Mūžsenā cīņa par labāku veselību

KĀDA Ņujorkas iedzīvotāja, vārdā Džoanna, slimoja ar tuberkulozi. Taču viņas slimība nebija parasts tuberkulozes gadījums. Džoanna bija inficējusies ar tuberkulozes baciļiem, kas ir rezistenti gandrīz pret visiem medikamentiem un nonāvē pusi no saviem upuriem. Tomēr Džoanna ārstējās neregulāri, un jau vismaz vienu reizi viņa bija inficējusi citus ar tuberkulozi. ”Viņu vajadzētu iesēdināt aiz atslēgas,” nezinādama, ko iesākt, teica Džoannas ārste.

No tuberkulozes cilvēki cieš jau ļoti sen, un tās upuru skaits sniedzas miljonos. Šīs slimības pēdas ir atrastas pat senās Ēģiptes un Peru mūmijām. Mūsdienās tuberkuloze, kas ir atgriezusies ar jaunu spēku, nogalina ap diviem miljoniem cilvēku gadā.

Savukārt kaut kur Āfrikā mazs zēns, ko sauca par Karlitosu, bezspēcīgi gulēja savā gultiņā, sviedriem norasojušu pieri. Malārija viņu bija tā novārdzinājusi, ka viņš nespēja pat raudāt. Izmisušajiem vecākiem nebija naudas, lai nopirktu zāles, un tuvumā nebija nevienas slimnīcas, kur bērns varētu saņemt medicīnisko palīdzību. Drudzis neatkāpās, un pēc divām dienām zēns jau bija miris.

Katru gadu ar malāriju mirst gandrīz miljons tādu bērnu kā Karlitoss. Austrumāfrikas ciemos caurmērā katram bērnam 50 līdz 80 reizes mēnesī iekož odi, kas pārnēsā malāriju. Šie kukaiņi ir sākuši izplatīties jaunās teritorijās, un pretmalārijas līdzekļi ir kļuvuši mazāk iedarbīgi. Pēc aptuveniem aprēķiniem, ik gadus 300 miljoni cilvēku cieš no akūtas malārijas.

Vēl viens piemērs ir trīsdesmitgadīgais Sanfrancisko iedzīvotājs Kenets, kurš pirmo reizi griezās pie ārsta 1980. gadā ar sūdzībām par caureju un nogurumu. Gadu vēlāk Kenets nomira. Par spīti kvalificētai medicīniskai aprūpei, viņš bija aizvien vairāk novājējis, līdz viņu bija pievārējis plaušu karsonis.

Divus gadus vēlāk Tanzānijas ziemeļos, sešpadsmittūkstoš kilometru attālumā no Sanfrancisko, līdzīgi veselības traucējumi sāka parādīties kādai jaunai sievietei. Pēc dažām nedēļām viņa vairs nespēja piecelties no gultas, un drīz pēc tam šī sieviete jau bija mirusi. Viņas dzimtā ciema iedzīvotāji savādo kaiti iesauca par Džuliānas slimību, jo viņu un citas vietējās sievietes acīmredzot bija inficējis kāds vīrietis, kas pārdeva audumu, uz kura bija iespiests vārds Džuliāna.

Gan Kenets, gan jaunā tanzāniete nomira ar vienu un to pašu slimību — AIDS. Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā, kad jau likās, ka medicīnas zinātnei ir izdevies savaldīt visbriesmīgākos patogēnus, uzliesmoja šī jaunā infekcijas slimība. Divdesmit gadu laikā ar AIDS mira tik daudz cilvēku, ka upuru skaita ziņā tas jau varēja mēroties ar mēri, kas  14. gadsimtā vēlās pār Eiropu un Āziju un nodarīja tik milzīgu postu, ka Eiropa to nav aizmirsusi līdz pat šai dienai.

Melnā nāve

Par mēra epidēmijas — tā dēvētās melnās nāves — sākumu tiek uzskatīts 1347. gads, kad Sicīlijas salā Mesīnas ostā piestāja kāds kuģis no Krimas. Bez parastās kravas šis kuģis bija atvedis arī mēra baciļus. * Drīz vien melnā nāve bija izplatījusies visā Itālijā.

Nākamajā gadā kāds itālietis no Sjēnas, vārdā Anjolo di Tura, par briesmīgajiem notikumiem savā dzimtajā pilsētā rakstīja: ”Sjēnā nāves pļauja sākās maijā. Sērga bija nežēlīga un drausmīga. Saslimušie mira gandrīz vai tūlīt uz vietas, viņi mira simtiem — gan dienu, gan nakti.” Di Tura piebilda: ”Es pats savām rokām apraku savus piecus bērnus, un daudziem citiem klājās tāpat. Lai cik smags būtu zaudējums, neviens neraudāja, jo gandrīz visi gaidīja nāvi. Mira tik daudzi, ka visiem likās — ir pienācis pasaules gals.”

Četru gadu laikā, kā saka daži vēsturnieki, mēris izplatījās pa Eiropu un nonāvēja aptuveni trešdaļu Eiropas iedzīvotāju — domājams, 20 līdz 30 miljonus cilvēku. Sērga skāra pat tādu nomaļu vietu kā Islandi. Cieta arī Āzija, kur, saskaņā ar vēsturisku avotu ziņām,  Ķīnas iedzīvotāju skaits, kas 13. gadsimta sākumā bija sasniedzis 123 miljonus, 14. gadsimtā saruka līdz 65 miljoniem. Acīmredzot šī sarukuma iemesls bija mēra epidēmija un ar to saistītais bads.

Līdz tam vēl neviena epidēmija, karš vai bads nebija nodarījuši tik milzīgu postu. ”Tā bija tāda katastrofa, kāda cilvēces vēsturē nekad vēl nebija piedzīvota,” atzīts grāmatā Man and Microbes (Cilvēki un mikrobi). ”Eiropā, Ziemeļāfrikā un vairākos Āzijas reģionos gāja bojā no ceturtās daļas līdz pusei iedzīvotāju.”

Līdz Amerikai melnā nāve nenonāca, jo Amerika bija nošķirta no pārējās pasaules, taču jau pēc neilga laika okeāna kuģi darīja galu šai izolācijai. 16. gadsimtā Jaunajā pasaulē izcēlās epidēmiju vilnis, kas nesa vēl lielāku postu nekā mēris.

Bakas iekaro Ameriku

Kolumbs, kas 1492. gadā ieradās Vestindijā, raksturojot vietējos iedzīvotājus, minēja, ka tie ir izskatīgi un muskuļoti vidēja auguma cilvēki. Veselīgais izskats neļāva nojaust, cik uzņēmīgi viņi ir pret Vecās pasaules slimībām.

1518. gadā Espanjolas salā uzliesmoja bakas. Tā kā Amerikas pirmiedzīvotājiem līdz tam nebija bijis nekādas saskares ar baku ierosinātājiem, sekas bija katastrofālas. Pēc kāda spāņu tautības aculiecinieka vārdiem, salā palika dzīvi tikai tūkstoš cilvēku. Epidēmija drīz pārsviedās arī uz Meksiku un Peru, kur iznākums bija tikpat traģisks.

Kad nākamajā gadsimtā Ziemeļamerikā, Masačūsetsas apvidū, ieradās pirmie kolonisti no Eiropas, viņi atklāja, ka bakas gandrīz ir iznīcinājušas vietējos iedzīvotājus. ”Tikpat kā visi iedzimtie ir miruši ar bakām,” rakstīja kolonistu vadītājs Džons Vintrops.

Bakām sekoja arī citas epidēmijas. Kā rakstīts kādā grāmatā, pēc Kolumba ierašanās simts gadu laikā no Vecās pasaules ievazātās slimības nonāvēja 90 procentus Amerikas iedzīvotāju. Meksikas iedzīvotāju skaits bija samazinājies no 30 līdz 3 miljoniem, Peru — no 8 miljoniem līdz vienam. Protams, Amerikas pirmiedzīvotāji nebija vienīgie, kas mira ar bakām. ”Vēstures gaitā bakas ir prasījušas simtiem miljonu upuru — daudz vairāk nekā mēris.. un visi divdesmitā gadsimta kari kopā,” teikts grāmatā Scourge — The Once and Future Threat of Smallpox (Sērga — baku draudi pagātnē un nākotnē).

Virsroka vēl nav gūta

Mūsdienās drausmīgās mēra un baku epidēmijas varbūt šķiet tikai tālas pagātnes katastrofas. 20. gadsimtā cilvēki guva daudzas uzvaras cīņā ar infekcijas slimībām, jo īpaši attīstītajās valstīs. Ārsti noskaidroja cēloņus lielākajai daļai slimību un atklāja, kā šīs slimības  ārstējamas. (Skat. informāciju lappuses apakšējā daļā.) Likās, ka tādi lieliski līdzekļi kā jaunas vakcīnas un antibiotikas ļaus uzveikt pat visbīstamākās kaites.

Tomēr, pēc bijušā ASV Nacionālā alerģijas un infekcijas slimību institūta direktora Riharda Krauzes vārdiem, ”epidēmijas ir tikpat nenovēršamas kā nāve un nodokļi”. Cilvēki joprojām cieš no tādām slimībām kā tuberkuloze un malārija, un AIDS pandēmija ir bēdīgs atgādinājums, ka pasaules iedzīvotājus joprojām apdraud katastrofāla slimību izplatīšanās. ”Infekcijas slimības vēl arvien ir galvenais nāves cēlonis pasaulē, un tā tas būs vēl ilgu laiku,” apgalvots grāmatā Man and Microbes.

Pēc dažu ārstu domām, par spīti ievērības cienīgajiem panākumiem slimību apkarošanā, pēdējo gadu desmitu sasniegumi, iespējams, nebūs ilglaicīgi. ”Infekcijas slimību draudi nav izgaisuši, tie ir pat pastiprinājušies,” brīdina epidemiologs Roberts Šops. Nākamajā rakstā uzmanība būs pievērsta iemesliem, kāpēc tas tā ir.

[Zemsvītras piezīme]

[Izceltais teksts 5. lpp.]

Divdesmit gadu laikā ar AIDS mira tik daudz cilvēku, ka upuru skaita ziņā tas jau varēja mēroties ar mēri, kas 14. gadsimtā vēlās pār Eiropu un Āziju

[Papildmateriāls/Attēli 6. lpp.]

Zināšanas pret māņticību

14. gadsimtā, kad melnā nāve apdraudēja pāvesta namu Aviņonā, pāvesta ārsts viņam paziņoja, ka galvenais sērgas cēlonis esot trīs planētu — Saturna, Jupitera un Marsa — konjunkcija Ūdensvīra zīmē.

Četrus gadsimtus vēlāk Amerikas prezidents Džordžs Vašingtons iegūla slimības gultā ar sāpošu kaklu. Trīs cienījami mediķi centās izārstēt infekciju, nolaižot viņam aptuveni divus litrus asiņu. Pēc dažām stundām pacients bija miris. Divarpus tūkstošus gadu, no Hipokrata laikiem līdz pat 19. gadsimta vidum, medicīnā plaši tika praktizēta asins nolaišana.

Lai gan māņticība un iesīkstējušas tradīcijas kavēja medicīnas attīstību, tomēr pašaizliedzīgi ārsti un citi pētnieki neatlaidīgi strādāja, lai izpētītu infekcijas slimību cēloņus un atrastu zāles šo slimību ārstēšanai. Tālāk minēti tikai daži no viņu nozīmīgākajiem sasniegumiem.

▪ Bakas. 1798. gadā Edvards Dženners izstrādāja iedarbīgu vakcīnu pret bakām. 20. gadsimtā vakcīnas ir veiksmīgi izmantotas tādu slimību profilaksei kā poliomielīts, dzeltenais drudzis, masalas un masaliņas.

▪ Tuberkuloze. 1882. gadā Roberts Kohs identificēja tuberkulozes nūjiņu un izstrādāja testu šīs slimības diagnosticēšanai. Aptuveni 60 gadus vēlāk tika atklāta antibiotika streptomicīns — iedarbīgs līdzeklis pret tuberkulozi. Izrādījās, ka streptomicīns palīdz arī pret buboņu mēri.

▪ Malārija. Kopš 17. gadsimta hinīns, ko iegūst no hinīnkoku mizas, ir glābis dzīvību miljoniem malārijas slimnieku. 1897. gadā Ronalds Ross identificēja Anopheles ģints odus, kas pārnēsā šo slimību, un vēlāk tropu valstīs sāka apkarot šos odus, lai samazinātu mirstību ar malāriju.

[Attēli]

Diagramma, kur attēlotas zodiaka zīmes, un asins nolaišana

[Norāde par autortiesībām]

Abi attēli: Biblioteca Histórica ”Marqués de Valdecilla”

[Attēli 3. lpp.]

Mūsdienās tuberkuloze, kas ir atgriezusies ar jaunu spēku, nogalina ap diviem miljoniem cilvēku gadā

[Norādes par autortiesībām]

Rentgenogramma: New Jersey Medical School–National Tuberculosis Center; vīrietis: Photo: WHO/Thierry Falise

[Attēls 4. lpp.]

Vācu gravīra (tapusi ap 1500. gadu), kurā attēlots ārsts, kas valkā masku, lai aizsargātos pret melno nāvi. Maskas knābī atradās smaržvielas

[Norāde par autortiesībām]

Godo-Foto

[Attēls 4. lpp.]

Baktērijas, kas izraisa buboņu mēri

[Norāde par autortiesībām]

© Gary Gaugler/Visuals Unlimited