Darbavieta vai kara zona?

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA VĀCIJĀ

”Es to vairs nevarēju izturēt. Es biju nostrādājis uzņēmumā vairāk nekā 30 gadu un biju kļuvis par darbu vadītāju. Tad parādījās jauns priekšnieks. Viņš bija gados jauns, enerģisks un ideju pārpilns. Viņam likās, ka es viņam traucēju, un viņš sāka mani tiranizēt. Pēc mēnešiem ilgas apvainošanas, apmelošanas un pazemošanas mani nervi bija pilnīgi beigti. Kad vadība man piedāvāja priekšlaicīgi doties pensijā, es piekritu.” (Pēteris *.)

ŠĀDA situācija izveidojas daudzās darbavietās. Tiek lēsts, ka Vācijā, kur dzīvo Pēteris, aptuveni 1,2 miljoni cilvēku darbā sastopas ar līdzīgu attieksmi. Nīderlandē to ir izjutuši ceturtā daļa strādājošo. Pēc Starptautiskās darba organizācijas ziņojuma, šī problēma saasinās arī Amerikas Savienotajās Valstīs, Austrālijā, Austrijā, Dānijā, Lielbritānijā un Zviedrijā. Kas ir raksturīgs šādām attiecībām starp darbiniekiem?

”Nervu karš”

Par agresiju darbavietā runā tad, ja pret vienu vai vairākiem darbiniekiem ilgākā laika posmā atkārtoti tiek vērsta naidīga rīcība. Kā bija rakstīts Vācijas žurnālā Focus, tā ir ”bieža un sistemātiska aizskaršana”. Tas ir kaut kas vairāk nekā izzobošana, sarkastiskas, kritiskas piezīmes un izjokošana — tas ir apzināts psiholoģisks terors, kura mērķis ir izstumt cilvēku no kolektīva. *

Tajā ietilpst gan bērnišķīgas naida izpausmes, gan krimināli sodāma rīcība. Upuris tiek apmelots un lamāts, pret viņu izturas agresīvi un viņu ignorē. Dažiem ar nolūku tiek uzdots pārāk daudz darba, citiem regulāri liek veikt visnepatīkamākos pienākumus, ko neviens cits negrib pildīt. Darba biedri varbūt tīšām neļauj  cilvēkam produktīvi strādāt, piemēram, nenodod viņam vajadzīgo informāciju. Ir bijuši pat gadījumi, kad kolēģi ir sadūruši automobiļa riepas un ielauzušies upura datorā.

Dažreiz pazemotājs ir tikai viens, taču daudz biežāki ir gadījumi, kad pret kādu personu vēršas vesela grupa.

Iespējams, vispārsteidzošākais ir fakts, ka ņirgāšanās par kādu darbinieku bieži vien notiek ar priekšnieka piekrišanu. Vairākās Eiropas valstīs veiktos pētījumos ir atklājies, ka apmēram 50 procentos gadījumu priekšnieks pats ir aktīvi iesaistījies padotā pazemošanā un daudz reižu viņš ir bijis vienīgais pazemotājs. Ja kādam darbā ir jāpieredz šāds psiholoģiskais terors, viņam strādāšana pārvēršas par ”ilgu, nogurdinošu nervu karu”, kā tas bija nosaukts vācu laikrakstā Frankfurter Allgemeine Zeitung.

Kādas ir pazemošanas sekas

Bieži vien cieš arī upura dzīve ārpus darba. Daudziem pārciestās nežēlības dēļ rodas dažādas veselības problēmas. Upuriem attīstās depresija, miega traucējumi un panikas lēkmes. Raksta sākumā minētais Pēteris gandrīz pilnīgi zaudēja pārliecību par sevi un saviem spēkiem. Kādu vācieti, vārdā Margareta, darba biedru agresīvā izturēšanās bija ietekmējusi tik ļoti, ka ārsts viņai pat ieteica  meklēt palīdzību psihiatriskajā klīnikā. Bieži vien cieš arī upura attiecības ar ģimenes locekļiem.

Vācijā agresija darbavietā ir kļuvusi tik izplatīta, ka viena no veselības apdrošināšanas kompānijām pat ir izveidojusi uzticības telefonu tiem, kas cieš no agresijas darbā. Vairāk nekā puse zvanītāju psiholoģiskā terora dēļ nebija spējuši strādāt pusotru mēnesi, trešā daļa — trīs mēnešus, bet vairāk nekā desmit procentu — vairāk nekā trīs mēnešus ilgi. Kādā vācu medicīnas žurnālā bija teikts, ka ”līdz pat 20 procentiem pašnāvību cēlonis ir agresija darbavietā”.

Ir skaidrs, ka naidīga vide padara strādāšanu par īstām mokām. Vai ir iespējams panākt, lai šāda situācija nerastos? Kā saglabāt darbā labvēlīgu gaisotni?

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēli 4. lpp.]

Agresīva kolēģu attieksme padara strādāšanu par ”nervu karu”