējas par tām līdz pat nāvei. Kusto rakstīja: ”Ne reizi vēl nav ziņots par gadījumu, ka astoņkāju mātīte būtu atstājusi savas oliņas bez aizsardzības.”

Lielākajai daļai astoņkāju sugu sīciņie mazuļi pēc izšķilšanās paceļas ūdens virspusē un peld kopā ar citiem planktona organismiem. Daudzus no tiem apēd citi jūras dzīvnieki, bet tie, kas palikuši dzīvi, pēc vairākām nedēļām vai mēnešiem atgriežas jūras dibenā un pamazām nobriest, līdz kļūst par pieaugušiem astoņkājiem, kas var nodzīvot aptuveni trīs gadus.

Astoņkāja gudrība

Daži uzskata, ka, runājot par dzīvniekiem, gudrība nozīmē spēju mācīties no pieredzes un risināt problēmas. Ja runa ir par astoņkāja prāta spējām, interesants ir Kusto novērojums: ”Astoņkāja biklums ir saprātīga reakcija, kas pirmām kārtām balstās uz apdomību un piesardzību. [..] Ja nirējs spēj nodemonstrēt, ka viņam nav ļaunu nolūku, astoņkājis ātri zaudē savu biklumu — ātrāk nekā jebkurš cits ”mežonīgs” dzīvnieks.”

Salīdzinājumā ar citiem bezmugurkaulniekiem astoņkājiem ir visaugstāk attīstītās smadzenes un acis. Astoņkāja acis tāpat kā mūsējās spēj ļoti precīzi fokusēt gaismas starus uz tīklenes un pielāgoties apgaismojuma izmaiņām. Šī galvkāja vidussmadzenes apstrādā no acīm saņemto informāciju, un labā redze kopā ar augstu attīstīto tausti tam palīdz pieņemt pārsteidzoši gudrus lēmumus.

Vairāki zinātnieki ir novērojuši, kā astoņkājis iemācās izvilkt aizbāzni, lai tiktu pie pudelē ievietota vēža. Citi stāsta par astoņkāji, kurš ”izprātojis”, kā noskrūvēt burkai vāku, lai dabūtu barību, kas atrodas burkā. Savukārt Kanādā, Vankūveras akvārijā, kāds astoņkājis katru nakti pa notekcauruli lavījies uz blakus akvāriju, lai tur mielotos ar zivīm.

Grāmatā Exploring the Secrets of Nature sacīts: ”Mēs sliecamies par gudrākajiem dzīvniekiem uzskatīt primātus, bet pierādījumi liecina, ka arī astoņkājiem piemīt ievērības cienīga gudrība.”

Astoņkāja atjautīgā rīcība varbūt liek atcerēties Bībelē pieminētos radījumus, kam piemīt instinktīva gudrība. (Salamana Pamācības 30:24.) Astoņkājus pelnīti var dēvēt par radīšanas brīnumu. Mūsdienās ne zinātniekiem, ne nirējiem šie gudrie jūras hameleoni vairs neiedveš Viktora Igo fantāzijas uzburtās šausmas, bet, gluži otrādi, liek izjust sajūsmu un cieņu.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 15. lpp.]

Zilriņķu astoņkājis

[Norāde par autortiesībām]

© Jeffrey Rosenfeld

[Attēls 16. lpp.]

Lieliski nomaskējies astoņkājis slēpjas tieši zem plēsīgas zivs mutes. Vai redzat astoņkāji?

[Attēli 17. lpp.]

Astoņkāji ir ļoti daudzveidīgi, un tie var lepoties ar visdažādākajām krāsām

[Attēls 17. lpp.]

Mazuļi dodas uz virspusi

[Norāde par autortiesībām]

© Fred Bavendam

[Norādes par attēlu autortiesībām 16. lpp.]

Augšā pa kreisi: © Roger T. Hanlon; vidū: © Jeffrey Rosenfeld