Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Kāpēc viņi skūpsta Blarnejas akmeni?

Kāpēc viņi skūpsta Blarnejas akmeni?

Kāpēc viņi skūpsta Blarnejas akmeni?

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA ĪRIJĀ

KĀ VĒSTĪ leģenda, kāds vīrs Anglijas karalienei Elizabetei I pavēstīja sliktas ziņas no kāda Īrijas augstmaņa un drebēdams stāvēja viņas priekšā, gaidīdams karalienes dusmas. Pavisam negaidot, karaliene sāka smieties un izsaucās: ”Tas ir Blarnejs! Viņš nekad nesaka to, ko domā!” Tajā pašā brīdī saspīlējums bija izkliedēts.

Elizabete, kas valdīja no 1558. līdz 1603. gadam, visticamāk, šos vārdus neteica ar nolūku iedibināt Īrijā jaunu tradīciju — kāda akmens skūpstīšanu. Katru gadu tūkstošiem cilvēku dodas uz Blarneju — mazu pilsētiņu, kas atrodas dažus kilometrus uz ziemeļiem no Korkas —, lai Blarnejas pilī izpildītu šo savādo rituālu. Saskaņā ar leģendu, noskūpstīdams Blarnejas akmeni, cilvēks iemanto daiļrunības spējas.

Kā ir cēlusies šī senā leģenda? Un kā aizsākās Blarnejas akmens skūpstīšana? Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, mums jāatgriežas gandrīz desmit gadsimtu tālā pagātnē.

Pils ar senu vēsturi

Blarnejas pils vēsture iesniedzas mūsu ēras desmitajā gadsimtā, taču tolaik tā nebija nekas vairāk kā neliels koka nocietinājums. Ar laiku to nomainīja daudz izturīgāka akmens celtne, bet līdz 15. gadsimta vidum Makartiju dzimta pili bija izveidojusi par nelielu nocietinātu pilsētu. Tolaik Blarnejas pils bija stiprākā pils Īrijas dienvidos. Daudzas no pils akmens sienām bija piecarpus metrus biezas.

Makartiju dzimtas galva Kormeks Makartijs, kurš dzīvoja no 1411. līdz 1494. gadam, vēlējās par sevi atstāt paliekošu piemiņu, tāpēc izvēlējās lielu kaļķakmens bluķi un pavēlēja tajā iegravēt uzrakstu, kas tulkojumā no latīņu valodas skanēja ”Kormeks Makartijs Stiprais mani uzcēla 1446. mūsu Kunga gadā”. Mūrnieki iemūrēja šo akmeni Blarnejas pils lielā torņa augšā. Sākumā tā bija vienīgi piemiņas zīme. Līdz brīdim, kad šo akmeni sāka saistīt ar glaimiem un daiļrunību, pagāja vēl vairāk nekā gadsimts.

Blarneja un saldas runas

Iespējams, raksta sākumā minētā leģenda ir vairāk izdomājums nekā vēsture, taču tā labi iederas tā laika kontekstā. Karaliene Elizabete gribēja, lai Īrijas augstmaņi zvērētu uzticību Anglijas kronim. Tā kā Makartiji bija sasaukuši tūkstoš vīru lielu karapulku un devušies vismaz vienā cīņā karalienes labā, Elizabete bija pārliecināta, ka šīs dzimtas valdošais pārstāvis Kormeks Makdermods Makartijs būs viegli padarāms par viņas padoto.

Tā kā karaliene Elizabete pati sarunas nevadīja, viņa norīkoja pārstāvi, lai tas runātu viņas vārdā. Šis pārstāvis nosūtīja pie Makartija ierēdņus, kuru uzdevums bija panākt, lai Blarnejas saimnieks zvērētu karalienei uzticību. Kā par šo notikumu stāstīts grāmatā Blarnejas akmens, atnācēji tika sagaidīti ar ”garām un saldām runām un daudziem solījumiem, kas tā arī palika tikai solījumi”.

Galu galā karalienes pārstāvis devās pie Makartija pats. Kad sarunas bija galā, viņš brauca atpakaļ uz Angliju, lai pavēstītu karalienei par rezultātiem. Viņš saprata, ka Elizabetei nepatiks viņa atnestās ziņas — Blarnejas saimnieks kārtējo reizi bija ”lūdzis laiku”, lai vēl pakonsultētos ar saviem padomniekiem.

Pēc sākotnējās reakcijas, par kuru bija stāstīts raksta sākumā, karaliene izteica priekšlikumu, kā varētu izmantot Blarnejas vārdu: ”Jāpastāsta par to Šekspīram. Viņš noteikti pratīs šo vārdu likt lietā!” Tā, ja var ticēt leģendai, karaliene Elizabete šim vārdam piešķīra nozīmi ”veikli glaimi, nekaunīgi meli”.

18. gadsimtā Blarnejas akmens skūpstīšana jau bija kļuvusi par populāru tradīciju. Akmens novietojuma dēļ tā skūpstīšana bija visai riskants pasākums, tāpēc pils rekonstrukcijas laikā tas tika pārvietots uz tā tagadējo atrašanās vietu, kur piekļūšana akmenim ir vieglāka. Vēlāk pils īpašnieki Makartija akmeni nomainīja pret citu, uz kura bija lasāms viņu pašu iegravējums.

Pils apmeklējums

Nesen mēs bijām ekskursijā uz Blarnejas pili. Tai tuvojoties, skatienu piesaistīja masīvais tornis, kurā atrodas populārais Blarnejas akmens. Uzkāpuši pa daudz nostaigātām spirālveida akmens kāpnēm un izgājuši pa zemu, šauru durvju aili, mēs nonācām augšā tornī. Blarnejas akmens atradās pie torņa pretējās sienas.

Mēs piegājām tuvāk, lai paskatītos, kā akmeni skūpstīs kāda sieviete. Viņai bija jānoguļas uz muguras, pārkaroties ar galvu un pleciem pāri apmēram metru platam un trīs metrus garam atvērumam. ”Jums nav jābaidās, ka jūs varētu nokrist,” sacīja muzeja darbinieks, ”jo zemāk ir iemontētas restes. Bet, lai jūs justos vēl drošāk, es jūs pieturēšu.”

Sieviete atliecās, pieķērās diviem dzelzs stieņiem, kas ir iestiprināti sienā virs akmens, un turpināja atgāzties, līdz viņas galva un pleci bija pazuduši atvērumā. Pēc tam viņa pievilkās akmenim tuvāk, lai to noskūpstītu. Lūkodamies sievietei pār plecu, mēs varējām redzēt zemi, kas atradās 25 metrus zem mums.

Noskūpstījusi akmeni, cik ātri vien iespējams, viņa sāka vilkties augšā. Muzeja darbiniekam vēl piepalīdzot, sievietei izdevās nonākt atpakaļ sēdus stāvoklī un pēc tam tikt uz kājām. Nu bija pienākusi kārta liekties un stiepties nākamajam.

Paskatījušies lejup uz akmeni, mēs pamanījām, cik nedabiska ir tā krāsa. ”Akmens šādi izskatās daudzo skūpstu dēļ, ko tas ir saņēmis gadu gaitā,” muzeja darbinieks paskaidroja. ”Bet jūs neraizējieties,” viņš piebilda, ”akmens ir tīrs — mēs to mazgājam četras piecas reizes dienā.”

Tikmēr jau bija sapulcējušies jauni skūpstīt gribētāji. Mēs šādu vēlēšanos nejutām — akmens skūpstīšanas tradīcija šķita pārāk cieši saistīta ar māņticību, meliem un, iespējams, pat spiritismu. Interesanti, ka, saskaņā ar citu leģendu, šī tradīcija esot aizsākusies, kad kāds karalis izglābis no noslīkšanas vecu sievieti, kas aiz pateicības viņam esot piešķīrusi daiļrunības dāvanu. Tāpēc mēs devām vietu citiem un, piegājuši pie sievietes, kas tikko bija skūpstījusi akmeni, pavaicājām, vai viņa tic, ka tagad ir ieguvusi daiļrunības spējas.

”Protams, nē!” viņa atbildēja. Viņa to bija darījusi vienkārši joka pēc, acīmredzot nemaz neaizdomādamās par šīs tradīcijas nozīmi. Tāpat kā daudziem citiem šīs vēsturiskās vietas apmeklētājiem, viņai gribējās izpildīt šo rituālu, lai pēc tam varētu stāstīt saviem draugiem, ka viņa ir skūpstījusi Blarnejas akmeni.

[Attēls 18. lpp.]

Blarnejas pils tornis