Kad vientulība nogrims aizmirstībā

KĀ STĀSTĪTS 1. Mozus grāmatas 2. nodaļas 18. pantā, kad tika radīts pirmais cilvēks, ”Dievs tas Kungs sacīja: ”Nav labi cilvēkam būt vienam; Es tam darīšu palīgu, kas būs ap viņu.”” Cilvēki tika radīti ar vajadzību pēc citiem cilvēkiem, un bija paredzēts, ka viņi dzīvos sabiedrībā, kur cilvēki būs atkarīgi cits no cita.

Labākais draugs, ko vien mēs varam iegūt, ir Dievs Jehova. Apustulis Pāvils atzina, ka Jehova ir ”žēlastības Tēvs, un iepriecināšanas Dievs, kas mūs iepriecina visās mūsu bēdās”. (2. Korintiešiem 1:3, 4.) Jehova ir apbēdināts, kad viņa kalpi cieš, un viņš ir līdzjūtīgs Dievs. ”Viņš zina, kādi radījumi mēs esam, Viņš piemin to, ka mēs esam pīšļi.” (Psalms 103:14.) Vai gan mūsos nerodas vēlēšanās tuvoties Dievam Jehovam, un vai gan viņa mīlestība, laipnība un dziļā interese par mums neliek justies pateicīgiem?

Jehova atbalsta vientuļus cilvēkus

Senatnē daudziem Dieva kalpiem nācās pieredzēt situācijas, kurās viņi sajutās vientuļi. Viņu atbalsta un mierinājuma avots bija Jehova. Padomāsim, piemēram, par Jeremiju, kas jaunībā tika aicināts kļūt par pravieti. Iespējams, ka no visiem 40 Bībeles sarakstītājiem Jeremija par savām jūtām ir stāstījis visvairāk. Kad viņš saņēma no Dieva pirmo uzdevumu, viņš sajutās nedrošs un nepiemērots tā veikšanai. (Jeremijas 1:6.) Pildot uzticēto uzdevumu, Jeremijam pilnībā bija jāpaļaujas uz Jehovas atbalstu. Pravietis pieredzēja, ka Jehova tiešām bija pie viņa ”stiprs un varens”. (Jeremijas 1:18, 19; 20:11.)

 Aptuveni 300 gadus pirms Jeremijas dienām, uzzinājusi par Baala praviešu nogalināšanu, ķēniņiene Izebele nozvērējās, ka nonāvēs Eliju. Pravietis aizbēga līdz Horeba kalnam Sinaja pussalā, un tas nozīmēja, ka viņš bija mērojis aptuveni 450 kilometru tālu ceļu. Kad Elija bija nokļuvis pie Horeba kalna un iegājis kādā alā, lai tur pārnakšņotu, Dievs Jehova viņam vaicāja: ”No kurienes tu nākdams, Elij?” Elija paskaidroja, ka, pēc viņa domām, viņš Izraēlā ir palicis vienīgais Jehovas kalps, vienīgais pravietis, kas deg par Dieva pielūgsmi. Jehova iedrošināja Eliju, sacīdams, ka pravietis nav viens. Ar viņu bija pats Jehova un vēl septiņi tūkstoši izraēliešu, dedzīgi Dieva kalpi, kaut gan Elija nebija zinājis par viņiem. Jehova sniedza Elijam mierinājumu un atvieglojumu un stiprināja sava kalpa ticību. Viņš dziļi aizkustināja Elijas sirdi un deva pravietim spēku nepadoties un turpināt kalpošanu. (1. Ķēniņu 19:4, 9—12, 15—18.) Ja arī mēs, tāpat kā Elija, jūtamies vientuļi vai nevērtīgi, mēs vienmēr varam lūgt Jehovam spēku. Turklāt kristiešu draudzes vecākie, liekot lietā apdomu, var mierināt ticības biedrus un palīdzēt viņiem saskatīt savu vietu Dieva nodoma īstenošanā. (1. Tesaloniķiešiem 5:14.)

Domājot par to, ko attiecībās ar Dievu ir pieredzējuši minētie pravieši, kā arī citi cilvēki, mēs varam pārliecināties, ka Jehova ir gatavs atbalstīt un mierināt tos, kas jūtas vieni un atstāti. Jehova patiesi ir ”patvērums tam, kas apspiests, tversme bēdu laikā”. (Psalms 9:10; 46:2; Nahuma 1:7.)

Cilvēks, kas dziļi juta līdzi citiem

Jēzus Kristus izcilā veidā sekoja Jehovam jūtu izpausmju ziņā. Lūka apraksta, kā rīkojās Jēzus, sastapis Nainē kādu bēru procesiju: ”Tad iznesa mironi, kas bija savas mātes vienīgais dēls.. To redzējis, tas Kungs par to iežēlojās un tai sacīja: ”Neraudi!” Un piegājis, viņš aizskāra zārku,  un nesēji apstājās, un viņš sacīja: ”Jaunekli, es tev saku, celies augšā!” Un mironis cēlās sēdu un sāka runāt, un viņš to atdeva viņa mātei.” (Lūkas 7:12—15.) Atraitnes bēdas aizkustināja Jēzu līdz pašiem sirds dziļumiem. Viņš bija cilvēks, kas no sirds juta citiem līdzi. Iedomājieties, cik laimīga bija atraitne, kad Jēzus cēla augšā viņas dēlu! Viņai vairs nebija jācieš vientulība.

Mēs varam būt droši, ka Jēzus ”spēj līdzi just mūsu vājībām”. Viņš neapšaubāmi jūt līdzi taisnīgiem cilvēkiem, kas ir vientuļi. Ar viņa starpniecību mēs varam ”saņemt apžēlošanu un atrast žēlastību, palīdzību īstā laikā”. (Ebrejiem 4:15, 16.) Sekojot Jēzus priekšzīmei, mēs varam mācīties būt līdzjūtīgi pret tiem, kas sēro, cieš sāpes un vientulību. Ja mēs palīdzam citiem, pastāv mazāka iespēja, ka mēs jutīsimies vientuļi. Taču ir vēl kāda iespēja smelties spēkus cīņā ar vientulību.

Jehovas vārdi palīdz pārvarēt vientulību

Daudzi no savas pieredzes ir pārliecinājušies, ka mēs, ”iepriecu smeldami rakstos, iegūstam cerību”. Dieva Rakstos ir atrodami daudzi praktiski padomi, kas palīdz pārvarēt vientulību. (Romiešiem 15:4; Psalms 32:8.) Piemēram, Bībelē ir ieteikts ”nedomāt par sevi augstāk, nekā pienākas domāt”. (Romiešiem 12:3, JD.) Varbūt mums kaut kas ir jāmaina savā domāšanā, lai varētu izmantot dzīvē šo padomu. Pazemība un pieticība, kas mums ļauj atzīt savu spēju robežas, palīdzēs veidot līdzsvarotu un reālistisku viedokli par to, ko mēs varam sagaidīt no dzīves. Turklāt Dieva Rakstos ir ieteikts mācīties no sirds interesēties par citiem cilvēkiem. (Filipiešiem 2:4.) Klausot šim padomam, mēs pārliecināmies, ka dots devējam atdodas — ja mēs esam gatavi dot citiem, mēs arī saņemam pretī. Šādas labas attiecības ar citiem palīdz atbrīvoties no tukšuma sajūtas un ienes dzīvē jēgu.

Bībelē kristieši tiek arī mudināti ”neatstāt savas sapulces, kā daži paraduši”. (Ebrejiem 10:24, 25.) Mums ir ļoti noderīgi aktīvi darboties, piemēram, regulāri apmeklēt Jehovas liecinieku sapulces. Kristiešu sapulces nenoliedzami mums nāk par labu gan garīgā, gan emocionālā, gan fiziskā ziņā. Vēl viena iespēja būt aizņemtiem ar noderīgu darbu ir stāstīt citiem labo vēsti par Dieva Valstību. Sludinot citiem, mums ir vieglāk vērst domas pareizā virzienā un nostiprinās mūsu ticība un cerība. (Efeziešiem 6:14—17.)

Tuvosimies Jehovam lūgšanā. Dāvids savulaik rakstīja: ”Met savu nastu uz to Kungu, Viņš tevi uzturēs taisnu.” (Psalms 55:23.) Rūpīgi pētot Dieva Rakstus, mēs gūsim daudz prieka. (Psalms 1:1—3.) Brīžos, kad vientulības sajūta atkal grib mūs pārņemt savā varā, pārdomāsim, kas Bībelē stāstīts par Jehovas mīlestības pilno gādību. Psalmu sacerētājs rakstīja: ”Mana dvēsele līp pie pīšļiem, atspirdzini mani pēc sava vārda!” (Psalms 119:25.)

Kad neviens vairs neteiks: ”Es esmu vientuļš”

Dievs Jehova ir apsolījis, ka jaunajā pasaulē nevienu vairs nenomocīs ne raizes, ne vilšanās sajūta, ne arī kādas citas negatīvas emocijas. Bībelē sacīts: ”Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo kas bija, ir pagājis.” (Atklāsmes 21:4.) Tajā, kas būs pagājis, ietilpst arī fiziskās, garīgās un emocionālās sāpes, ko mūsdienās cieš cilvēki.

Uz zemes dzīvos draudzīgi cilvēki, kas bagātinās mūsu dzīvi. Ar savas debesu Valstības un tās ķēniņa Jēzus Kristus starpniecību Jehova mūs uz visiem laikiem atbrīvos no vientulības. Paradīzē uz zemes viņš mums uzticēs pildīt jaunus, aizraujošus darbus. Laiks, kad neviens no mums nesacīs: ”Es jūtos vientuļš,” — vairs nav aiz kalniem.

 [Attēls 8., 9. lpp.]

Ar Jehovas palīdzību mēs varam nejusties vientuļi arī vienatnē

[Attēli 10. lpp.]

Ko mēs varam mācīties no tā, kas Bībelē stāstīts par Jeremiju un Eliju?