Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Uzmanību — plēsīgi augi!

Uzmanību — plēsīgi augi!

Uzmanību — plēsīgi augi!

No Atmostieties! korespondenta Lielbritānijā

VISIEM zināms, ka dzīvnieki ēd augus, bet vai jūs zināt, ka daži augi ēd kukaiņus un sīkus dzīvnieciņus? Ir konstatētas aptuveni 550 kukaiņēdāju augu sugas, un zinātnieki atklāj aizvien jaunas. Šie neparastie augi spēj ražot organiskās vielas fotosintēzes ceļā, taču tie aug nabadzīgās augsnēs, kur trūkst svarīgu barības vielu, piemēram, slāpekļa. Kukaiņi šiem izsalkušajiem augiem noder par trūkstošo vielu avotu.

Katram augam ir sava metode, kā sagūstīt laupījumu. Dažiem ir slazdi ar aizkrītošām durtiņām, citi savus upurus ievilina slidenās lamatās vai lipīgā šķidrumā, kurā tie iestieg un nespēj vairs izrauties. Aplūkosim tuvāk dažus no šiem plēsīgajiem augiem.

Slazds aizcērtas

Labi pazīstams kukaiņēdājs augs ir dioneja jeb tā dēvētais Venēras mušķērājs, kas sasniedz aptuveni 30 centimetru augstumu. Dionejas sastopamas Ziemeļamerikā, Dienvidkarolīnas un Ziemeļkarolīnas purvos, un šiem augiem lapu galos ir spīdīgi, koši veidojumi, kuru malās izvietotie dziedzeri izdala saldu sekrētu, kas pievilina kukaiņus. Taču šis vilinājums ir bīstams, jo savdabīgais veidojums lapas galā ir slazds, kurā ir seši jutīgi matiņi — pa trim katrā pusē. Ja kāds neuzmanīgs radījums aizskar matiņus, slazds aizcērtas un tā dzeloņainās malas sakļaujas kā tērauda lamatu zobi, neļaujot upurim aizbēgt.

Ja slazds ir aizvēries, reaģējot uz kādu sausu zariņu vai citu nedzīvu priekšmetu, ko atpūtis vējš, pāris dienās dioneja to atkal atver vaļā. Bet, ja slazdā iekļuvis objekts, kas satur slāpekļa savienojumus, dioneja izdala fermentus, kuru ietekmē notvertais kukainis sadalās, un augs var uzsūkt nepieciešamās minerālvielas. Atkarībā no kukaiņa lieluma, šis process ilgst 10 līdz 35 dienas.

Interesanti, ka tādā gadījumā, ja kaut kas pieskaras tikai vienam slazda matiņam, piemēram, tam trāpa krītoša lietus lāse, slazds neaizcērtas. Augs reaģē vienīgi tad, ja ir aizskarti vismaz divi matiņi, taču intervāls starp šiem pieskārieniem var būt pat 20 sekundes. Ātrums, ar kādu slazds aizveras, ir atkarīgs no temperatūras un apgaismojuma. Noteiktos apstākļos tas paspēj aizcirsties 0,03 sekundēs.

Dažu kukaiņēdāju augu lamatas spēj darboties vēl ātrāk. Viens šāds piemērs ir pūslene — peldošs augs ar zemūdens lapām, uz kurām ir daudzi mazi pūslīši ar durtiņām un vairākiem gariem sariņiem. Ja ūdensblusa vai kāds cits sīks radījums pieskaras sariņiem, durtiņas atveras. Tā kā ūdens spiediens pūslītī ir zemāks nekā ārpusē, radījums tiek iesūkts iekšā un durtiņas atkal aizkrīt ciet. Tas var notikt zibenīgi — 0,029 sekundēs.

Slidenās lamatas

Vieni no lielākajiem kukaiņēdājiem augiem ir nepentes un saracēnijas. Dažas Dienvidaustrumāzijā sastopamās nepentes ir vīteņaugi, kas uzvijas līdz koku galotnēm. Šo augu krūzveidīgajos slazdos var sakrāties līdz diviem litriem šķidruma, un tie spēj noķert arī tik lielus radījumus kā vardes. Stāsta, ka dažas nepentes varot noķert pat žurku. Bet kā darbojas saracēniju un nepenšu lamatas?

Saracēniju lapas atgādina garas, slaidas krūkas ar vāciņu, kas neļauj tajās ielīt lietum. Nepentēm līdzīgas tvertnes attīstās lapu galos. Kukaiņus pievilina krūkas košā krāsa un saldais sekrēts, taču vilinošās tvertnes mala ir slidena. Pūloties piekļūt pie kārotā salduma, kukainis zaudē līdzsvaru un ieslīd šķidrumā, kas sakrājies krūkas dziļumā. Lejup vērsti matiņi, kas klāj krūkas sienas, neļauj upurim izrāpties ārā. Dažām saracēniju sugām saldais sekrēts turklāt satur reibinošas vielas, kas apdullina upuri.

Starp saracēnijām ar īpaši savdabīgu ārieni neapšaubāmi izceļas dārlingtonija. Šo īpatnējo augu, kas sastopams Amerikas Savienotajās Valstīs, Kalifornijas un Oregonas kalnos, mēdz dēvēt arī par kobru liliju, jo dārlingtonijas ķērājlapa ļoti atgādina kobru, kas, saslējusies un izpletusi kapuci, gatavojas uzbrukumam. Kukainis ielido slazdā pa nelielu atveri, bet tad to samulsina gaisma, kas spīd iekšā it kā pa maziem lodziņiem. Zaudējis orientāciju, kukainis lido un lido uz gaismu, velti cenzdamies tikt ārā. Galu galā tas pārguris iekrīt ūdenī, kas sakrājies slazda dibenā, un noslīkst.

Noderīgi palīgi un iecienīti krāšņumaugi

Kreimuļu lipīgās lapas pievilina trūdodiņus un baltblusiņas — augu kaitēkļus, kas bojā augus gan mājās uz palodzes, gan lielajās siltumnīcās. Cilvēku izgatavotie kukaiņu slazdi ir efektīvi, taču tie nešķiro savus upurus un tajos iet bojā arī tādi derīgi kukaiņi kā bites un ziedmušas. Kreimules lapas darbojas veiksmīgāk — pie tām pielīp tikai sīkie kaitēkļi.

Dārznieku vidū aizvien lielāku popularitāti iegūst saracēnijas, kuru dzimtene ir Ziemeļamerika. Skaisto ziedu un eleganto lapu formu dēļ šie augi ir ļoti dekoratīvi, un tos ir samērā viegli kultivēt. Turklāt saracēnijas iznīcina ļoti daudz mušu un odu. Katrs lapu puduris vienas augšanas sezonas laikā spēj noķert tūkstošiem kukaiņu. Bitēm šis augs nav bīstams, jo, cik var spriest, tas bites nepievilina. Bet kā kukaiņi var apputeksnēt saracēniju ziedus, paši nekļūstot par auga upuriem? Tas iespējams tāpēc, ka saracēnijas uzzied, kamēr ķērājlapas vēl nav attīstījušās. Kad lapas beidzot ir pilnīgi izaugušas un slazdi ir atvērušies, ziedi jau ir paspējuši novīst un apputeksnētāji ir projām.

Viegli audzējams augs, kas spēj pielāgoties dažādai temperatūrai, ir Austrālijas dakšlapu rasene. ”Tas ir ideāls augs, ko audzēt, ja odi jums traucē vakaros pasēdēt ārā pie mājas,” raksta Kriss Hīts, kukaiņēdāju augu speciālists no Volvērtas dārzniecības vides izglītības centra Londonā. ”Iestādiet to un iekariet grozā, lai mirdzošās, lipīgās lāsītes uz rasenes lapām pievilinātu odus.” Ja kukainis pieskaras rasenes lapai, tas iestieg matiņu izdalītajā šķidrumā, un matiņi pamazām liecas uz iekšu, piespiežot laupījumu pie lapas.

Augu aizsardzība

Diemžēl biotopus, kuros sastopami daudzi kukaiņēdāji augi, arvien vairāk izposta cilvēki. Piemēram, Dienvidaustrumāzijas nepentes apdraud mežu izciršana lauksaimniecības vajadzībām. Savukārt citās pasaules malās masveidā tiek nosusināti un apbūvēti mitrāji. Dažas kukaiņēdāju augu sugas jau ir izzudušas. *

Ja vēlaties audzēt kādu kukaiņēdāju augu, nav nekādas vajadzības ņemt savvaļā augošus īpatņus. Labāk pirkt šos augus no legāliem piegādātājiem, kas tos audzē no sēklām vai pavairo veģetatīvi. Kopšanas paņēmieni ir pavisam vienkārši: augs pastāvīgi jātur mitrs un jālaista ar lietus ūdeni. Jāatceras, ka šie augi mīl sauli, bet sugas, kas nāk no mērenās joslas, ziemā jāglabā vēsumā. Ir vajadzīga pacietība, jo dažu sugu augi briedumu sasniedz tikai pēc kādiem trīs gadiem. Bet kukaiņēdāji augi vismaz nav jāmēslo, jo tie sev barību sagādā paši.

[Zemsvītras piezīme]

^ 19. rk. Vairākas kukaiņēdāju augu sugas aizsargā Konvencija par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētām sugām (CITES).

[Papildmateriāls 27. lpp.]

Sēņu barība

Arī dažas mikroskopiskas sēnes barojas ar dzīvnieku valsts pārstāvjiem — sīkajiem tārpiņiem nematodēm, kas dzīvo augsnē. Daļai šo sēņu sugu uz pavedieniem (hifām) ir lipīgi mezgliņi, bet citām ir mazas cilpiņas, kuras veidotas no trīs šūnām un kuru diametrs ir tikai aptuveni divarpus simtdaļas milimetra. Ja nematode mēģina izlīst cauri kādai no šīm cilpiņām, tā tūlīt sažņaudzas ap neuzmanīgo tārpu. Kad tārps ir noķerts, sēnes hifas ieaug tā ķermenī, un nematodei drīz vien pienāk gals. Zinātnieki pētī iespējas izmantot šīs sēnes kaitēkļu apkarošanai, jo nematodes, bojājot lauksaimniecības kultūras, ik gadus nodara zaudējumus par daudziem miljoniem latu.

[Papildmateriāls 27. lpp.]

Kukaiņi aizstāvas

Ne visi kukaiņi krīt par upuri kukaiņēdāju augu viltībām. Gaļas mušām, piemēram, uz kājām ir izaugumi, kas, gluži kā dzelkšņi uz alpīnista zābakiem, palīdz mušai uzrāpties pa lejup vērstiem matiņiem klāto saracēnijas lapas virsmu. Mušas kāpuri dzīvo saracēnijas ķērājlapā un barojas ar beigtajiem kukaiņiem, kas sakrājušies slazda apakšā. Kad pienāk laiks iekūņoties, kāpuri izgrauž krūzes sienā caurumu un izlien laukā. Savukārt kāda sīka naktstauriņa kāpuri tiek ārā no slazda, nosedzot traucējošos matiņus ar mīkstu tīmekli. Daži izmanīgi zirnekļi auž savus tīklus nepentes krūzes augšdaļā, lai ķertu auga pievilinātos kukaiņus, un vismaz vienas sugas zirnekļiem ir tāda āda, kas to sargā no auga gremošanas sulas iedarbības, tāpēc briesmu gadījumā zirneklis var slēpties šajā šķidrumā.

[Attēls 24. lpp.]

Nepentes krūze

[Attēls 24., 25. lpp.]

Dioneja

Kreisajā pusē — dionejas slazdā notverts kukainis; labajā pusē redzami slazda jutīgie matiņi

[Norāde par autortiesībām]

Augi: Copyright Chris Heath, Kentish Town City Farm, London

[Attēls 25. lpp.]

Dārlingtonijas zieds un nenobriedusi ķērājlapa

[Norāde par autortiesībām]

Copyright Chris Heath, Kentish Town City Farm, London

[Attēls 26. lpp.]

Saracēnija

Zieds ir aptuveni apelsīna lielumā

[Attēls 26. lpp.]

Kreimule

Pie lapām pielipuši trūdodiņi un baltblusiņas

[Attēli 26. lpp.]

Dzeltenās saracēnijas lapas

Augšā: muša barojas ar saldo sekrētu, kas to padara miegainu

[Attēls 26. lpp.]

Dakšlapu rasene

Kukainis iestieg lipīgajos pilienos, ko izdala lapas dziedzermatiņi

[Norāde par autortiesībām]

Augi: Copyright Chris Heath, Kentish Town City Farm, London