Kā ticība deva spēku pārbaudījumos

KĀDA apburoša meitenīte, vārdā Indija, kas dzīvo Viskonsinas štatā (ASV), labi zina, ko nozīmē slimot. Indijai ir tikai deviņi gadi, bet viņa ir jau pārcietusi trīs nopietnas operācijas un neskaitāmas sīkākas medicīniskas procedūras. Kā stāsta Indijas māmiņa Lorija, ”seši Indijas dzīves gadi ir pagājuši slimnīcās, reanimācijas nodaļās un vizītēs pie ārsta”.

Viss sākās, kad Indijai bija pusotrs gads. Viņai parādījās neparasti simptomi, kuru vidū bija hroniska caureja, augsta temperatūra, uzpūties vēders un straujš svara zudums. Indiju mocīja arī vēdersāpes. Divu gadu garumā mazā Indija ik nakti vairākkārt modās, šņukstēdama, vaidēdama un dažreiz pat kliegdama no sāpēm.

Kamēr ārsti centās noteikt simptomu cēloni, Indijas mokas turpinājās. ”Mūsu mazulīte bija tuvu bada nāvei,” saka Lorija. Indijas tētis Marks piebilst: ”Vairāk nekā gadu mēs noraudzījāmies, kā mūsu meitiņa novārgst, un nezinājām, kā viņai palīdzēt. Es joprojām atceros, cik bezpalīdzīgs jutos, kad mēs ar Loriju kādu vakaru runājām par Indijas bērēm, kas tolaik šķita pavisam tuvas.”

Galu galā ārsti konstatēja, ka Indijai ir čūlainais kolīts (resnās zarnas gļotādas iekaisums) un primārs sklerozējošs holangīts (žultsvadu iekaisums). Abas šīs slimības ir iespējams ārstēt. Indijai tika izdarītas operācijas, un, lai ārstētu čūlaino kolītu, viņa sāka lietot zāles. Abu šo slimību gadījumos pacientam ir jāatrodas pastāvīgā ārsta uzraudzībā un aprūpē.

Kopš Indijas saslimšanas ir pagājuši vairāk nekā septiņi gadi. Pateicoties pašaizliedzīgu ārstu pūlēm, viņa jūtas aizvien labāk. Marks un Lorija, kas ir Jehovas liecinieki, uzskata, ka visu šo laiku viņiem ir palīdzējusi izturēt ticība Dieva Rakstiem un it īpaši tam, kas  tajos teikts par slimībām, nāvi un cerību uz augšāmcelšanu. Ticība ir devusi spēku arī Indijai. ”Indija aizvien ir brīvi runājusi par cerību uz augšāmcelšanu, kura dota Bībelē,” stāsta Lorija. ”Tā viņai ir ļoti reāla.”

Reiz slimnīcas rotaļu istabā Indija satika meitenīti, kuras māsai bija leikēmija. Lorija stāsta par šo gadījumu: ”Meitenei bija bail, ka viņas māsa varētu nomirt. Indija viņai pastāstīja, kas Bībelē teikts par nāvi un ka viņa nebaidās nomirt. Nākamajā dienā pie manis atnāca meitenes māte, kurai bija radušies daudzi jautājumi. Viņa bija pārsteigta, ka Indija var brīvi un bez bailēm runāt par šādu tēmu.”

Marks un Lorija atzīst, ka nenovērtējamu atbalstu viņiem ir sniegušas arī ticības biedru lūgšanas. ”Agrāk, kad es teicu cilvēkiem, ka lūgšu par viņiem, vai arī tad, kad es lūdzu kopā ar viņiem, es vēlējos, kaut es varētu darīt kaut ko vairāk viņu labā,” saka Marks. ”Tagad es saprotu, cik svarīgi ir lūgt ar citiem un par citiem. Kad mums klājās grūti, it nekas mums nepalīdzēja tik ļoti kā citu lūgšanas. Mums patiešām ir mīloša brāļu saime.”

Marks arī atzīst, ka meitas slimība viņiem ir palīdzējusi pārvērtēt, kas viņu dzīvē ir svarīgākais. ”Mūsu attieksme pret materiālām lietām ir pilnīgi mainījusies,” viņš saka. ”Tās šķiet tik nesvarīgas, ja ir saslimis bērns. Pats dārgākais mūsu dzīvē bija un ir attiecības ar Dievu Jehovu un mīlošā brāļu saime.”

Marks un Lorija kopā ar Indiju un abiem pārējiem bērniem gaida laiku, kad, kā vēstīja pravietis Jesaja, ”neviens iedzīvotājs nesacīs: ”Es ciešu.”” (Jesajas 33:24; Atklāsmes 21:4.)

[Attēls 22. lpp.]

Indija Eriksone

[Attēls 23. lpp.]

Sandjego Bērnu slimnīcā

[Attēls 23. lpp.]

Indija ģimenes lokā