Jauna seja Mailīnai

Pastāstījusi Mailīnas māte

Kāpēc Mailīnai, manai mīļajai vienpadsmit gadus vecajai meitiņai, ir vajadzīga jauna seja? Ļaujiet man paskaidrot.

Mailīna ir jaunākā no manām divām meitām. Viņa piedzima 1992. gada 5. augustā Kubas pilsētā Olginā. Mēs ar vīru un vecāko meitiņu ļoti priecājāmies par Mailīnas nākšanu pasaulē. Bet mūsu priekam drīz vien pienāca gals. Dažas dienas pēc dzemdībām es saslimu ar vējbakām, un pēc mēneša saslima arī Mailīna.

Sākumā likās, ka Mailīnas veselības stāvoklis nav pārāk smags, tomēr viņai kļuva sliktāk, un tāpēc nācās vest meitiņu uz slimnīcu. Mailīna saņēma kvalitatīvu medicīnisko aprūpi, tomēr viņas imūnsistēma bija tik ļoti novājināta, ka viņas organisms nespēja pretoties kādai bīstamai infekcijai. Es ievēroju, ka uz Mailīnas mazā deguntiņa vienā pusē ir parādījies dīvains apsārtums. Ārsti konstatēja, ka Mailīnai ir uzbrukusi kāda ļoti reta, agresīva baktēriju infekcija.

Kaut gan mūsu meitiņa nekavējoties tika ārstēta ar antibiotikām, pēc pāris dienām baktērijas sāka kropļot viņas seju. Kad ārstiem izdevās apturēt šo infekciju, Mailīna jau gandrīz pilnībā bija zaudējusi degunu un lūpas, smaganas un zods bija izkropļoti un bija bojāta arī viena acs.

Ieraudzījuši, kas ir noticis ar Mailīnu, mēs ar vīru izplūdām asarās. Kā gan ar mūsu mazo meitiņu varēja atgadīties kaut kas tik šausmīgs? Vairākas dienas Mailīna atradās intensīvās terapijas nodaļā, un ārsti domāja, ka viņa neizdzīvos. Vīrs bieži atkārtoja: ”Sagatavojies ļaunākajam.” Tomēr, kad es piegāju pie inkubatora un pastiepu roku pēc Mailīnas mazās rociņas, viņa tik stipri satvēra manu roku, ka es sapratu — mūsu meitiņa izdzīvos. Es sacīju vīram: ”Mūsu meita nenomirs, bet kāda gan dzīve viņu gaida?” Katru rītu, trūkstoties no miega, mums likās, ka Mailīnas slimība ir bijis tikai murgains sapnis.

Kamēr mēs uzturējāmies slimnīcā, mūsu vecākā meita Maidelisa, kurai tolaik bija seši gadi, palika pie maniem vecākiem. Viņa ar nepacietību gaidīja, kad mazā māsiņa atgriezīsies mājās. Kad Mailīnu veda projām no mājām, viņa izskatījās pēc skaistas lellītes ar lielām, zilām acīm. Bet nākamajā reizē, kad Maidelisa ieraudzīja savu māsiņu, uz Mailīnu bija briesmīgi skatīties.

”Kāpēc manai meitiņai tā jācieš?”

Pēc pusotra mēneša Mailīnu izrakstīja no slimnīcas. Savās mājās Olginā mēs neatgriezāmies, jo negribējām, ka kāds redzētu Mailīnu. Tāpēc mēs nošķīrāmies no cilvēkiem un pārcēlāmies uz dzīvi laukos, netālu no manu vecāku saimniecības.

Mailīnai mutes vietā bija palicis tikai caurums, un, kaut gan viņa nevarēja zīst, es sākumā nelielos daudzumos varēju ēdināt viņu ar savu pienu. Tomēr ar laiku brūces viņas sejā sāka dzīt, un atvere, caur kuru es baroju meitiņu, tikpat kā aizvilkās ciet. Vienīgais, kas man atlika, bija barot Mailīnu ar pudelītes palīdzību. Pēc gada mēs atgriezāmies Olginā, kur Mailīnai tika veiktas četras operācijas, lai paplašinātu atveri, kas viņai bija mutes vietā.

 Mani nomocīja jautājums: ”Kāpēc manai meitiņai tā jācieš?” Es mēģināju atrast atbildi spiritiskos centros un raidīju lūgšanas reliģiskiem tēliem. Tomēr nekas mani nespēja mierināt. Dzirdot, kā izsakās daži mūsu draugi un tuvinieki, man kļuva vēl sliktāk. Kāds sacīja: ”Gan jau Dievs zina, kāpēc viņš ļauj kaut kam tādam notikt.” Citi man teica: ”Tas noteikti ir Dieva sods.” Turklāt man nedeva mieru doma, ko gan es Mailīnai teikšu, kad viņa paaugsies. Reiz, kad Mailīna vēl bija pavisam maziņa, viņa pajautāja tēvam: ”Kāpēc man nav deguna kā visiem citiem?” Vīrs nespēja viņai atbildēt un izgāja ārā, lai ļautos asarām. Tad es centos paskaidrot Mailīnai, kas ar viņu bija noticis. Mailīna joprojām atceras, kā es viņai stāstīju, ka mazmazītiņi radījumi apēduši viņas degunu un muti.

Pamats cerībai

Tieši tad, kad es jutos tik izmisusi kā vēl nekad, man ienāca prātā, ka mums kaimiņos dzīvo kāda Jehovas lieciniece. Es jautāju šai sievietei, vai viņa man var parādīt Bībelē, kāpēc Dievs ļauj manai mazajai meitiņai tik smagi ciest. Es arī vaicāju: ”Ja šī slimība tiešām ir Dieva sods par maniem grēkiem, kāpēc par tiem jāatbild Mailīnai?”

Kaimiņiene man sāka mācīt Bībeli, izmantojot grāmatu Tu vari dzīvot mūžīgi paradīzē uz zemes *. Pamazām es sāku saprast, ka Dievu nevar vainot tajā, kas ir noticis ar Mailīnu, un ka viņam tiešām rūp mūsu dzīve. (Jēkaba 1:13; 1. Pētera 5:7.) Man arvien vairāk sāka nozīmēt brīnišķīgā cerība, ka Dieva debesu Valstības valdīšanas laikā Jēzus Kristus vadībā visām ciešanām tiks darīts gals. (Mateja 6:9, 10; Atklāsmes 21:3, 4.) Zināšanas par šo Dieva apsolījumu man deva spēku un pamudināja mani apmeklēt kristiešu sapulces, kurās pulcējas Jehovas liecinieki. Sākumā mans vīrs nebūt nebija sajūsmā par manām jaunajām garīgajām interesēm. Tomēr viņš negrasījās atturēt mani no Bībeles pētīšanas, kamēr vien tas man palīdz pārciest mūsu ģimenes traģisko situāciju.

Palīdzība no ārzemēm

Kad Mailīnai bija divi gadi, Meksikā kāds slavens plastiskais ķirurgs uzzināja, kas ir atgadījies ar mūsu meitu, un piedāvāja bez maksas ārstēt Mailīnu. Pirmās operācijas Mailīnai tika veiktas 1994. gadā, un toreiz es gandrīz gadu nodzīvoju kopā ar Mailīnu Meksikā. Sākumā mums nebija iespējas kontaktēties ar Jehovas lieciniekiem, un līdz ar to mēs neapmeklējām kristiešu sapulces. Tas negatīvi ietekmēja manu garīgumu. Bet pēc  kāda laika ar mums sazinājās kāds no vietējiem Jehovas lieciniekiem un mēs atsākām tikties ar ticības biedriem, cik vien bieži tas bija iespējams. Kad atgriezāmies Kubā, es turpināju mācīties Bībeli un atguvu garīgos spēkus.

Vīram tajā laikā Bībele vēl joprojām bija vienaldzīga. Lai pamodinātu vīrā interesi par garīgiem jautājumiem, es viņam vaicāju, vai viņš man nevarētu palasīt priekšā fragmentus no bībeliskām publikācijām, lai es labāk varētu uztvert domas. Galu galā vīrs piekrita mācīties Bībeli, jo viņš raizējās, ka daudzie garie braucieni uz Meksiku var iedragāt mūsu attiecības. Vīrs uzskatīja, ka tad, ja mūsu ģimene garīgā ziņā būs vienota, mums būs vieglāk izturēt atšķirtības periodus. Tā arī notika. 1997. gadā mēs ar vīru un vecāko meitu kristījāmies un kļuvām par Jehovas lieciniekiem.

Pirmajās reizēs, kad mums ar Mailīnu kādu laiku nācās uzturēties Meksikā, viņa mēdza teikt, ka tad, ja tie sīkie radījumi nebūtu apēduši viņas seju, mums nebūtu jādzīvo tālu prom no tēta un māsas. Sirds plīsa pušu, domājot par to, ka mūsu ģimenei tik ilgu laiku jādzīvo šķirti. Tomēr prātā ir iespiedies kāds notikums, kas mūs ļoti iepriecināja, — tā bija viesošanās Jehovas liecinieku Meksikas filiālē, kas tiek saukta par Bēteli. Tajā reizē Mailīna jau bija izcietusi četras operācijas un viņai bija jāgatavojas piektajai, taču viņa teica, ka vairs negrib jaunas operācijas, jo atveseļošanās pēc tām bija ļoti sāpīga. Bet Bētelē kāds Jehovas liecinieks Mailīnai apsolīja, ka tad, ja viņa saņems drosmi un atļaus ārstiem viņu operēt, pēc operācijas brāļi sarīkos Bētelē viesības viņai par godu. To izdzirdusi, Mailīna piekrita operācijai.

Mailīna pati atceras: ”Es biju sajūsmā par domu, ka Bētelē man tiks sarīkots īpašs vakars. Tāpēc es varēju drosmīgi pārciest operāciju. Pasākums Bētelē bija vienreizējs, tajā bija tik daudz garīgo brāļu un māsu. Viņi man uzdāvināja veselu kaudzi ar kartītēm, kuras es joprojām glabāju par piemiņu. Šis vakars mani tik ļoti uzmundrināja, ka man pietika spēka pārciest nākamās operācijas.”

Spēka avots

Tagad Mailīnai ir vienpadsmit gadi, un viņa ir izturējusi divdesmit operācijas, kurās ārsti ir centušies atjaunot viņas seju. Kaut gan operācijas Mailīnai ir ļoti palīdzējušas, viņa joprojām nevar pilnībā attaisīt muti. Par spīti visām grūtībām, Mailīna allaž ir apņēmīga un optimistiska. Turklāt viņai ir arī ļoti dziļa cieņa pret garīgām vērtībām. Sešu gadu vecumā Mailīna sāka gatavot uzdevumus mūsu draudzes teokrātiskās kalpošanas skolā, un 2003. gada 27. aprīlī viņa kristījās. Tolaik viņa jau trīs cilvēkiem mācīja Bībeli. Reiz Meksikā Mailīna sludināja kādam vīrietim, kas bija ar mieru, ka Mailīna viņam māca Bībeli. Mailīna viņu uzaicināja uz Kristus nāves atceres vakaru un citām draudzes sapulcēm, un šis vīrietis tās tiešām apmeklēja ar lielu interesi.

Kad Mailīna sludina pa mājām, daži cilvēki skatās uz viņas seju un jautā, vai viņa ir apdedzinājusies. Tādos gadījumos Mailīna izmanto iespēju, lai pastāstītu par savu uz Bībeli balstīto cerību, ka paradīzē Jehova viņai dos jaunu seju. (Lūkas 23:43.)

Nav iespējams aprakstīt, cik lielas sāpes Mailīnai ir sagādājušas operācijas un citu bērnu izsmiekls. Kas viņai ir palīdzējis to visu izturēt? Mailīnai pašai par to nav ne mazāko šaubu: ”Jehova man ir ļoti reāls. Viņš man dod spēku un drosmi, lai es varētu izturēt grūtības. Es vairs nevēlos, lai mani operē, jo ārsti pašlaik neko daudz man nevar palīdzēt. Viņi nekad nespēs padarīt mani tādu, kāda es būtu, ja nebūtu saslimusi. Bet es esmu pārliecināta, ka jaunajā pasaulē Jehova man dos jaunu seju un es atkal būšu skaista.”

[Zemsvītras piezīme]

[Izceltais teksts 26. lpp.]

”Jaunajā pasaulē Jehova man dos jaunu seju”

[Izceltais teksts 27. lpp.]

Pamazām es sāku saprast, ka Dievu nevar vainot tajā, kas ir noticis