Kāpēc mums ir nepieciešama cerība?

KAS būtu noticis, ja Daniēls, par kuru bija stāstīts iepriekšējā rakstā, nebūtu zaudējis savu stipro cerību? Vai viņš būtu varējis uzveikt slimību? Varbūt zēns būtu dzīvs vēl šobaltdien? Laikam gan pat tie, kas visdedzīgāk aizstāv cerības nozīmi, kaut ko tādu neuzņemtos apgalvot. Šis fakts ir ārkārtīgi būtisks. Cerības nozīmi nedrīkst pārvērtēt, tā nav universāls līdzeklis pret jebkurām problēmām.

Kādā ASV kompānijas CBS News intervijā Dr. Neitans Černe brīdināja, ka smagi slimiem cilvēkiem var nodarīt lielu ļaunumu, ja tiek pārvērtēta cerības nozīme: ”Mēs esam saskārušies ar gadījumiem, kad vīri pārmet savām sievām, ka viņas nav kārtīgi apdomājušas dzīvi un nespēj domāt pietiekami pozitīvi.” Pēc tam N. Černe piebilda: ”Cilvēkiem ar šāda veida domāšanu ir izveidojies nereāls priekšstats, ka ar pozitīvu attieksmi var kontrolēt vēža attīstības gaitu, un situācijās, kad slimnieka veselības stāvoklis pasliktinās, šādi cilvēki var nospriest, ka slimnieks nav iemācījies pienācīgi tikt galā ar savu audzēju, bet šāda attieksme ir negodīga.”

Patiesībā cilvēkiem, kam ir kāda nedziedināma kaite, jau tā ir jāizcīna nogurdinoša, mokoša cīņa. Liekot slimniekiem sajusties vainīgiem, viņu smagā nasta tiktu padarīta vēl smagāka, un to nu gan tuvinieki nekādā ziņā negribētu darīt. Vai, apdomājot šos faktus, būtu jāsecina, ka cerībai nav nekādas jēgas?

Šāds secinājums būtu pārsteidzīgs. Vērā ņemami ir novērojumi, kam pievērš uzmanību daudzi ārsti. Piemēram, iepriekšminētais ārsts pats ir paliatīvās aprūpes speciālists. Tā ir aprūpe, kuras mērķis nav uzveikt slimību vai paildzināt pacienta dzīvi, bet gan nodrošināt pacientam pēc iespējas labāku dzīves kvalitāti viņam atlikušajās dzīves dienās. Paliatīvās aprūpes speciālisti ir pilnīgi pārliecināti, ka terapijai, kas palīdz slimniekiem veidot gaišāku skatu uz dzīvi, ir milzīga vērtība, šāda prāta nostāja nāk par labu pat ārkārtīgi smagi slimiem cilvēkiem. Pastāv pamatoti iemesli domāt, ka cerība var palīdzēt raudzīties uz dzīvi pozitīvāk, turklāt ar to cerības nozīme vēl neaprobežojas.

Cik liela nozīme ir cerībai

”Cerība ir iedarbīga terapija,” izteicās medicīnisku rakstu autors V. Gifords-Džonss.  Izpētījis materiālus, kas bija apkopoti dažādās aptaujās, kuras bija rīkotas ar mērķi noteikt, cik liela nozīme neārstējamas slimības gadījumā ir emocionālam atbalstam, Gifords-Džonss konstatēja, ka šāds atbalsts cilvēkiem palīdz raudzīties uz dzīvi pozitīvāk, ar lielākām cerībām. Kādā 1989. gadā veiktā pētījumā noskaidrojās, ka pacienti, kas ir saņēmuši emocionālu atbalstu, ir nodzīvojuši ilgāk par tiem, kas šādu atbalstu nav saņēmuši. Tiesa, pēdējā laikā veikto pētījumu rezultāti vairs nav tik pārliecinoši, tomēr aptaujas nepārprotami liecina, ka pacienti, kas tiek atbalstīti emocionāli, nav tik nomākti un necieš tik stipras sāpes kā citi.

Padomāsim vēl par kādu pētījumu, kas tika veikts, lai noskaidrotu saistību starp sirds koronāro slimību un domāšanas veidu. Tika izraudzīti vairāk nekā 1300 vīrieši, un tika rūpīgi izvērtēts, vai viņiem ir raksturīgs optimistisks vai pesimistisks domāšanas veids. Pēc desmit gadiem šie vīrieši tika uzmeklēti un atklājās, ka vairāk nekā 12 procentiem no šiem cilvēkiem vieglākā vai smagākā formā bija izveidojusies sirds koronārā slimība. Viņu vidū pesimistu bija gandrīz uz pusi vairāk nekā optimistu. Hārvarda universitātes Sabiedrības veselības fakultātes docente Laura Kubzanska, kas specializējusies veselības un sociālās uzvedības pētījumos, atzīmēja: ”Līdz šim uzskats, ka pozitīva domāšana nāk par labu veselības stāvoklim, lielākoties balstījās vienīgi uz nostāstiem, bet šajā pētījumā tika iegūti pirmie nopietnie medicīniskie pierādījumi pozitīvo emociju ietekmei sirds slimību jomā.”

Vairāku pētījumu rezultāti liecina, ka tie cilvēki, kas uzskata, ka viņiem ir slikta veselība, pēc operācijas atgūstas lēnāk nekā tie, kas ar savu veselības stāvokli ir apmierināti. Ir noskaidrots, ka optimisms ir saistīts pat ar mūža ilgumu. Kādā pētījumā tika pārbaudīts, kā vecus cilvēkus ietekmē pozitīvs un negatīvs viedoklis par vecumdienām. Pētījuma ietvaros šiem cilvēkiem datora ekrānā uz pavisam īsu mirkli tika parādīti vārdi, kas vecumdienas saistīja ar gudrības un pieredzes pieaugšanu. Pēc tam tika konstatēts, ka šie vecie cilvēki izjūt spēka pieplūdumu un spēj staigāt enerģiskāk nekā iepriekš. Uzlabojums  bija tik liels, kādu varētu panākt ar fiziskiem vingrinājumiem trīs mēnešu garumā.

Kāpēc cerības un pozitīva attieksme pret dzīvi nāk par labu cilvēka veselībai? Iespējams, zinātniekiem un ārstiem pagaidām nav pietiekami daudz zināšanu par cilvēka prāta un ķermeņa darbību, lai sniegtu nešaubīgas atbildes. Tomēr speciālisti, kas pētī šo jautājumu, izsaka uz līdzšinējo pieredzi balstītus pieņēmumus. Piemēram, kāds neiroloģijas profesors izteicās: ”Tas ir milzīgs ieguvums, ja cilvēks jūtas laimīgs un cerību pilns. Laimīgam cilvēkam tikpat kā nav jācīnās ar stresu, un šādā stāvoklī organisms plaukst un zeļ. Ja cilvēks vēlas saglabāt labu veselību, viena lieta, ko ir vērts darīt, ir censties pozitīvi raudzīties uz dzīvi.”

Dažiem ārstiem, psihologiem un zinātniekiem šāds uzskats var likties kaut kas jauns, bet tas tā noteikti nav cilvēkiem, kas pētī Bībeli. Aptuveni pirms trim tūkstošiem gadu gudrais ķēniņš Salamans, Dieva iedvesmots, rakstīja: ”Priecīga sirds dziedina vainas, bet sagrauzts gars izkaltē kaulus.” (Salamana Pamācības 17:22.) Salamans, protams, negribēja sacīt, ka ”priecīga sirds” var izdziedēt jebkuru slimību, bet gan ka tā nāk par labu veselībai.

Apdomājot šo jautājumu reālistiski, jāatzīst, ka tad, ja cerības tiešām ļautu izārstēties, ārsti tās noteikti ”parakstītu” saviem pacientiem. Taču nevar noliegt, ka cerību pilna attieksme pret dzīvi ietekmē ne vien veselību, bet arī daudzas citas dzīves jomas.

Optimisma un pesimisma ietekme

Pētījumi liecina, ka optimisms labvēlīgi ietekmē daudzas dzīves sfēras. Cilvēki, kas domā pozitīvi, bieži gūst labākus panākumus skolā, darbā un pat sportā. To apstiprināja, piemēram, kāds pētījums par kādu sieviešu vieglatlētikas komandu. Treneriem bija sīki jāraksturo, kāda ir katras komandas dalībnieces fiziskā sagatavotība. Turklāt tika aptaujātas arī pašas sportistes, un tā tika rūpīgi izvērtēts, ar cik lielām cerībām viņas raugās uz dzīvi. Kā izrādījās, šo sieviešu panākumus sportā daudz vairāk ietekmēja viņu attieksme pret dzīvi nekā fiziskās dotības, par kurām bija ziņojuši treneri. Kāpēc cerības tik spēcīgi ietekmē dzīvi?

Daudz ir noskaidrots, pētot, kāda ietekme ir pesimismam. Sešdesmitajos gados tika izdarīti pārsteidzoši atklājumi par dzīvnieku uzvedību, kuru rezultātā ieviesās apzīmējums ”iemācītā bezpalīdzība”. Zinātnieki atklāja, ka arī cilvēki var ciest no līdzīga sindroma. Piemēram, kādā eksperimentā grupai cilvēku bija jādzird nepatīkams troksnis, un viņiem tika pateikts, ka ir iespējams iemācīties šo troksni pārtraukt, spiežot kādas ierīces taustiņus. Šiem eksperimenta dalībniekiem tiešām izdevās troksni apklusināt.

Otra grupa bija tādā pašā situācijā, un šiem cilvēkiem tika pateikts tas pats, tomēr šoreiz ar taustiņu spiešanu troksni izbeigt neizdevās. Kā viegli iedomāties, daudziem no otrās grupas radās bezpalīdzības sajūta. Pēc tam viņiem bija iespēja apklusināt troksni citos veidos, bet viņi vilcinājās pat pamēģināt kaut ko darīt lietas labā. Viņi bija pārliecināti, ka nekas tāpat neizdosies, lai arī ko viņi mēģinātu. Tomēr pat šajā otrajā grupā atradās arī tādi optimisti, kas nepadevās un kam neizveidojās šāda bezpalīdzīga prāta nostāja.

Psihologs Mārtins Seligmans, viens no speciālistiem, kas piedalījās šo eksperimentu realizēšanā, vēlāk turpināja pētīt optimisma un pesimisma ietekmi cilvēka dzīvē. Viņš rūpīgi iedziļinājās, kāds domāšanas veids ir raksturīgs cilvēkiem, kam ir nosliece neticēt saviem spēkiem. Seligmans konstatēja, ka šāda pesimistiska domāšana bieži traucē cilvēkam dzīvē kaut ko pasākt vai pat pilnīgi attur no rīcības, it kā paralizējot cilvēku. Komentējot pesimistiskas domāšanas ietekmi, Seligmans rakstīja: ”Divdesmit piecu gadu laikā veiktie pētījumi mani ir pārliecinājuši par šādu faktu: ja mēs pesimistiem raksturīgajā veidā esam raduši domāt, ka neveiksmes notiek mūsu vainas dēļ, ka tā tas vienmēr turpināsies, un ja mēs noniecināsim visu, ko mēs darām, mūs tiešām piemeklēs daudzas no neveiksmēm, no kurām mēs varētu izvairīties, ja raudzītos uz savām izredzēm pozitīvi.”

Arī šie secinājumi kādam mūsdienās var likties nedzirdēti, bet tiem, kas pētī Bībeli, šie fakti nav jauni. Kādā sakāmvārdā, kas lasāms Bībelē, ir teikts: ”Ja tu bēdu dienā nogursi, tad tavs spēks pagalam.” (Salamana Pamācības 24:10, LB-26.) Kā redzams, Bībelē ir skaidri norādīts, ka negatīvas domas var atņemt spēku, kas nepieciešams, lai konstruktīvi rīkotos. Bet kā ir iespējams cīnīties ar pesimistisku prāta nostāju un raudzīties uz dzīvi ar lielāku optimismu un cerībām?

[Attēls 4. lpp.]

Cerībai ir milzīga nozīme