Uzvaras un zaudējumi cīņā ar slimībām

1942. gada 5. augustā doktors Aleksandrs Flemings saprata, ka viens no viņa pacientiem mirst. Šis 52 gadus vecais vīrietis, kas bija ne tikai Fleminga pacients, bet arī draugs, slimoja ar meningītu, un par spīti visiem Fleminga pūliņiem viņam bija iestājusies koma.

Piecpadsmit gadus iepriekš Flemings nejauši bija atklājis interesantu vielu, ko izdala zaļganpelēks pelējums, un nosaucis to par penicilīnu. Flemings bija ievērojis, ka penicilīns nogalina baktērijas, bet viņam nebija izdevies iegūt tīru penicilīnu un viņš šo vielu bija izmēģinājis vienīgi kā antiseptisku līdzekli. Taču 1938. gadā Hovards Florijs ar saviem līdzstrādniekiem Oksfordas universitātē bija uzņēmies iegūt pietiekamu daudzumu penicilīna, lai to varētu izmēģināt cilvēku ārstēšanai. Flemings piezvanīja Florijam, un tas apsolīja atsūtīt visu penicilīnu, cik vien viņam ir. Flemingam tā bija pēdējā cerība glābt drauga dzīvību.

Ar injekciju muskulī nepietika, tāpēc Flemings injicēja penicilīnu tieši pacienta mugurā. Zāles iznīcināja mikrobus, un tikai mazliet vairāk nekā pēc nedēļas pacients jau bija pilnīgi izveseļojies un varēja atstāt slimnīcu. Tā sākās antibiotiku laikmets, kas iezīmēja būtisku pavērsienu cilvēka cīņā ar slimībām.

Antibiotiku laikmets

Kad parādījās pirmās antibiotikas, tās šķita īstas brīnumzāles. Agrāk nedziedināmas slimības, ko izraisīja baktērijas, sēnītes un citi mikroorganismi, tagad viegli padevās ārstēšanai. Jaunie medikamenti ļāva krasi samazināt mirstību ar meningītu, plaušu karsoni un skarlatīnu. Hospitālās infekcijas, kas iepriekš bija nozīmējušas gandrīz drošu nāvi, tagad varēja izārstēt dažās dienās.

Kopš Fleminga laikiem zinātnieki ir izstrādājuši desmitiem citu antibiotiku, un jaunu antibiotiku izstrāde turpinās. Pēdējos sešdesmit gados antibiotikas ir kļuvušas par neaizstājamu palīgu slimību apkarošanā. Ja Džordžs Vašingtons dzīvotu mūsdienās, ārsti noteikti parakstītu viņam antibiotikas, un, ļoti iespējams, viņš izveseļotos nedēļas laikā. Droši vien katram no mums antibiotikas ir palīdzējušas uzveikt kādu infekciju. Tomēr laika gaitā ir atklājies, ka šiem medikamentiem ir arī savas ēnas puses.

Antibiotikas nepalīdz pret vīrusu izraisītām slimībām, piemēram, pret AIDS un gripu. Turklāt dažiem cilvēkiem ir alerģija pret noteiktām antibiotikām un plaša darbības spektra antibiotikas var iznīcināt mūsu organismā derīgus mikroorganismus. Taču vislielākā problēma, kas saistās ar šīm zālēm, iespējams, ir to lietošana  pārmērīgā vai, gluži pretēji, nepietiekamā daudzumā.

Par nepietiekamu lietošanu var runāt tad, ja pacients pārstāj dzert zāles, kamēr ārstniecības kurss vēl nav pabeigts, — vai nu tāpēc, ka viņa pašsajūta ir uzlabojusies, vai arī tāpēc, ka ārstēšanās ir ļoti ilga. Iznākums var būt tāds, ka antibiotikas neiznīcina visus kaitīgos mikroorganismus un atlikušie kļūst pret tām rezistenti un savairojas, kā tas daudzkārt ir noticis tuberkulozes gadījumā.

Antibiotiku pārmērīgā lietošanā daudzos gadījumos ir vainojami kā ārsti, tā lauksaimnieki. ”Amerikas Savienotajās Valstīs ārsti paraksta antibiotikas daudz biežāk, nekā nepieciešams, un daudzās citās zemēs šos medikamentus lieto vēl neapdomīgāk,” teikts grāmatā Man and Microbes. ”Antibiotikas milzīgos daudzumos izbaro lopiem, nevis lai ārstētu slimības, bet lai veicinātu dzīvsvara pieaugumu, un tas ir viens no galvenajiem paaugstinātas mikrobu rezistences cēloņiem.” Minētajā grāmatā izskan brīdinājums, ka šādas rīcības dēļ ”mums drīz var aptrūkties jaunu antibiotiku”.

Bet, ja neņem vērā mikrobu rezistences problēmu, 20. gadsimta otrā puse bija medicīnas  triumfa laikmets. Likās, ka medicīnas zinātne spēj atrast zāles tikpat kā pret visām slimībām, turklāt vakcīnas ļāva cerēt uz sekmīgu slimību profilaksi.

Medicīnas zinātnes uzvaras

”Imunizācija ir lielākais sasniegums sabiedrības veselības jomā, kāds jebkad gūts,” teikts The World Health Report 1999. Masveida vakcinēšanas kampaņas, kas organizētas visā pasaulē, ir palīdzējušas glābt miljoniem dzīvību. Īstenojot globālu imunizācijas programmu, ir izdevies izskaust tādu nāvējošu slimību kā bakas, kas ir prasījusi vairāk dzīvību nekā visi 20. gadsimta kari kopā, un ar līdzīgas programmas palīdzību gandrīz pilnībā ir likvidēts poliomielīts. (Skat. ”Uzvara pār bakām un poliomielītu”.) Mūsdienās daudz bērnu tiek vakcinēti, lai pasargātu viņus no bīstamām infekcijas slimībām.

Dažkārt slimības izdodas iegrožot arī ar vienkāršākām metodēm. Piemēram, vietās, kur ir nodrošināti labi sanitārie apstākļi un tīrs dzeramais ūdens, cilvēkus reti apdraud holera un citas infekcijas, kas izplatās ar ūdens starpniecību. Daudzās zemēs iedzīvotājiem tagad ir lielākas iespējas griezties pie ārsta un ārstēties slimnīcā, un līdz ar to liela daļa slimību tiek laikus diagnosticētas un ārstētas. Sabiedrības veselību uzlabo arī kvalitatīvāks uzturs un labāki dzīves apstākļi, kā arī likumi, kas regulē pārtikas produktu uzglabāšanu, transportu un apstrādi atbilstoši sanitārajām normām.

Kad zinātnieki ir atklājuši infekcijas slimību cēloņus, veselības aprūpes iestādes var spert praktiskus soļus, lai novērstu epidēmijas. Ilustrācijai var minēt kaut vai tikai vienu piemēru. 1907. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs, Sanfrancisko, uzliesmoja buboņu mēris, taču ar to mira pavisam nedaudz cilvēku, jo pilsētā uzreiz tika organizēti pasākumi, lai masveidā apkarotu žurkas, kuru blusas izplata bīstamo sērgu. Turpretī Indijā mēra epidēmija, kas izcēlās 1896. gadā, 12 gadu laikā nogalināja desmit miljonus cilvēku, jo vēl nebija atklāts šīs slimības izplatīšanās ceļš.

Medicīnas sakāves

Nav noliedzams, ka medicīna ir guvusi ievērojamas uzvaras. Bet dažas no šīm uzvarām ir nākušas par labu vienīgi pasaules bagātākajām zemēm. Miljoniem cilvēku joprojām mirst ar izārstējamām slimībām tā vienkāršā iemesla dēļ, ka trūkst līdzekļu šo slimību ārstēšanai. Attīstības valstīs daudzi cilvēki vēl aizvien dzīvo sliktos sanitārajos apstākļos un viņiem nav pieejama kvalitatīva veselības aprūpe un tīrs dzeramais ūdens. Šo pamatvajadzību apmierināšanu vēl vairāk sarežģī attīstības valstu iedzīvotāju masveida migrācija no laukiem uz lielajām pilsētām. Minēto faktoru ietekmē uz pasaules nabadzīgajiem iedzīvotājiem, kā norāda Pasaules Veselības organizācija, gulstas ”neproporcionāli smags slimību slogs”.

Šīs disproporcijas galvenais iemesls ir tuvredzīgs savtīgums. ”Dažas no pasaules bīstamākajām infekcijas slimībām mums šķiet kaut kas pavisam tāls,” teikts grāmatā Man and Microbes. ”Daļa no tām skar gandrīz vienīgi trūcīgus tropu un subtropu apgabalus.” Nesaskatot tiešas peļņas iespējas, bagātās attīstītās valstis un farmaceitiskie uzņēmumi nesteidzas atvēlēt līdzekļus šo slimību apkarošanai.

Slimību izplatīšanos sekmē arī bezatbildīga cilvēku uzvedība. Šo skumjo faktu visspilgtāk ilustrē cilvēka imūndeficīta vīrusa (HIV) infekcija, kas izplatās ar organisma šķidrumiem. Īsā laikā AIDS, HIV izraisītā slimība, ir pārstaigājis visu pasauli. (Skat. ”AIDS — mūslaiku sērga”.) ”Cilvēki paši pie tā ir vainīgi,” saka epidemiologs Džo Makormiks. ”Un tā nav nekāda moralizēšana, tas vienkārši ir fakts.”

Kādā veidā cilvēki neapzināti ir veicinājuši AIDS izplatību? Grāmatā The Coming Plague (Sērga tuvojas) minēti šādi apstākļi: sociālās pārmaiņas — īpaši tas, ka cilvēkiem aizvien biežāk ir daudzi seksa partneri, — ir izraisījušas seksuāli transmisīvo slimību vilni, un tāpēc vīrusam ir vieglāk ieperināties cilvēku organismā un no vienas personas var inficēties daudz cilvēku. Atkārtota šļirču lietošana medicīniskām injekcijām, it īpaši attīstības valstīs,  arī ir sekmējusi AIDS izplatību, un tādas pašas sekas ir inficētu šļirču izmantošanai narkotiku lietotāju vidū. Arī ar asins pārliešanas starpniecību HIV infekcija ir varējusi izplatīties no viena donora uz desmitiem recipientu.

Kā jau iepriekš minēts, nepareizas antibiotiku lietošanas dēļ mikrobiem ir attīstījusies rezistence pret šiem medikamentiem. Problēma ir nopietna, un tā kļūst aizvien asāka. Piemēram, agrāk stafilokokus, kas bieži izraisa brūču infekcijas, viegli varēja iznīcināt ar penicilīna grupas medikamentiem. Bet tagad šīs tradicionālās antibiotikas daudzos gadījumos ir neefektīvas, tāpēc ārstiem ir jāķeras pie jaunākām un dārgākām antibiotikām, taču attīstības zemēs slimnīcas šos dārgos medikamentus lielākoties nevar atļauties. Pret dažiem mikrobiem dažkārt nepalīdz pat visjaunākie preparāti, un hospitālās infekcijas iet vairumā un kļūst bīstamākas. Kādreizējais ASV Nacionālā alerģijas un infekcijas slimību institūta direktors Rihards Krauze pašreizējo situāciju ir nosaucis par ”mikrobu rezistences epidēmiju”.

”Vai mēs tagad esam labākā situācijā?”

Ir sācies 21. gadsimts, bet slimību draudi joprojām nav izzuduši. Neatlaidīgā AIDS izplatība, rezistentu patogēnu parādīšanās un tādu senu infekcijas slimību kā tuberkulozes un malārijas atdzimšana liecina, ka cīņā ar slimībām cilvēki vēl aizvien nav guvuši uzvaru.

”Vai mēs tagad esam labākā situācijā nekā pirms simts gadiem?” vaicāja Nobela prēmijas laureāts Džošua Lēderbergs. ”Daudzējādā ziņā situācija ir pat pasliktinājusies,” viņš pats atbildēja uz savu jautājumu. ”Mēs esam atstājuši novārtā mikrobu problēmu, un tā atgriežas arvien no jauna un nedod mums mieru.” Vai medicīnas zinātne un pasaules valstis, darbojoties neatlaidīgi un vienoti, var atrisināt pašreizējās problēmas? Vai galvenās infekcijas slimības galu galā tiks iznīdētas tāpat kā savulaik bakas? Šie jautājumi būs aplūkoti nākamajā rakstā.

[Papildmateriāls/Attēls 8. lpp.]

Uzvara pār bakām un poliomielītu

Pēdējo gadījumu, kad tika konstatētas bakas, ar kurām slimnieks inficējies dabiskā ceļā, Pasaules Veselības organizācija (PVO) reģistrēja 1977. gada oktobra beigās. Ar bakām bija saslimis kāds Somālijas iedzīvotājs, slimnīcas pavārs Ali Mau Mālīns, taču viņa stāvoklis nebija smags un viņš atveseļojās dažu nedēļu laikā. Visi, kam bija bijusi saskare ar šo cilvēku, tika vakcinēti.

Divus garus gadus ārsti saspringti gaidīja ziņas. Tika izsludināta 1000 dolāru atlīdzība katram, kurš varētu paziņot vēl par kādu pierādāmu baku gadījumu. Atlīdzību iegūt nevienam tā arī neizdevās, jo neviens šīs slimības gadījums vairs netika konstatēts, un 1980. gada 8. maijā PVO oficiāli paziņoja, ka bakas ir pilnīgi uzvarētas. Tikai desmit gadu iepriekš ar bakām mira aptuveni divi miljoni cilvēku gadā. Pirmo reizi pasaules vēsturē cilvēkiem bija izdevies izskaust izplatītu un nāvējošu infekcijas slimību. *

Likās, ka līdzīgu uzvaru varēs gūt arī pār poliomielītu, smagu infekcijas slimību, no kuras cieš galvenokārt bērni. 1955. gadā Džonass Solks izstrādāja iedarbīgu poliomielīta vakcīnu, un ASV, kā arī citās valstīs sākās masveida imunizācija pret šo slimību. Vēlāk tika izveidota arī orāla vakcīna. 1988. gadā PVO sāka īstenot starptautisku poliomielīta apkarošanas programmu.

”Kad mēs 1988. gadā uzsākām poliomielīta izskaušanas kampaņu, šī slimība paralizēja vairāk nekā 1000 bērnu dienā,” ziņo toreizējā PVO ģenerāldirektore Grū Hārlema Bruntlande. ”Turpretī 2001. gadā visa gada laikā tika reģistrēts daudz mazāk nekā 1000 gadījumu.” Patlaban poliomielīts vēl ir sastopams tikai nepilnās desmit valstīs, taču būs vajadzīgi papildu līdzekļi, lai tām palīdzētu galīgi iznīdēt šo slimību.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls]

Etiopiešu zēns saņem orālu poliomielīta vakcīnu

[Norāde par autortiesībām]

© WHO/P. Virot

[Papildmateriāls/Attēls 10. lpp.]

AIDS — mūslaiku sērga

AIDS ir kļuvis par jaunu globālu draudu. Kopš šīs slimības identificēšanas ir aizritējis ap 20 gadu, un šajā laikā ar to ir inficējušies vairāk nekā 60 miljoni cilvēku. Veselības aprūpes iestādes brīdina, ka AIDS pandēmija joprojām ir ”agrīnā stadijā”. Inficēto skaits ir sasniedzis neticami augstu līmeni, un vissmagāk skartajos apgabalos sekas ir katastrofālas.

”Vairākums cilvēku, kas inficēti ar HIV, ir tajā vecumā, kad parasti darbaspējas ir vislielākās,” atzīmēts kādā ANO ziņojumā. Ņemot to vērā, tiek prognozēts, ka līdz 2005. gadam vairākas Dienvidāfrikas valstis būs zaudējušas 10 līdz 20 procentus sava darbaspēka. Minētajā ziņojumā rakstīts: ”Subsahāras Āfrikā vidējais paredzamais dzīves ilgums patlaban ir 47 gadi. Ja nebūtu AIDS, šis ilgums būtu 62 gadi.”

Centieni izstrādāt vakcīnu pagaidām ir nesekmīgi, un attīstības valstīs tikai četri procenti no sešiem miljoniem AIDS slimnieku saņem medikamentu terapiju. Patlaban AIDS nav iespējams izārstēt, un ārsti uzskata, ka lielākā daļa inficēto galu galā saslims ar AIDS.

[Attēls]

Ar HIV inficēti T limfocīti

[Norāde par autortiesībām]

Godo-Foto

[Attēls 7. lpp.]

Laborants pētī kādu grūti uzveicamu vīrusu

[Norāde par autortiesībām]

CDC/Anthony Sanchez