Avārijas nosēšanās

PASTĀSTĪJIS SESARS MUNJOSS

Pavadījis jauku atvaļinājumu pie saviem tuviniekiem Meksikas pilsētā Monterrejā, es devos atceļā uz galvaspilsētu Mehiko, kur atrodas Jehovas liecinieku Meksikas filiāle, kurā es strādāju. Svētdien, 2002. gada 1. decembrī, es iekāpu lidmašīnā, kas izlidoja pulksten 19.00.

 LIDOJUMS, kas ilga gandrīz pusotru stundu, bija mierīgs, un lidmašīna jau gatavojās nolaisties. Pēkšņi mēs sajutām asu grūdienu, un mūs izbiedēja briesmīgs troksnis, kas atskanēja no lidaparāta apakšas. Lidmašīnas kapteinis paziņoja, ka šasiju lūku vāki ir iestrēguši un neveras vaļā. Pasažieri bija ļoti pārbijušies — daži sāka raudāt, citi balsī lūdza Dievu. ”Kas gan tagad notiks,” es pie sevis nodomāju.

Kapteinis informēja pasažierus, ka viņš grasās veikt manevrus, lai sakratītu iestrēgušos lūku vākus un mēģinātu tos atvērt. Apmēram stundu, kamēr mēs lidojām virs Mehiko, lidmašīna te strauji uzņēma augstumu, te laidās lejup, te atkal zvalstījās no sāna uz sānu. Sajūta bija briesmīgāka nekā ”amerikāņu kalniņos”. Tā nudien nebija nekāda izprieca. Tad kapteinis paziņoja, ka atvērt lūku vākus un izlaist šasijas joprojām neizdodas un lidmašīnai ir jāveic avārijas nosēšanās. Mēs satraukti skatījāmies cits uz citu, iekšēji gatavojoties visbriesmīgākajam.

Apkalpe paskaidroja, kas mums jādara. Mēs novilkām apavus, atbrīvojāmies no visa, kas varētu mūs savainot, un ieņēmām ieteikto pozu. Man šķita, ka lidmašīna neizbēgami ietrieksies lidlauka skrejceļā. Tajā brīdī es lūgšanā vērsos pie Dieva Jehovas, un mani pārņēma dziļš miers. (Filipiešiem 4:6, 7.)

Esmu daudzkārt dzirdējis, ka cilvēkam, kas raugās nāvei acīs, atmiņā ataust visa viņa dzīve, un viņš domā: ”Ak, kaut nu es būtu darījis to un to un nebūtu darījis to!” Man bija žēl, ka nebiju stāstījis par Dieva Valstību jaunietei, kas lidmašīnā sēdēja man blakus, un es stingri apņēmos: ja palikšu dzīvs, vairs nelaidīšu garām nevienu iespēju sludināt citiem. Es ātri pārdomāju arī to, ko biju darījis kalpošanā Jehovam.

Lidmašīnai tuvojoties lidlaukam, es ieraudzīju tur ugunsdzēsēju un neatliekamās palīdzības mašīnas un daudzus cilvēkus. Kad lidmašīnas korpuss atsitās pret skrejceļu, trieciens bija briesmīgs. Lidaparātam slīdot uz priekšu, no metāla berzes pret skrejceļa segumu uz visām pusēm šķīda dzirksteles. Lai atdzesētu sakarsušo metālu, abpus skrejceļam novietotās ugunsdzēsēju mašīnas apšļāca lidmašīnu ar spēcīgām ūdensstrūklām.

Mēs pārdzīvojām dažus saspringtus brīžus, taču lidmašīnas ātrums pakāpeniski samazinājās, un beigu beigās tā pilnīgi apstājās. Piloti bija sekmīgi veikuši avārijas nosēšanos, un pasažieri savu prieku un atvieglojumu pauda skaļos aplausos. Tā kā mums tūlīt pat lika atstāt salonu, mēs steidzīgi devāmies uz avārijas izeju un pa stāvo avārijas trapu izkļuvām ārā.

Stāvēdams drošā attālumā un iekšēji joprojām trīcēdams no pārdzīvojumiem, es skatījos uz nekustīgo lidmašīnu, kas šķērseniski gulēja uz skrejceļa. Par laimi, tikai daži pasažieri bija guvuši ievainojumus, un tie bija samērā viegli. Neatliekamās palīdzības mediķi sniedza palīdzību tiem, kam bija jāatgūstas no emocionālā satricinājuma.

Es biju plānojis atgriezties mājās deviņos vakarā, bet pārnācu ar četru stundu nokavēšanos. Domādams par to, kas ar mani varēja notikt, es biju priecīgs, ka esmu palicis dzīvs. Šis gadījums mani rosināja pārdomāt dziļākus jautājumus un vairoja manu pazemību. Tagad es vēl skaidrāk apzinos, cik bieži mūsu dzīve ir nejaušības varā — dažu minūšu laikā mēs varam zaudēt itin visu, pat dzīvību. Es arī apzinos, ka brīdī, kad dzīvībai draud briesmas, visbiežāk ir jau par vēlu kaut ko mainīt savā dzīvē un darīt labu, lai iegūtu Dieva labvēlību. Tagad es vēl augstāk vērtēju iespēju dzīvot savu dzīvi gudri un izmantot katru dienu, lai kalpotu Dievam Jehovam. (Psalms 90:12.)